Veselam
Psiholoģija

Kāpēc no mīlestības līdz naidam ir viens solis? 0

Foto – Shutterstock.com

Mīlestība ir interesanta parādība. Lielas un gaišas jūtas, kas var iedvesmot, bet tām ir arī pretējā puse – naids. Mēs varam stipri iemīlēt kādu cilvēku, bet pēc laika ienīst viņu no visas sirds.

Kāpēc un kā norit šie divi procesi? Kāpēc tie ir tik cieši saistīti viens ar otru? Skaidro Irina Draževskaja, psiholoģe konsultante, sistēmterapeite.

Mīlestības resurss un naida resurss

Ja ir mīlestība, noteikti tai pievienojas arī naids. Neatkarīgi no tā, vai tu gribi to vai nē, vai zini par to vai nē. Un tas var darboties pret tevi vai tavā labā, iznīcināt tevi vai palīdzēt dzīves ceļā. Ja tavā dzīves kartē ir tēma “mīlestība”, būs jādarbojas ne tikai ar viņu, bet ar “asti”, kuru tā velk līdzi – naidu.

Gadās, ka kāds, kuru tik ļoti mīli, kurš tev ir svarīgs, nodara sāpes (ar vārdiem, darbiem). Un tad, kā saka, “dvēsele plīst pušu”. Tieši tad aktivizējas naids. Varētu šķist, ka naids un to pavadošās dusmas ir zāles pret dvēseles sāpēm, bet tā tas nav. Naids vienkārši “izspiež”, aizvieto sāpes, bet tās nekur nepazūd, tās uzkrājas zemapziņā. Dusmas rodas, lai palīdzētu cilvēkam aizsargāt sevi un savas robežas.

Kas notiek, kad vairs nevēlies mīlēt?

Var pienākt brīdis, kad cilvēks nolemj atteikties no tādām jūtām kā mīlestība, lai nejustu sāpes un naidu. Viņš vispār nekad vairs nevēlas mīlēt, izvairās kādam pieķerties, jo tas var radīt arī sāpes. Bet, noslēdzot savu sirdi sāpēm un naidam, mēs aizslēdzam to arī mīlestībai un citām patīkamām izjūtām un emocijām. Pilnībā aizverot savas dvēseles durvis romantiskām sajūtām, mēs tās nepaužam un nepieņemam no citiem.

Mēs domājam, apzināmies, bet mēs nejūtam (“dzīvojam ar prātu, nevis sirdi”). Tas var novest pie grūtībām izprast savas un apkārtējo cilvēku emocijas. Turklāt emociju (gan pozitīvo, gan negatīvo) apspiešana var novest pie psihosomatiskiem traucējumiem, kad sāk sāpēt ne tikai psihe, bet arī ķermenis.

Izplatītākie naida scenāriji

Var pieņemt sāpes, izsāpēt un dzīvot tālāk – just, mīlēt, izbaudīt attiecības. Bet ne viss ir tik vienkārši un gludi. Sāpīgā dzīves pieredze neļauj. Tad sākas (uzreiz vai pakāpeniski) noslēgšanās sevī. Cilvēks pārstāj uzticētiem citiem cilvēkiem, visai pasaulei. Viņš ir vīlies, zaudē dzīves harmoniju, cerības uz gaišāku nākotni.

Un ir gadījumi, kad cilvēks izvēlas naidu ceļu, viņš pilnībā iegrimst šajā postošajā emocijā un pat tā sāk justies komfortabli, jo tas sniedz viņam drošības sajūtu: “Es ienīstu, tāpēc es esmu neievainojams”.

Tāds scenārijs izraisa personības asocializāciju, pilnīgu vientulību un nespēju ko mainīt. Pēc laiciņa, kad notiks pārsātināšanās ar naidu, cilvēks raudās no atraidījuma un nevajadzīguma sajūtas.

Vēl viena scenārija versija – dažādu iemeslu dēļ cilvēks visādos veidos apspiež sevī mostošos naidu. Piemēram, bērnībā mamma vai tētis sacīja, ka tās ir sliktas jūtas, ka ir apkaunojoši ienīst un dusmoties. Attieksme, uzvedības modelis “esi laipns, pat ja pret tevi slikti izturas” no bērnības saglabājies mūsu zemapziņā.

Varbūt bija otrādi – bērnībā saskāries ar sliktu attieksmi pret sevi, citiem cilvēkiem vai dzīvniekiem un nolēmi, ka pats nekādos apstākļos tā neuzvedīsies. Tāpēc gadās, ka cilvēki tev nodara sāpes, bet tu joprojām viņus mīli, rūpējies, piedod visu un meklē viņu uzvedībai attaisnojumus.

Kā nenokļūt mīlestības un naida galējībās?

Gan absolūtā mīlestība, gan naids kā nemainīgs dvēseles stāvoklis ir divas galējības, kuras nespēj sniegt mums neko labu. Pirmajā gadījumā ļaujam citiem mūs izmantot, “uzsēsties” uz galvas, darīt pāri (mēs visu “sagremojam”). Otrajā gadījumā mēs liedzam sev laimi, nolemjam sevi vienatnei un nespējai veidot jebkādas attiecības.

Kā jau teicu, iegūtā negatīvā dzīves pieredze un no vecākiem pārņemtie uzvedības modeļi mitinās dziļi mūsu zemapziņā (individuālajā vai kolektīvajā). Tas nosaka scenāriju atkārtošanos, pat ja tie mūs neapmierina vai šķiet pieņemami, taču nesniedz patiesu laimi, komfortu un harmoniju.

Kā iemācīties pacelties spārnos, nevis nokrist? Visiem trim iepriekš apskatītajiem scenārijiem (neko vairs nejūt, izvēlas naida ceļu, par spīti visam paliek labs un mīlošs – “svētā sindroms”) ir universāla recepte laimei. Vienkārši ļauj sev just. Un bez atšķirības, mīlestība vai naids, sāpes vai ciešanas. Tu jūti, tātad eksistē.

Izdzīvo savu ceļu, pieņem visas tās melnās un baltās svītras, jo bez šāda kontrasta nebūtu izjūtama visa nenovērtējamā dzīves pilnība. Kad tev ir slikti, atrodi sevī šīs sajūtas “avotu”, to apzinies, atzīsti, jo tā ir daļa no tevis. Kad atzīsti savu naidu (sāpes, dusmas), kad tie pārstāj būt “aizliegti”, negatīvās sajūtas pāriet pašas no sevis.

Tie, kas ienīst visus un visu, sameklējiet sevī mīlestību, tai noteikti jābūt, jo tā bija viņa, kas atveda līdzi naidu. Tikai mīlestība apslēpta ļoti dziļi. Bet, ja mēģināsi, to var atrast. Ja naids un dusmas piemeklē sistemātiski (cilvēki nodara jums sāpes, jūs ienīstat viņus un tādi scenāriji atkārtojas, neļaujot jums “izpeldēt” no naida jūras), varbūt jāmeklē speciālista palīdzība kopīgai terapijai.

Mīliet un esiet mīlami!

Avots: psy-practice.com

LA.lv