Veselam
Psiholoģija

Skumjas un jaunas iespējas: Kā pieaugušā vecumā veidot attiecības ar māti 0

Foto no empireonline.com

Attiecības ar māti nosaka katras sievietes dzīvi, taču reti kura var lepoties, ka tās ir nevainojamas. Kad meitene kļūst pieaugusi, viņai rodas iespēja pārskatīt attiecības – sākt komunicēt ar māti nevis no mazas meitenes pozīcijas, bet gan kā līdzvērtīgai sievietei. Kā to izdarīt, stāsta psiholoģe Terri Apter.

Daudzas sievietes nesaprot, cik svarīgas ir labas attiecības ar māti. Viņas cieš no tā, ka viņu dzīvē māte aizņem pārāk daudz vietas. Nosodošās vai atbalstošās būtnes tēls, vajadzība izpelnīties viņas atzīšanu ir nomācoša, neļauj sākt savu dzīvi. “Sakārtot attiecības ar māti nozīmē pievienot dzīvei mieru un pārliecību par sevi, justies laimīgākai,” saka psiholoģe.

Bieži vien valdonīgu, norādījumus dodošu un viszinošu māšu meitas izvēlas pārcelties uz citu pilsētu, valsti vai kā citādi attālināties. Aiz grandiozi dominējošās figūras viņām grūti saskatīt parastu sievieti, tādu pašu, kā viņas: ar kāpumiem un kritumiem, panākumiem un piedzīvotu vilšanos, ar tiesībām kļūdīties, jūtām un vēlmēm.

Lai māte un meita varētu virzīties tālāk, bet nepazaudētu viena otru, viņām abām ir jāizdzīvo sēras par bērna un mātes attiecībām, kas viņas saistīja iepriekš. Diemžēl ne vienmēr notiek vienmērīga pāreja no mātes un bērna attiecībām uz draudzību vai vismaz savstarpēju cieņu.

Mātes pusē: sēras par meitu-bērnu

Pieaugošā meita ir prieks un lepnums. Ielikto darbu rezultāti, bezmiega naktis, izraudātās asaras. Mātes tēla, rakstura un paradumu atspoguļojums jaunajā cilvēkā. Bet pieaugošā meita ir arī skumjas pēc pašas jaunības, aizgājušiem priekiem un nepiepildītiem sapņiem. Skumjas pēc savas mazulītes, neatgūstamajiem gadiem, kad bijusi mazuļa māte, savas nozīmības izjūtas.

Mātei jāatsakās no visvarenības – reālas vai iedomātas, jākļūst elastīgākai, lai redzētu meitā sievieti, kura drīz kļūs vai jau ir kļuvusi par māti. Mātes uzdevums – nodot meitai pareizu mātes identifikāciju: spēju redzēt un cienīt savā bērnā personību.

Meitas pusē: sērošana par bērnību

Dažreiz māte nav gatava atlaist meitu, pieņemt viņā sievieti. Tad meita var sniegt viņai mācībstundu, parādot, ka ir diezgan pieaugusi, kas nozīmē, ka viņu attiecības paredz vienlīdzību un cieņu. Tomēr atdaloties svarīgi saglabāt cieņu pret māti.

Sievietes attiecības ar māti sarežģī fakts, ka, neskatoties uz visiem apvainojumiem un pārpratumiem, agrāk vai vēlāk viņai nāksies identificēties ar māti, lai atklātu mātes funkciju sevī. Jo vairāk meita spēs pieņemt māti, jo mazāk iekšēju konfliktu viņai sagādās pašas kļūšana par māti.

Meitas pieaugšana neizbēgami saistīta ar mātes novecošanu – agrāk vai vēlāk meita kļūs par to, kurai jārūpējas par māti. Ir svarīgi, lai abas puses varētu vienoties un atrast kompromisu, pirms māte zaudē savu fizisko un/vai psihisko spēju to darīt.

Vērojot pakāpenisku mātes izdzišanu, meita atvadās no cilvēka, kurš viņu ieveda šajā pasaulē, atvadās no bērnības un vienlaikus zaudē pēdējo barjeru, kas viņu atdala no nāves.

Meklējot līdzsvaru: reālistiskas cerības

Dziļi sirdī mēs visi vēlamies, lai attiecības ar māti būtu īpašas un tuvas. Diemžēl realitāte bieži atšķiras no ideāla. Tas nav tik slikti, kā varētu šķist no pirmā acu uzmetiena.

Mēģiniet iedomāties reālas attiecības – iedomātās idilles vietā tajās ir arī kopīgi prieki un aizvainojumi. Nevainojami jaukā vai, gluži pretēji, velnišķīgi šausmīgā mātes tēla, kurš dzīvo tavā iztēlē, vietā – reāla persona ar savām labajām īpašībām un trūkumiem. Tā vari izveidot dzīvīgu un patiesāku kontaktu, redzēt mātē parastās cilvēciskās izpausmes.

Amerikāņu psiholoģe Pola Kaplane iesaka izrādīt interesi par mātes pagātni – palūkoties uz viņas dzīvi no malas, lai jau ar citu skatu novērtētu viņas rīcību. Kā bērns tu vari glabāt aizvainojumu un dusmas par dažiem mātes vārdiem, darbiem vai bezdarbību, bet kļuvusi pieaugusi, izvērtēt viņas dzīvi no savas pieredzes augstumiem. Iespējams, tad varēsi viņu kaut nedaudz saprast, piedot un pieņemt.

Sievietes, kurām tagad pāri 60, uzauga grūtos deficīta un stingru morāles normu apstākļos. Tas nevarēja viņas neietekmēt, tai skaitā, kā mātes.

Meitai pieaugot, viņa sāk labāk iepazīt mātes raksturu, uzskatus un vērtības. Tad vēlme izlauzties no noteiktajām “mātes un meitas” lomām, sasniegt labāku sapratni, kļūst spēcīgāka.

Terrija Aptera pārliecināta, ka atgriešanās pie iepriekšējām lomām – kašķīga māte vai nerātns bērns – pieaugušā vecumā var traucēt attiecību attīstību. “Runājiet ar pilnu pieaugušā personības spēku,” iesaka psiholoģe. “Tad māte visticamāk tev atbildēs kā pieaugušajai, nevis kā bērnam.” Neatkarīgi no tā, cik grūts jūsu dialogs, svarīgi saprast, ka nu jūs abi esat pieauguši cilvēki.

Cieņa ir pirmais solis ceļā uz draudzību

38 gadus vecā Marija atceras, ka viņa bija pilnīgi satriekta, kad vienmēr aktīvā un veiksmīgā māte pēkšņi nonāca depresijā, šķīrās ar tēvu un devās uz citu valsti. “Daudzus gadus es vainoju viņu un gribēju tikai vienu: lai viņa labotu savu kļūdu,” stāsta Marija. “Tikai tagad es saprotu, cik grūts bija tāds lēmums, cik gudri viņa rīkojās – pārtrauca mocīt sevi, tēvu un mūs visus.” Marija uzskata, ka dzīve dažādās valstīs palīdzēja gan distancēties no situācijas, gan pārvērtēt pagātni. Tagad viņas patiesi ciena viena otru.

Šķiršanās laiks palīdzēja 60 gadus vecajai Aleksandrai satuvināties ar meitu. “Kad Anna devās uz Kanādu, mēs sākām sarakstīties. Vēstulēs bija vieglāk, nekā pa tālruni, izteikt domas un jūtas, par kurām mēs nekad nerunājām tiešā sarunā. Es ļoti skumu pēc viņas, bet pirmajā gadā nebraucu ciemos. Es reiz rakstīju: “Tas ir tavs laiks, izbaudi to.”

Tādas attiecības ar māti ir kā draudzība. Gan māte, gan meita iesaistās viena otras dzīvē, bet ciena personisko telpu. Tas viņām ļauj pārvarēt pārbaudījumus un kopā priecāties par labām ziņām. “Kad man atklāja vēzi, Anna izturējās ļoti cēli – aicināja dzīvot kopā ar viņu, un katru dienu es redzēju savu mazmeitiņu,” saka Aleksandra.

Nav ne ideālu māšu, ne ideālu meitu. Galvenais – tev noteikti nebūs citas mātes. Apzinoties to, tu vari ja ne pārstāt dusmoties uz māti par viņas kļūdām, tad vismaz mēģiniet izturēties kā pieaugusi sieviete un veidot komunikāciju no šīs pozīcijas. Tad attiecības starp jums nebūs ideālas, bet apzinātas, un jūsu dzīve – mierīgāka un laimīgāka.

Kā padarīt attiecības ar māti nobriedušākas

Izrādīt interesi. Kas vēl bijis mātes dzīvē, izņemot kļūšanu par māti? Kāda bija viņas bērnība, jaunība? Par ko viņa sapņoja, kas no tā piepildījies, ko viņa nožēlo? Mēģini paskatīties uz tuvo cilvēku kā no malas, ne tikai kā meita. Tas dos iespēju jaunā veidā novērtēt viņas rīcības motīvus.

Meklēt līdzīgo. Jā, jūs esat dažādas, bet māte tev deva ne tikai dzīvību, bet arī 50% no saviem gēniem. Varbūt jums ir kopīgas aizraušanās vai arī tev patīk gatavot tāpat kā mātei. Galu galā jūs abas esat sievietes. Jo vairāk viņas personības šķautnes būsi gatava pieņemt, jo mazāk aizvainojumu saindēs jūsu dzīvi.

Komunicēt. Mēģini runāt par kaut ko, par ko pirms tam nekad nav ticis runāts. Tā varēsi izvairīties no parastā sarunas stila, kas veidojies vēl bērnībā, un tajā pašā laikā uzzināt kaut ko jaunu par tuvu cilvēku.

Runāt tieši. Ko tu gaidi no mātes, kādas redzi jūsu attiecības? Ja skaidri un pārliecinoši izteiksi savu nostāju, otrā puse, visticamāk, izturēsies pret to ar cieņu. Tieši pavaicā: “Ko es varu darīt tavā labā?” Patīkami sīkumi, ar kuriem jūs varat iepriecināt viena otru, palīdzēs tuvināties. Mātēm nav vajadzīgs nemaz tik daudz.

Uzrakstīt vēstuli. Izproti savu iekšējo attieksmi pret māti. Viens no veidiem, kā piedot un atlaist – uzrakstīt vēstuli, kurā izklāsta visas jūtas, pretenzijas un vēlmes.

 

Avots: psychologies

LA.lv