Veselam
Psiholoģija

Garlaicība un attālināšanās attiecībās. Kā atgūt kaisli un cik ilgi mēģināt 0

Foto – Shutterstock

Attiecībām arī vajadzīgs uzkopšanas darbs un revidēšanas periods. Ja uzspodrinām visu, kas ir ap mums, kāpēc gan to pašu neveikt arī attiecībās? Garlaicība, komunikācijas, kaisles vai cieņas trūkums – šādas problēmas piemeklē, ilgstoši dzīvojot kopā ar kādu. Kā paskatīties uz mīļoto cilvēku sākotnējām acīm un kā vērtīgajām attiecībām piešķirt jaunu dzirksti?

 

Ko iesākt ar garlaicību?

Mīlestība ietver rutīnu, tā rada drošību, paredzamību, noteiktību, tomēr nevajadzētu nonākt līdz brīdim, kad attiecības kļūst garlaicīgas. Interesei par otru ir jābūt, tas rada kopābūšanas prieku. “Konsultācijās rekomendēju pāriem randiņus. Citi pēc ilgu gadu kopdzīves iebilst, ka tas taču ir mākslīgi. Randiņš var arī nebūt romantisks, bet tas paver iespējas paust savas jūtas, kas ne vienmēr ir pozitīvas. Pat ja satikšanās laikā ir jāstrīdas, vismaz kaut kas sāk kustēties. Notiek emociju izlāde. Savstarpēja komunikācija ir attiecību pamats, tādēļ ļoti svarīgi atrast laiku sarunām, kas ir arī mīlestības izpausme,” uzskata psiholoģe Kristīne Ašmane.

“Tālāk jārunā par spēju neuztvert otra teikto pārlieku personīgi. Partneris jāuzklausa, piemēram, kā bankas darbinieks, neitrāls cilvēks, pret kuru jāizturas ar cieņu. Mēs varbūt nevaram saprast un piekrist visam, ko viņš saka, bet varam uzklausīt. Tad jādomā, ko varam iesākt ar šo informāciju. Jādarbojas kā komandai. Cieņa ir ļoti būtisks attiecību elements. Ja tās nav, tad sāk noārdīties pamati. Nereti pāri izšķiras strīdu un lamāšanās laikā, neatgriezeniski sabojājot visu labo, kas bijis.”

Vēl kāds ļoti būtisks elements ir humors. Tas gan nav tas pats, kas cinisms vai ņirgāšanās. Ar jokiem arī iespējams aizskart un pazemot otru. Jājūt robeža. Ja pāris saplūcas, bet beigās par to kopīgi izsmejas, tas ir labākais iespējamais variants. Ir pabūts problēmā, no tās var kaut ko secināt, iespējams, atrast risinājumu un vēl pasmieties. Cilvēks neapzināti meklē partneri, kam ir līdzīga humora izjūta, jo tas saistās ar kopīgām vērtībām.

 

Kad jāattālinās

Ja attiecības pēc partnera uzklausīšanas un pārrunām tāpat šķiet garlaicīgas un nekas cits nelīdz, varbūt noder padzīvošana atsevišķi. Ja grāmatu tur pārāk tuvu acīm, tad neko nevar salasīt un tā nešķiet interesanta. Kad to attālinām, beidzot redzam, kas tur rakstīts, un saprotam, vai tajā esošais teksts mūs aizrauj vai nemaz nesaista. Līdzīgi, pavērojot savu partneri no attāluma, spējam labāk izprast, ko viņā novērtējam. Attālināšanās periodam gan nevajadzētu būt pārāk ilgam, jo var pierast būt bez otra.

Līdzīgu efektu var panākt, nekur prom nedodoties, bet pievēršoties sev. “Iekšēji varam justies tuvi, saplūduši, atkarīgi viens no otra vai arī autonomi, neatkarīgi, paši par sevi. Ja cilvēks ir aizņemts ar savām ikdienas nodarbēm, pašrealizāciju, tad neatliek laika domām par partneri. Reizēm vīrs ar sievu nedēļu pavada savās gaitās un brīvdienās saprot, ka mīļotā cilvēka visu šo laiku ir pietrūcis. Tad der pārrunāt nedēļā piedzīvoto, ieplānot laiku kādam kopīgam pasākumam. Protams, ar individualizāciju arī nedrīkst pārspīlēt. Ja partneri aiziet pārāk tālu viens no otra, rodas vienaldzība. Jārod balanss starp kopābūšanu un būšanu pašam ar sevi,” rekomendē speciāliste.

 

Kā atgūt kaisli

“Liela nozīme pāra attiecībās ir atklātām sarunām, uzticībai, ieinteresētībai, rūpēm par otru, cieņai un pilnvērtīgam seksam. Tā ir formula visam,” ir pārliecināta psiholoģe. Pat draudzeņu attiecībās jāpastāv abpusējām simpātijām, lai būtu interese satikties un parunāt.

Ja kopdzīvi ir pārņēmušas mātišķas rūpes un kontrole, tad kaisle kaut kur pazūd. Lai to atgūtu, arī šajā gadījumā ir mazliet jāattālinās, jāpavēro partneris no malas, jāiekāro. Tad arī labāk iespējams izvērtēt, kas otrā piesaista – izskats, spēja sevi pasniegt, intelekts vai praktiskums. Uz partneri var paskatīties skaidrākām acīm. Tā nav iemīlēšanās ar tauriņiem vēderā, bet atkārtota iemīlēšanās jau zināmajā.

Jāspēj saredzēt abas puses – tas, kas nepatīk, un tas, ar ko lepojas. Protams, mēdz būt gadījumi, kad attālinās un vēl labāk saprot, ka riebjas, kā partneris izskatās vai uzvedas. Reizēm tas var būt arī pamatoti.

Pāra attiecības ir abpusējs darbs. Ja kaut vienā no dzīvesbiedriem ir vēlme uzlabot attiecības, tā var uzdzirkstīt arī otram. Mums visiem gribas, lai mūs mīl, lai kādam esam svarīgi, nozīmīgi.

 

Iekārot citu?

Gadās, ka mīlestību raisošajā gadalaikā gribas paskatīties apkārt, iekārot ko jaunu, gūt nebijušas sajūtas. Cilvēkiem patīk skaistas lietas. “Aizejot uz restorānu, skatāmies arī uz citiem piedāvājumā esošiem gardumiem, bet ēdam tomēr tikai savu porciju. Visu apēst nevaram. Ēdot par daudz, tas vairs nebūs baudāmi un garšīgi,” piemēru min psiholoģe. Tas pats attiecas uz partneriem. Nevajadzētu dzīvot kā mucā, neļaujot sev paskatīties apkārt un iekārot kādu citu. Tas gan nenozīmē, ka mīļoto cilvēku var krāpt. Nereti, paskatoties apkārt, varam labāk novērtēt to, kas mums jau ir. Ja esam iekārojuši kādu citu, jāsaprot, ko darīt ar šīm domām un izjūtām. Ja persona apzinās, ka ir viegli sakairināma, tad jau sākotnēji jānosprauž robežas, neļaujot sev aizpeldēt pārlieku tālu. Cilvēkam, kurš valda pār saviem impulsiem un vēlmēm, iekāres objekts netraucē būt attiecībās ar savu partneri, uzskata Kristīne Ašmane.

Neviens nav ideāls

Nereti tas, ko vēlas iegūt jaunās attiecībās, ir gūstams jau esošajās. To parasti saprot tikai pēc laika. Neviens nav ideāls. Pat tas, kuru ieraugām kā kaut ko spožu, agri vai vēlu atklāj savus trūkumus. Reālists spēj izvērtēt to, kas viņam jau ir, un saprast, ka kāroto spēj saņemt jau esošajās attiecībās ar mazāku piepūli. Ja mīļotajam cilvēkam nepiemīt vēlamās kvalitātes, par to vajag uzsākt sarunu. Nereti partneris pat nenojauš par otra vēlmēm, jo par to savā starpā nerunā. Galvā var uzburt to, kā realitātē nav. Vīrs jau zina, ko nozīmē sievas skatiens, pat nedodot viņai iespēju izteikties. Tālab atklāti jārunā par savām sajūtām, un tālākais atkarīgs no partnera potenciāla to sadzirdēt, uzklausīt un spējas sniegt kāroto. Parasti mīlošiem partneriem ir svarīgi apmierināt otra vajadzības. Tomēr nav pamata uzskatīt, ka ir jāpiepilda visas dzīvesbiedra vēlmes, radikāli mainot savu personību.

 

Pretpoli pievelkas?

Katram ir savas stiprās un vājās puses. Romantiķis dāvā ziedus, pārsteidz ar brīnišķīgiem randiņiem, bet viņam var pietrūkt piezemētības, stabilitātes, drošuma, pastāvības. Ļoti piezemēts vīrietis mājās nenes puķes, bet mašīnā ielej benzīnu, makā ieliek naudu. Tas varbūt nav romantiski, bet tā ir gādība, uzmanība un rūpes, norāda psiholoģe. Kāds mīlestību apliecina ar vārdiem, cits ar darbiem. Kāds dod dāvanas, cits – pieskārienus. Rūpes var izrādīt dažādās valodās. Jāiemācās saprast partnera mīlestības valodu un novērtēt to!

Ne visu, kā attiecībās pietrūkst, jāmeklē mīļotajā. Ja šķiet, ka viņš nav pietiekami romantisks, tad varam to aizpildīt no savas puses. “Vienam no partneriem varbūt piemīt iemaņas stabilas un drošas kopdzīves radīšanai, otram – ēterisks vieglums. Kopā tā var būt ļoti veiksmīga kombinācija,” pieļauj psiholoģe. Tas, protams, ietver arī vilšanos, kādā brīdī var nogurt. “Es visu laiku rūpējos, piemēram, par finansēm. Kāpēc viņš tam nevarētu pievērst vairāk uzmanības?” Jāmēģina paust šīs vēlmes, varbūt otrs ir gatavs kaut ko mainīt. Pat ja dzīvesbiedrā nedominē īpašības, ko meklējam, galvenais, vai viņš ir ieinteresēts uzlabot attiecības.

 

Aizpildām savu tukšumu

“Nav nekā nosodāma, ja partnerī meklējam dažādas lomas. Mīļotais, labākais draugs, kurš sniedz psiholoģisku atbalstu, tēvs. Dažkārt gribas, lai noglāsta galvu. Kādam vecāki jau ir miruši vai radies aizvainojums un 38 gadu vecumā vairs negribas doties pie tēva un lūgt, lai viņš samīļo. Tomēr tā ir reta veiksme, ja mīļotais spēj iemiesoties vairākās lomās un apmierināt visas mūsu vēlmes,” uzskata Kristīne Ašmane.

Ja ir vajadzības, kas bērnībā nav apmierinātas, nereti tās pārvirza uz partneri. Gribas, lai viņš uzklausa, atrisina problēmas, iestājas par mums. “Nedomāju, ka visas gaidas un cerības jāprojicē tikai uz partneri. Būtu jāsaprot, vai otram nav uzlikta pārāk liela atbildības nasta. Līdzcilvēks var justies tā, it kā no viņa visu laiku kaut ko gaida, bet nekad nav gana, nekad nav pietiekami labi. Tā viņš risina problēmas, ar kurām viņam patiesībā nav nekāda sakara. Ja pašvērtējums atkarīgs no tā, vai dzīvesbiedrs konkrētajā dienā pateicis komplimentu, labu vārdu, tad kaut kas nav kārtībā ar pašu. Ar tukšuma izjūtu jātiek galā pašam. Kaut gan partneris var kompensēt daudzus otra cilvēka trūkumus. Liela daļa pāru tā nodzīvo visu mūžu un to saprot tikai tad, kad viens no partneriem jau aizgājis,” vērtē speciāliste.

 

Cik ilgi mēģināt?

“Šķirties būtu vēlams, ja attiecības ir degradējošas – partneris ir vardarbīgs vai atkarīgs no azartspēlēm vai kādām vielām. Šādās attiecībās ir grūti ko mainīt,” uzskata psiholoģe.

“Ja nerunā par tik smagiem gadījumiem, bet vienkāršu nepatiku pret partneri, jāatgriežas pie sevis. Jājautā, kāpēc kaut kas nepatīk vai kaitina. Uz to noteikti var rast atbildi. Piemēram, vīrietis visu laiku dzīvojis pie vecākiem, viņam mamma mazgājusi, gludinājusi drēbes, gatavojusi ēst, visu aiz viņa novākusi. Uzsākot kopdzīvi, sievieti sāk tracināt, ka visi mājas darbi jādara viņai. Labs jautājums – kāpēc es to vispār pieļauju, turpinu darīt? Dusmas, iespējams, radušās tāpēc, ka izjūtu apdraudējumu – man tas būs jādara turpmāko kopdzīves laiku. Ja kaut kas neapmierina, to jāmēģina mainīt. Ja sieviete pārstāj gludināt kreklus, to jāsāk darīt vīrietim. Abi kļūs neatkarīgāki.”

Ja partnerī kaitina viņa nespēja par sevi pastāvēt, pakļāvīgums, tad atkal jāuzdod jautājums sev: kāpēc tas traucē? Vai baidos, ka viņš visu mūžu dzīvos uz mana kakla, man būs jābūt stiprai? Ja partneris neuzklausa otra iekšējās bailes, sajūtas un nemēģina uzlabot attiecības, tas var būt šķiršanās iemesls.

“Bieži runājam, ka galvenais ir būt laimīgam. Ja tas attiecībās nav iespējams, tad jāšķiras. Negribētu gan, lai cilvēki to pārprot. Rodoties neērtībām, grūtībām, cilvēks saprot, ka nav laimīgs, padodas un iet meklēt laimi citur. Bet ko darām, lai kļūtu laimīgi esošajās attiecībās? Ja nav izprasta problēmas sakne, tad arī ceturtajā laulībā var atkārtoties tās pašas ķibeles. Tas liecina, ka vaina nav partnerī, bet pašā. Kāpēc nespēju piesaistīties vienam partnerim?

Drīzāk jāprāto, ko es pats varu sniegt attiecībām, lai tās būtu veiksmīgas. Partneris nav feja, kas visu uzlabos, atrisinās,” norāda Kristīne Ašmane.

“Laimīga kopdzīve sastāv no nemitīgas piedošanas otram. Abiem partneriem jābūt pretimnākošiem, jāspēj atzīt savas kļūdas. Ja viens no dzīvesbiedriem ir ietiepies, tad nekas nevar sanākt, nelīdz pat pāru terapija.”

Pazīmes, kas norāda uz problēmām attiecībās: nesarunāšanās, noniecināšana, neuzticība, otra nenovērtēšana.

Kas var attiecības atsvaidzināt: rūpes, maigums, uzticība.

 

 

Ja ir sajūta, ka iestājusies rutīna un krīze ir ļoti tuvu, tad:

– Atcerieties, kā jūsu attiecības iesākās. Ar ko viens otram patikāt. Kamdēļ izlēmāt palikt kopā.

– Apzināti vērsiet savu uzmanību uz partnera pozitīvajām īpašībām.

– Dariet ko patīkamu divatā.

– Neatsakiet partnera centieniem uzlabot attiecības, nekavējieties sāpīgās atmiņās.

– Neaizmirstiet paši par sevi. Var aiziet uz salonu, kino, satikt draudzeni.

 

Nepatika pret partneri var rasties, ja:

– nevar pārvarēt kādu nodevību, aizvainojumu;

– partneris sāk izturēties ar necieņu – lieto rupjus vārdus, ignorē, aizskar;

– nav abpusēju rūpju un ieinteresētības;

– zūd savstarpējā pievilcība.

 

Mūsu konsultante

KRISTĪNE AŠMANE, doktorāta Mārtiņroze psihoterapeite, psiholoģe

 

logo-36

LA.lv