Veselam
Ārstēšana

Ko vēsta urīna izskats un kā to pareizi savākt analīzēm 0

Normāli urīnam jābūt salmu krāsā, taču atkarībā no izdzertā šķidruma daudzuma, vielmaiņas intensitātes un citiem apstākļiem tas var būt mazliet gaišāks vai tumšāks, turklāt strūkliņas tonis dienas laikā mēdz mainīties, skaidro ambulances “Uro” urologs Armands Bāliņš.

– Čurājot tikai divreiz dienā, visticamāk, urīns būs tumšas tējas krāsā, jo tad ir uzņemts maz šķidruma. Nesen runāju ar kādu jaunieti, kurš bija dzīvojis ASV un intensīvi sportojis. Treneris licis puišiem čurāt pudelē un parādīt urīnu. Tiem, kuriem tas bijis tumšs, nav ļāvis piedalīties treniņos, jo secinājis, ka viņi izdzēruši maz šķidruma. Šādā situācijā liela fiziskā slodze nav vēlama, jo organisms atūdeņosies vēl vairāk, – atstāsta Armands Bāliņš.

Savukārt ļoti gaišs urīns, gluži kā ūdens, var būt, lietojot urīndzenošus līdzekļus, kā arī saslimstot ar cukura diabētu, kad cilvēkam slāpst un viņš uzņem ļoti daudz šķidruma.

Sārta krāsa var liecināt par asiņu piejaukumu, kas iespējams jebkuras uroloģiskas slimības, piemēram, nierakmeņu, urīnpūšļa audzēja vai dažādu iekaisumu, gadījumā. Ne vienmēr sārtums ir slikta pazīme, taču noteikti jāveic urīna analīzes.

Urīns var iekrāsoties sarkani brūngans muskuļu pārslodzes gadījumā, jo tajā izdalās mioglobīns, kas liecina – organismam ticis nodarīts pāri.

Vēl dienišķo strūkliņu mēdz iekrāsot uzturā lietotie produkti, piemēram, bietes, bet sārta krāsa tad var būt ne ilgāk kā dienu.

Urīnu koši oranžu padara medikamenti, ko lieto urīnceļu infekciju ārstēšanai.

Brūngans urīns var liecināt par aknu un žultsceļu slimībām.

Pelēcīga vai zaļgana strūkliņa mēdz būt, ja ir iekaisums un lietoti konkrēti medikamenti. Viegli dūmakains urīns uzskatāms par normālu, taču duļķes liecina, ka tajā ir leikocīti.

Ja urīnā iekļuvusi limfa, tas var izskatīties balts kā piens, taču tā notiek reti.

 

UZZIŅA

Lorem ipsum
FOTO: Leta

Kā pareizi savākt urīnu analīzēm

Iepriekš apmazgājas ar tīru ūdeni. Sākuma daļu nočurā podā, lai nebūtu piemaisījumu no dzimumorgāniem, kas var mainīt analīžu rezultātus. Ja ārsts norādījis, reizēm vajag izmeklēt tieši urīna pirmo porciju.

 

4 svarīgi jautājumi

1. Vai ir normāli, ja pastāvīgi gribas čurāt naktī?

Parasti nieres naktī saražo divreiz mazāk urīna nekā dienā, bet citiem tās strādā nepārtraukti.

Lai mazā vajadzība netraucētu miegam, lielāko šķidruma daudzumu ieteicams uzņemt dienas pirmajā pusē. Ja vakarpusē daudz dzerts, nav ko brīnīties, ka nāksies celties tualetes apmeklējumam.

Vajadzība doties mazajās darīšanās naktī var būt arī ieradums, kad cilvēks ir pieradinājis urīnpūsli pie biežas iztukšošanas.

Armands Bāliņš uzsver, ka svarīgi ir saprast, vai naktī pamostamies pilna urīnpūšļa vai citu iemeslu dēļ un čurāt gājuši tikai tāpēc, ka nevarējām aizmigt.

Nepieciešamību urinēt naktī var provocēt dažādas slimības, piemēram, sirds mazspēja. Ja tai pietrūkst jaudas, organisms pārdala asiņu plūsmu: dienā cenšas apgādāt ar asinīm smadzenes, sirdi un kājas, bet naktī – nieres, tāpēc tās darbojas intensīvāk.

Mosties neatliekamas vajadzības dēļ liek arī hronisks urīnpūšļa iekaisums, bet vīriešiem – prostatas slimības.

2. Kad jāpievērš uzmanība urīna daudzumam?

Izdalītā urīna apjoms jāizvērtē tiem, kuri čurā reti. Ja katrā no divām reizēm dienā izdalās vismaz 600 g urīna, visticamāk, uztraukumam nav pamata. Kritisks rādītājs ir tad, ja podā iztecējis puslitrs vai vēl mazāk. Apmēram tāds rezultāts gaidāms, brokastīs iztukšojot tasi kafijas, pusdienās glāzi kefīra, bet vakarā – krūzi tējas.

Urīna apjomam jāpievērš uzmanība jebkuras veselības problēmas gadījumā, kad pastiprināti veidojas atkritumvielas, kas sagādā lielāku slodzi nierēm, piemēram, ja ir gripa, plaušu karsonis, cukura diabēts, hronisks nieru vai cits iekaisums.

Papildu darbu nierēm sagādā arī medikamentu un alkohola pārmērīga lietošana, jo šo vielu sadalīšanās galaprodukti jāizvada no organisma. Tad svarīgi palielināt uzņemamā šķidruma daudzumu.

Vairāk jāizdzer, arī pastiprināti svīstot augstas temperatūras vai fiziskas slodzes iespaidā. Visbīstamākā situācija rodas, ja ir vemšana kopā ar caureju, piemēram, rotavīrusa infekcija.

3. Ja šķiet, ka čurāju par maz, vai jālieto urīndzenošas tējas?

Vispirms kārtīgi jāpadzeras. Ja organismā trūkst šķidruma, urīndzenoši līdzekļi vēl vairāk veicinās atūdeņošanos. Veselas nieres ražo zemas koncentrācijas urīnu, no kurām ūdeni uzsūc atpakaļ. Lielākā daļa urīndzenošo līdzekļu šo procesu bloķē, tāpēc bez ārsta ziņas nedrīkst lietot šādas iedarbības medikamentus un tējas.

4. Vai mazās vajadzības bieža apspiešana var atstāt sekas?

Daba ir parūpējusies, lai vesels cilvēks spētu čurāšanu atlikt. Ja tualete nav pieejama, parasti vēlme pāriet.

Urīnpūsli var salīdzināt ar tukšu gumijas bumbu, ko iespējams piepildīt ar diezgan lielu šķidruma daudzumu. Kad maisiņš uzpildījies, sāk iestiepties tā sieniņa un rodas vajadzības pirmais signāls. Sākumā, kamēr tas ir neuzmācīgs, nav ieteicams uzreiz steigties uz tualeti, jo pūslim, pierodot pie biežas iztukšošanās, ar laiku var samazināties tilpums, un tad vajadzība čurāt radīsies biežāk.

Normālos apstākļos urīnpūsli nav iespējams pārpildīt tik ļoti, ka varētu rasties problēmas, tomēr tā izturību nevajadzētu pārbaudīt pārāk bieži. Pastāvīga ilgstoša ciešanās var pavērt vārtus urīnceļu infekcijām, jo tajos ilgāk uzturas baktērijas.

LA.lv