Veselam
Psiholoģija

Lai attiecību strīda ābols nekļūst rūgts 0

Foto – Shutterstock.com

Iespējams, tev patiesi šķiet, ka gurķis jāmizo no tievākā gala. Bet kāds cits ir tikpat pārliecināts, ka jāsāk ar resnāko pusi. Vai tas ir iemesls strīdam? Tāds nieks, sacīsi. Taču dzirdēju par kādu ģimeni, kas izjukusi tieši šā strīda dēļ.

“Diez vai tas bija īstais iemesls. Protams, ļaudis mēdz nikni sastrīdēties par sīkumiem. Tātad kā svarīgu izcēluši nieku, nevis to, kā viens pret otru izturas,” uzsver psihoterapeite Antra Sloka-Jakovļeva.

Izsijāt svarīgo

Der padomāt – kas man kā cilvēkam ir svarīgi? Tad, visticamāk, nāksies atzīt, ka daudz būtiskākas par ikdienišķiem niekiem ir mūsu attiecības kopumā.

“Kašķējamies par sīkumiem, it kā dzīve būtu nenormāli gara. Diemžēl tā ir īsa, katram vien noteikts laika nogrieznis. Tādēļ vērts saprast, ko izvēlamies kā svarīgu, – ja patiesi gribam būt kopā, pārējais ir nieks. Tad būtiskāk ir tas, kā izturamies pret savu otro pusīti, kā mākam cienīt, cik daudz interesējamies, cik viens otram esam klātesoši, vai pasakām ko labu, uzmundrinošu, atbalstošu, vienkārši silti uzsmaidām,” skaidro psihoterapeite.

Kad divi ļautiņi saiet kopā, katram azotē ir līdzi iepriekšējās dzīves ieradumi un pieradumi. Kā svinēt svētkus, kā vakarā nolikt drēbes vai kurā brīdī ķerties pie trauku mazgāšanas. Strīdi bieži vien rodas šo vērtību dēļ, kas katram nāk līdzi no ģimenes, no sabiedrības, kur audzis. Nereti tieši tas, ka viņš nav radis glīti nolikt kurpes koridorā, bet izmētā, kur pagadās, kļūst par milzu svarīgumu. Par to var nepārtraukti kašķēties, cepties, visu laiku aizrādīt.

Varbūt labāk aizdomāties: jā, man ir svarīgi, ka priekšnamā ir kārtība, bet viņam ne. Ja jau man tas tik svarīgi, tad man ir izvēle un iespēja – sabīdīt tās kurpes pašai. Atļaut mizot to gurķi tā, kā vēlas, neprasīt nomazgāt pannu uzreiz pēc olas uzcepšanas. Likties mierā un netramdīt. Tie tomēr ir sīkumi, nesvarīgi sadzīves nieki.

Svarīgi! Ja kaut kas otra rīcībā mani kaitina vai uzvelk, der padomāt – kāpēc tā?

Barjeras bīstamās vietās

“Vispār jau strīdēties nav slikti, diskutēt, apmainīties viedokļiem – pat ja tas notiek nedaudz sakāpinātā tonī, jo, kā zināms, strīdā var arī daudz ko noskaidrot, dzimst patiesība,” piebilst psihoterapeite.

Kāda sieviete izmisusi stāstīja par savu dzīvi. Pēc 20 gadu kopā dzīvošanas no viņas aizgāja vīrs. Ģimene bija veiksmīga, rāma, saskanīga. Te piepeši kādā dienā viņš salika mugursomā savas mantiņas un pateica, ka dzīvos atsevišķi. Sievai tas bija šoks, lielas sirdssāpes un galvenais – neizpratne, kādēļ tā. Viņa visu laiku atkārtoja: bet mēs taču nekad nestrīdējāmies!

Pie drošas dzīves un šādām attiecībām pierod. Bet kādas bija kopējās vērtības un kādas – katram atsevišķi? Ikviena personība taču attīstās, ar laiku kaut kas var mainīties: gan vajadzībās, gan vērtību sistēmā. Izrādās, šajās attiecībās viņš vairs nevar atrast to, pēc kā patiesībā ilgojies.

Iespējams, kādam no viņiem (varbūt abiem) jau sen kaut kas sāpēja, bet neviens neko neteica. Strīdēties nebija ierasts, bija pat tā kā bail no asākas vārdu apmaiņas.
Ja ilgstoši dzīvo kopā, jutīgs cilvēks uzreiz pamanīs – pag, te iespējamas nesaskaņas, tātad par šo tematu labāk paklusēšu.

“Pamazām samilzt tas, ko negribam redzēt, nemēģinām par to runāt, to aiztikt. Kā glītā mājā, kuras logus gan sedz balti cakoti aizkari un deg svecītes, bet ieej pagalmā un redzi – mētājas būvgruži, sagāzti krāmi. Cilvēki, kas šajā namā dzīvo, to it kā nemana, ir pieraduši. Tāpat attiecībās – neredz to, kas nepatīk, bīstamajās vietās jau laikus noliek barjeras. Katrs it kā dara to, kas ģimenei nepieciešams, nestrīdas arī, taču pamazām attālinās. Dzīvo līdzās kā pieklājīgi kaimiņi,” skaidro speciāliste.

Svarīgi! Ja kaut kas otrā cilvēkā vai viņa rīcībā neapmierina, der runāt konkrēti, paskaidrot to un pamatot, nevis pārmetumus izteikt vispārīgā formā, jo aizplīvuroti izteikumi neļauj saprast, ko tieši tu gribētu redzēt citādi.

Divas krūzes puses

* Mēdz gadīties, ka strīdi, zāģēšana kļūst par tādu kā ģimenes izklaidi, dzīves sastāvdaļu, uguntiņu, ir kā rotaļa, kas piešķir attiecībām asumu. Ik pa laikam viens no otra kaut ko pieprasa, pārmet, vaino. Taču pēc kārtīgas izvillošanās atkal salīgst mieru un nododas kaislīgam seksam. Viss, nesaskaņas atrisinātas, jo – labāku par tevi jau šajā vecumā neatradīšu. Acīmredzot šim pārim šķiet pieņemami šādi risināt problēmas. Tomēr laikam ne velti gudri ļaudis saka: sekss dvēselei nepalīdz. Tas nevar atrisināt samilzušus emocionālus konfliktus.

* Nav jēgas mesties otram virsū ar pārmetumiem, tas tikai izraisīs nelāgu strīdu bez atrisinājuma. Daudz svarīgāk pateikt, kā es šajā brīdī jūtos. Piemēram: ja tu tā runā vai dari, man ir skumji, esmu apmulsusi, šajā situācijā bezspēcīga. Ja es tev kaut ko saku, bet tu manī neklausies, jūtos slikti, jo tad man šķiet, ka manas domas nav tev svarīgas.

Runāt par sevi, savām domām un izjūtām, nevis akcentēt to, ko otrs nedara, cik viņš nepareizi rīkojas, kā kļūdās vai aplami domā. Turklāt stāstīt par to, kas tevi uztrauc tieši šobrīd, nevis vilkt līdzi iepriekšējās nesaskaņas, senākus notikumus vai pāridarījumus. Tajā pašā laikā arī būt gatavam dzirdēt otra izjūtas un tās pieņemt.

* Nereti ir tā: manās domās ir tik daudz visa, vēlmes un vajadzības, ko gribētu otram izteikt, bet izrunāt to grūti. Vispār viņam jau tāpat būtu jāsaprot, ko vēlos, kas man sāp, jo – es taču saprotu, ko viņam vajag… Bet vai tā ir? Tā var būt tikai ilūzija.

* Der trenēties sadzirdēt otru un sajust, būt klātesošam. Tā mēs mācāmies mīlēt pa īstam.

Lai otru patiesi sadzirdētu, ir jānoliek malā savas vēlmes, vajadzības, itin viss un jābūt kā baltai lapai. Pāris var pamēģināt spēles veidā. Piecas minūtes viens stāsta savas izjūtas, skatoties otram acīs, lēni un nesteidzīgi, bet otrs tikai klausās. Pēc tam mainās vietām.

* “Bieži vien cilvēks saka: es tikai gribēju pateikt savu patiesību, bet viņš jau mani nedzird! Taču otrs tieši tāpat stāv un krīt par savu patiesību. Tomēr neviens no viņiem negrib atvērt durvis un ielūkoties otra pusē. Jo katrs tiešām situāciju var saredzēt citādi.

Lūk, krūze – vienā pusē tā ir melna, bet otrā balta. Ja mēs strīdētos, kādā krāsā ir krūze, skatoties uz to katra no savas puses, varētu plēsties līdz spēku izsīkumam. Jo katrai no mums būtu taisnība,” uzsver psihoterapeite.

Svarīgi! Ja cilvēks vienkārši uzšvirkst no stresa, no dienā sakrātām emocijām, tas var palīdzēt izlādēties. Tā ir tāda kā atkritumu kastes versija. Partnerim šādā situācijā gan prātīgāk izskaitīt līdz desmit, nevis ar pilnu krūti mesties strīdā. Taču, ja strīds ir par principiem un būtisko, noklusēšana neder, tā tikai ļauj problēmai samilzt.

Nekāpt uz varžacīm

Ir pāri, kas pēc pamatīga strīda nedēļu nesarunājas, bet pēc tam izliekas, ka nekas nav noticis. Šāda metode tikai vairo nelāgā uzkrājumus, aizvainojums uzslāņojas. Pamazām tiek saceltas tādas kā robežas, un – īsti patiess ar tevi vairs nespēju būt.

Svarīgi pārrunāt notikušo, mēģināt saprast, sak, kāpēc tu tā juties, ko varbūt ne tā pateicu, izdarīju, kā tas izskatās no tavas puses?

Psihoterapeite gan atzīst, ka ne katram der tūlītēju pārrunu metode. Ir cilvēki, kuriem vajag it kā paiet malā, lai pie sevis visu izanalizētu, saprastu. Vēl sarežģītāk, ja vienam vajag uzreiz visu noskaidrot, salikt pa plauktiņiem, bet otram nepieciešams uz brīdi paiet malā, izlaist emociju tvaiku, lai notikušo nesteidzīgi pārdomātu.

Nereti pamatīgs strīds var izveidoties šķietami no sīka nieka. Tas tādēļ, ka emocijas sakrājas. Tas, ko attiecībās apzināmies ar prātu, ir vien 3–7% no visa, tāda kā leduskalna virsotnīte, kas slejas virs ūdens. Bet lejpusē ir pārējais – milzu ledusklucis, kur glabājas vaļā nepalaistās emocijas un jūtas: aizvainojums vai kauns par to, kā uzvedos, bailes, ka mani atstums, ka esmu nepareiza, ka ne tā domāju, arī dusmas, ka mani nesaprot, vēl vainas apziņa un bezspēcība… Tas viss vairs neļauj veidot pietiekami tuvas attiecības, tā vien šķiet, ka ar tīru skatienu nespēju ieskatīties tev acīs.

Ja visu savu vājumu glabā šādā leduskalna uzkrājumā, bet kāda situācija to piepeši uzvilnī, izprovocē, notiek, lūk, kas – ledusklucis apgriežas, un nu prāta apsvērumi ir lejā, vairs netiek ņemti vērā, bet virspusē uzpeld viss emocionālais uzkrājums. Nāk laukā aizvainojums, sāpes, trauksme. Viss, kas krājies, iespējams, gadiem ilgi.

“Dzīvojot kopā, labi pazīstam viens otra vājības un vājos punktus. Zinām, kur visvairāk sāp, kā otru nokaitināt. Taču sapratnes un mīlestības māksla nav tajā slepenajā punktiņā bakstīt, bet saudzēt un pieņemt šo vājumu. Ja nepieciešams – iedrošināt un atbalstīt otru un tādējādi dot viņam spēku.

Jebkurā strīdā, konfliktā, nesaskaņā der pavaicāt sev: kas īsti man šajā brīdī bija vajadzīgs, ko es patiesi no sava partnera vēlējos? Sāku strīdu par nepareizi mizoto gurķi vai aplam izspiesto zobupastas tūbiņu. Bet varbūt es gribēju, lai viņš mani apskauj un samīļo, ko tik sen jau nav darījis?! Tad var vienkārši pieglausties vai to palūgt.

Zelta padoms

Ja mēdzat bieži strīdēties, vērts izdomāt un abiem vienoties par kādu īpašu paroli, vārdu. Piemēram – rabarbers. Tikko kā atkal samilzt strīds, viens pasaka šo vārdu. Tad abi klusē kādu minūti. Pēc tam var turpināt risināt strīdu. Taču, izrādās, bieži vien šī mazā pauze izgaisina vēlmi sakašķēties.

 

LA.lv
ML
Māra Lapsa
Veselam
Izvērsti: Uztura ieteikumi senioriem. No kuriem produktiem neatteikties
7 stundas
IO
Indra Ozoliņa
Veselam
Tamponu, paketi vai piltuvi? Laikus nenomainīts tampons var izraisīt toksisko šoku
7 stundas
DE
DELFI
Veselam
Veiksmīgai sarunai: Sešas frāzes, ar kurām labāk nesākt teikumu
1 diena

Lasītākie raksti

Par svarīgo

LE
LETA
Latvijā
Bordāns runājis ar Vējoni: Manis iecerētā valdība vairs nav iespējama
1 stunda
LE
LETA
Ekonomika
Irina Maligina savas “Olainfarm” akcijas nodod Igaunijā jaundibinātam uzņēmumam
26 minūtes
ZD
Zigfrīds Dzedulis
Ekonomika
Latvija piedalīsies “Expo 2020” Dubaijā: cer veicināt eksportu uz Āzijas valstīm
4 stundas
LE
LETA
Dabā
Arī ceturtdien vietām gaidāmi saulaini mirkļi
2 stundas
LE
LETA
Latvijā
Atlaistā Jelgavas ziedu veikala pārdevēja no firmas vēlas piedzīt 5201 eiro
1 stunda