Veselam
Psiholoģija

Lai mazāk skabargu. Speciālista padomi, kā sadzīvot ar senioriem 0


Jāzina, ka ar gadiem temperaments var iegūt asākas izpausmes, kļūt izteiktāks.
Jāzina, ka ar gadiem temperaments var iegūt asākas izpausmes, kļūt izteiktāks.
Foto – MARTINA OSMY/Shutterstock

Bieži dzird īgņošanos par to, ko atkal pateikusi vai sadarījusi mamma, tēvs vai cits gados vecāks tuvinieks. Seniori savukārt mēdz būt bēdīgi vai aizvainoti par jaunās paaudzes attieksmi. Ko der zināt par paaudžu līdzāspastāvēšanu, lai tā izdotos laba un saskanīga?

“Vispirms jāsaprot, ka attiecību modelis “vecāki–bērni” dzīves laikā attīstās, pilnveidojas un zināmā veidā arī mainās. Laikā, kad vecāki noveco, dominē tā dēvētais apgrieztais princips: bērns un vecāki it kā samainās lomām. Ne velti mēdz teikt – vecs cilvēks ir kā mazs bērns,” saka psihoterapeite Gunta Andžāne.

 

Kāda es biju mamma?

Mazs bērns meklē drošu piesaisti mātei un tēvam. Tāpat vecāki, ieejot sirmgalvju kārtā, tveras pie saviem bērniem. Vecumā tie bieži vien arī ir atkarīgi no bērnu labvēlības un rūpēm. Taču dažreiz it kā neizprotama iemesla dēļ atvase aizsvilstas spītā vai dusmās, reaģē nokaitināti, piktojas, rājas. Vecais cilvēks pārdzīvo, slauka asaras, ir sāpināts par šādu attieksmi.

Iemesls bieži vien meklējams pirms daudziem gadiem. Iespējams, māte vai tēvs, audzinot savu bērnu, darījis to pārlieku kontrolējoši vai nav rūpējies gana labi, atgrūdis, pametis novārtā vai pat bijis vardarbīgs. Tad nu tagad no savas atvases saņem atpakaļ, ir spiests piedzīvot līdzīgas izjūtas, kādas bija paša bērnam mazotnē.

“Ir vērts pārdomāt – kāds es biju kā vecāks. Vai rūpējos pietiekami labi, vai biju emocionāli silts un pieejams, vai pārlieku nekontrolēju, vai biju iejūtīgs. Tad kļūs daudz skaidrāks, kādēļ bērns tā izturas pret mani vecumdienās,” saka psihoterapeite.

Tomēr nevajadzētu krist izmisumā. Ja audzināšanas procesā kaut ko neesi varējis, mācējis – varbūt neesi zinājis? –, var censties to izlabot tagad. Sajust, kāda attieksme vai rīcība nu jau pieaugušajam bērnam varētu būt pa prātam. Var arī vienkārši pavaicāt: kā varu būt noderīgs, kā iepriecināt?

Diez vai var cerēt, ka starp tuviniekiem nekad nebūs kašķu un strīdu. Tomēr, ja ir uzticēšanās, ja grib un spēj sarunāties, ja ir gatavi par kaut ko vienoties, skabargu būs mazāk.

Kopā ar psihoterapeiti šķetinām dažus visai tipiskus samezglojumus, kādi mēdz gadīties ģimenē starp jaunajiem un vecajiem. G. Andžāne komentē, ko šādā situācijā vajadzētu saprast un kā rīkoties.

 

1. Uzdāvini mammai pienākumu

Stāsta Inese: “Mamma grib visu laiku rosīties, dūša liela, bet spēka nav. Zupa allaž pāriet pāri, visa plīts nolieta. Istabu slauka, bet stūri putekļaini. Trauki pēc viņas jāpārmazgā. Atstiepj produktu maisu, lai gan neviens to nelūdz, bet pēc tam čīkst, ka mugura sāp. Labāk neko nebūtu darījusi, mums būtu mierīgāk.”

G. Andžāne: “Tā ir lietu kārtība, ko grūti pieņemt. Tieši tā arī izpaužas novecošana. Seniors piedzīvo zaudējumu visās frontēs. Taču arī jaunajam nākas zaudēt – mamma un tēvs ir mainījušies, nav vairs tādi, kādus bija pierasts redzēt. Joprojām it kā gaida to pašu iepriekšējo mammu, kura taču varēja visu – sašūt, izmazgāt, uztaisīt ēst, sanest visu no veikala un vēl mazos pieskatīt. Bet tagad viņai darāmais krīt no rokām, viss sokas gausi, neveikli.

Risinājums jaunajai paaudzei – pienākumu sadale ģimenē, ņemot vērā vecāku iespējas.

Mammu, tu visu mūžu esi kopusi māju, tagad darīsim visi kopā. Vīrs “izsūks” paklāju, bērni nomazgās traukus, es gatavošu vakariņas, bet tu sagriezīsi dārzeņus.

Uzticiet vecajam cilvēkam kaut ko ļoti konkrētu, nelielu darbiņu. Piemēram, augļu laikā lai mizo, griež un žāvē ābolus.

Der atcerēties arī dzimumu īpatnības. Vīrietis ir mednieks, viņam vienmēr vajag vienu konkrētu mērķi. Tēti, aizej, lūdzu, nopērc pienu!

Sievietei citādi, viņai ir tā dēvētais vēdekļveida skats uz dzīvi, līdzīgi kā iet sēņotājs, plaši lūkodamies apkārt. Vecmāmiņu aizsūta uz veikalu pēc piena, bet viņa ierauga cenas atlaidi eļļai un miltiem, vēl atceras, ka ziepes vajag. Uzticiet viņai pa ceļam veicamus pienākumus – iestaigāt veikalā, pēc tam pastā, vēl iegriezties pie sētnieces. Viņa būs laimīga, ka ir daudzi uzdevumi, ka par to tiek uzslavēta, novērtēta.

Senioram nevajadzētu ņemt pie sirds, ja jaunie kaut ko pārmet, bet censties izrunāt situāciju, kurā jūtas aizvainots. Protams, ir grūti aptvert, ka vairs nespēj to pašu, ko agrāk: nevaru, jo esmu vecs! Tā ir visai sāpīga atklāsme. Taču, ja to spēj godīgi atzīt sev un citiem, tas ir ļoti liels solis. Tad var pateikt jaunajiem: jā, man vajag darboties nesteidzīgāk, nepieciešams vairāk laika, vajag pasnaust diendusu. Taču pasakiet man – kā varu būt jums noderīgs, kā lai palīdzu?”

 

2. Tēti nevajag audzināt

Stāsta Inga: “Tēvs mūž­dien bijis neapmierināts ar visu, burkšķējis un žēlojies, bet vecumā kļuvis galīgi neciešams. Visu laiku cenšos viest viņā pozitīvismu, bet viņš allaž ir īgns. Pat draugi atnāk un brīnās – ko viņš tā? Man nepatīk, ka tētis ir tāds.”

Komentē G. Andžāne: “Katram cilvēkam ir savs temperaments, savs raksturs un īpatnības. Viens ir holeriķis, otrs – melanholiķis, vēl kāds sangviniķis vai flegmatiķis. Kāda iezīme vienmēr dominē. Ir labi, ja to zina pats, bet to der apjaust arī tuviniekiem, lai var ar to rēķināties.

Turklāt jāzina, ka ar gadiem temperaments var iegūt asākas izpausmes, kļūt izteiktāks. Jaunībā ar veselo saprātu vai “rokas bremzi” cilvēks vēl spēj sevi valdīt, vecumā tas vairs lāgā neizdodas. Jo arī “bremze” līdz ar gadiem nodilst.

Tuvinieku optimālākā rīcība – pieņemt radiņa īpatnības un samierināties, lai nebūtu jāmokās kauna un vainas sajūtā. Pasakiet draugiem, lai neuztraucas un nebaidās – vienkārši mūsu tēvs tāds ir. Mīl taču arī īgņas un neciešamus aktīvistus!”

 

3. Paņemt līdzi noteikumus

Stāsta Andris: “Mēs ar sievu nevaram izturēt, cik aplami omīte audzina mazbērnu! Ļauj viņam darīt visu, izdabā, bet mums pārmet, ka esam stingri – sak, puisītis vēl mazs. Un tad vēl tā tuntuļošana! Viņai vienmēr šķiet, ka ir auksti. Bet mazajam mugurā divas jakas un vēl veste! Varbūt nevest dēlu pie viņas?”

Komentē G. Andžāne: “Svarīgi ir skaidri pateikt savus noteikumus, izklāstīt omītei audzināšanas principus jūsu ģimenē. Pateikt apmēram šādi: saprotam, ka tu gribi mazo palutināt, tavus centienus augstu vērtējam, bet to varēsi tad, kad bērns būs lielāks, pats varēs izvērtēt, kas viņam der un kas ne visai. Kamēr ir mazs, būtu ļoti labi, lai mūsu kā vecāku noteikumi būtu līdzīgi visās mājās, kur bērns ilgstoši uzturas.

Omītei vai opītim nāksies vien pieņemt, ka bērnu iespējams audzināt arī citādi, nekā bija pieņemts viņu laikā. Varbūt var mēģināt saprast, kādēļ jaunie rīkojas tieši tā, kaut ko mācīties no viņiem. Paslavēt: es darīju citādi, bet skatos, kā jūs darāt, – tā ir pat labāk.”

 

4. Paņem mammu aiz rokas

Stāsta Ilona: “Mamma visu dienu klausās radio, skatās seriālus un ziņas. Atnāku no darba, un viņa to visu grib izstāstīt. Esmu nogurusi, nav spēka klausīties. Citreiz uzdodu vienu jautājumu, bet viņa klāj vaļā atmiņu stāstu par visu dzīvi. Kā lai ar viņu parunājos?!”

Komentē Gunta Andžāne: “Tā ir vecuma atmiņas īpatnība – plaši stāsta par to, kas bijis jaunībā, bet var aizmirst, kas šodien bija jāpadara.

Senioram varētu ieteikt satikties ar sava vecuma paziņām, draugiem, kaimiņiem. Ar viņiem būs daudz interesantāk izrunāt gan seriālu, gan politikas notikumus.

Būtu labi, ja jaunie dotu vecākiem kādu svarīgu uzdevumu, piemēram, sakārtot fotoalbumu, uzrakstot, kādi radi bildēs redzami, pierakstīt notikušo dzimtā.

Bērni var izpētīt, vai dzīvesvietas tuvumā nav tikšanās iespēju senioriem, pensionāru klubiņš vai domubiedru kopa. Tā ir laba sociālā vide, kur vērts iekļūt. Pirmajā reizē piedāvājiet doties turp kopā. Ja mēģināsiet bīdīt vienu pašu, visdrīzāk, neaizies. Tās ir bailes no nezināmā, piesardzība pret jaunām lietām.”

Un celiet saulītē sarunu. Dāvājiet vecākiem savu laiku. Viņi taču nedzīvos saules mūžu. Tā diena pienāks ne saukta, ne aicināta.”

LA.lv