Veselam
Psiholoģija

Kāpēc viņas par to klusē… Mātes, kurām sit pusaugu bērni 0

Foto – Fotolia/ Marcin Sadlowski

Šī ir viena no tēmām, par kuru visu laiku atlieku rakstīšanu. Vajag rakstīt? Jā, bez šaubām. Tas ir tik svarīgi. Uzrakstīšu. Bet… ne šoreiz – kaut kad pēc tam. Bet tagad – kaut ko jautrāku. Tomēr atlikt nevar bezgalīgi. Tā raksta psiholoģe Katerina Murašova, atklājot diezgan biedējošu tēmu – pusaudžu fiziskā agresija pret vecākiem.

..Pie manis uz pieņemšanu atnāca neliela auguma sieviete, kārtīgi ģērbusies – tā, ka nelec acīs. Bija grūti noteikt viņas vecumu – it kā ne veca, nav pat sirmu matu. Zem acīm zili riņķi. Atnāca viena.

– Atvainojos, es pie jums pierakstījos ar dēlu, gribēju, lai viņš ar jums parunātu, bet viņš, kad jau bija jānāk, kategoriski atteicās: “Neiešu, to vajag tev, tad arī ej.”

– Cik viņam gadu?

– Drīz būs sešpadsmit.

Nu ko, parasta lieta, tieši tā bieži vien pusaudži uzskata un saka – problēmas ir jums, man viss ir kārtībā. Pats smieklīgākais, ka parasti tā arī ir.

– Viņš bija tik brīnišķīgs puisēns – sapņaini smaidīja, uz sevi vērsts. Piecu gadu vecumā viņš iemācījās lasīt, bet sešos gados lasīja grāmatas, es tās nesu no bibliotēkas – esmu bibliotekāre. Viņam ļoti patika lasīt skaļi, lomās, ar izteiksmi, un patika, ja lasīju viņam. Un mēs katru vakaru sēdāmies pie galda un pa kārtai lasījām. Reizēm, ja grāmata bija interesanta, tā aizrāvāmies, ka bija jau vēls, acis puisēnam krita ciet, bet viņš lūdza: mammīt, nu, lūdzu, kas tur bija tālāk, es neaizmigšu, kamēr neuzzināšu. Un es nespēju viņam atteikt, kaut gulēt aizgājām pēc pusnakts.

Pirmo klasi viņš pabeidza izcili, skolotāji slavēja par zinātkāri un prasmēm. Viņš gāja modelēšanas pulciņā, uztaisīja pat vilcieniņu, pilsētas izstādē ieņēma otro vietu…

Es jau sapratu, ka kopš tiem tālajiem laikiem “brīnišķīgajam puisēnam” ir pasliktinājušās atzīmes, mēģināju uzminēt šodienas problēmu klāstu un lielumu. Diezin vai tas ir kaut kas oriģināls.


Neko pārsteidzošu mamma bibliotekāre nepaziņoja. Sekmes pazeminājās pakāpeniski. Septītajā klasē puika sāka “bastot” mācības, vēlu atgriezties mājās. Pameta visus pulciņus. Mammai kategoriski nepatika sētas bērnu kompānija. Par grāmatām un modeļiem ar tādiem neparunāsi. Kāds ieteica iegādāties datoru. Māte sakrāja naudu un nopirka. Visas “sētas problēmas” pazuda kā nebijušas. Sākās citas…

Tagad dēls skolā praktiski neiet. Nedēļā izdodas viņu uz turieni aizdzīt vidēji vienu reizi. Viņš nekur neiet, mājās neko nedara, ēdienu naktī izrij tieši no katla, personisko higiēnu neievēro. Visiem mēģinājumiem pārliecināt par kaut ko citu, atmet – “Liec mierā!” – papildinot to ar rupjībām.

– Jūsu ģimene ir – dēls, jūs…?

– Viss, mēs esam divatā. Bija arī mana mamma, viņa pirms pieciem gadiem nomira.

– Bērna tēvs?

– Dēls viņu nepazīst. Arī es par viņu vairāk nekā desmit gadus neesmu dzirdējusi. Viņš bija precējies, viņam ir ģimene. Viņš jau pašā sākumā pateica, ka netaisās šķirties, viņam viss ir ērti, bet es esmu izklaidei. Kad uzzināja par bērnu, piedāvāja naudu abortam un uzreiz brīdināja, ka palīdzēt, ja viņu saglabāšu, netaisās.

– Situācija ir nopietna, – es brīdināju. Nekādas pierunāšanas te nepalīdzēs, jārīkojas izlēmīgi. Varbūt izmest datoru? Ja viņam vajadzēs citu, lai iziet no mājas, iet un nopelna tam – viņam būs sešpadsmit un cilvēks šajā vecumā jau var strādāt.

– Es to visu saprotu, – sieviete pamāja ar galvu un skatiens palika nolaists. – Bet… es baidos.

– No kā?

– No viņa, no dēla. Viņš ir metru astoņdesmit garš un ja viņu sāk mācīt, viņš paliek vai traks. Baidos, ja es ko izdarīšu, kā jūs sakāt, viņš mani nogalinās vai savainos…

Es paskatījos uz viņu uzmanīgi un pēkšņi ar šausmām sapratu, ka viņas bažas nav bez pamata. Kaut kas jau ir bijis, un ne reizi vien. Bet viņa, protams, uzraucas par dēliņu, nevis sevi – viņu, kuram no bērnības neko nav spējusi atteikt.

***

Par šo vardarbības veidu mājās ne tikai nerunā – ir sajūta, it kā tāds neeksistētu. Pusaudži vienmēr ir cietusī puse. Viņi ir tik ievainojami, tik jutīgi. Daudzas grāmatas ir par to, ka vecāki nepareizi un pārāk asi pret viņiem izturas, neņemot vērā viņu vēlmes un intereses.

Nesen viena sieviete man parādīja zilumus, kurus uz viņas rokām bija atstājusi pusaugu meita. Jauniete vēlējas, lai māte izietu no virtuves – viņa, redziet, līda acīs un maisīja viņai mierīgi paēst, skatoties televizoru. Bet māte, atnākusi pēc darba, gribēja pagatavot abām ēdienu nākamajai dienai.

– Es vispār neko nedarīšu! – caur asarām noteica pazemotā un faktiski piekautā māte. – Gatavo sev pati! Un pērc produktus!

– Tev pēc likuma par mani jārūpējas līdz astoņpadsmit gadiem! – paziņoja meitiņa. – Tās ir bērna tiesības. Mums skolā par to stāstīja.

Viņas klusē, un līdz pēdējam viss notiekošais paliek aiz četrām sienām. Viņām vienkārši ir nežēlīgi kauns. Jā – un nav jau arī kur meklēt palīdzību. Es nezinu, kur un kā ar palīdzēt cilvēkam, kurš cietis no pusaudža vardarbības. Es zinu, kur zvanīt un patverties sievietei, kuru sit vīrs vai draugs. Bet viņām? Turklāt viņas skaidri zina – galu galā visi nosodīs arī viņas.

Šīm mātēm pat neviens nejūt līdzi. Ja acīs nesaka, tad padomā – pati vainīga, pati tādu izaudzināji. Tagad arī streb to putru!

Turklāt jūs varbūt domāsit, ka tas notiek kaut kādās prastās vai sociāli nelabvēlīgās ģimenēs? Tāpēc es speciāli stāstu par ģimeni, kur mamma ir bibliotekāre. Un otrai minētajai sievietei ar zilumiem ir augstākā biznesa izglītība un meita mācās privātskolā.

Neviens, starp citu, šajā taisnības ugunī (“pati tādu izaudzināji!”) neatceras par “izgaisušajiem” tēviem, ar viņiem it kā te nekāda sakara.

Ko darīt? Es parasti iesaku mātēm ieslēgt “Lielo pāvu”, ģimenes galvu, un strikti pārdomāt, skaļi pārrunāt un ievērot tā saucamo “ģimenes līgumu”. Kā likums, agresīvi, emocionāli nestabili pusaudži ir bailīgi un, izsakot sekas, ja to dara pārliecinoši un saprotami, darbojošie spēki kļūst daudz adekvātāki. Bet te nu ir āķis – ja viņas (šīs mātes) principā to spētu izdarīt, viņas nebūtu nonākušas šādā situācijā!

Retais man zināmais cilvēks stingri nolēma kaut kā sevi būtiski pārveidot un spēja paveikt izmaiņas. Tādus var saskaitīt uz vienas rokas pirkstiem. Pārējie? Kas viņiem palīdzēs? Šādi pusaudži atsakās iet pie psihologa un piespiest viņus nevar. Rajona policists (ja māte sadūšojas pie viņa vērsties) parasti piekrīt jaunieti iebiedēt, vienreiz parunāt – ar to pietiek nedēļai, divām. Skola cenšas no tādiem pusaudžiem vienkārši tikt vaļā vai arī viņiem viss skolā ir kārtībā (kā minētās dāmas ar zilumiem meitai) un tur vienkārši nevienam nav ne jausmas par notiekošo.

Sabiedrība, kā jau es teicu, viennozīmīgi nosoda pašas mātes. Un baznīcas (dažas no šādām sievietēm vērsās tajās) iesaka lūgties par savas atvases apskaidrību.

Gaidīt, kamēr bērnam paliks astoņpadsmit, izvairīties no tiešām un bīstamām konfrontācijām? Tāda, lūk, laime būt mātei.

Varbūt ir vēl kādi varianti? Es tādus nezinu. Bet pēc kārtējās šādas mammas vizītes es apsolīju sev par šo problēmu runāt skaļi.

 

Avots: snob.ru

LA.lv