Veselam
Ārstēšana

Ļauties dzīvei nevis diagnozei! Dzīve pēc vēža 0

Foto – Shutterstock

Pēc vēža terapijas pacients kādā brīdī paliek viens ar sevi, un sāk mocīt pārdomas. Ko man tagad iesākt? Kāda būs mana turpmākā dzīve? Nav viegli atrast kādu, ar ko kopā risināt šos jautājumus. Turklāt vēzis ievieš pārmaiņas visā ģimenē, jo slimniekam kopā ar tuviniekiem jāmācās saprasties no jauna.

“Diagnoze vēzis sākumā cilvēkam izraisa šoku, vēlāk – noliegumu. Pacients prāto: varbūt sajaukti analīžu rezultāti? Nejūtos taču tik slims, lai man būtu tik nopietna kaite. Vārdam onkoloģija līdzi nāk paziņu, tuvinieku stāsti, rūgtā pieredze, tādēļ pieņemt šādu diagnozi ir ļoti grūti,” uzskata psihologs Juris Zuitiņš. Sastopoties ar tādu slimību, tiek zaudēta ne tikai veselība, bet arī dzīves plāni, cerības un ilūzijas.

 

Pēc ķīmijterapijas – vissmagāk

Posms pēc operācijas, ķīmijterapijas vai staru terapijas ir visgrūtākais. “Ķīmijterapija ir ļoti smaga, agresīva iejaukšanās cilvēka organismā. Beidzoties terapijai, personāls savu darbu ir paveicis, bet nomocītais pacients tiek aizsūtīts mājās – apjucis, iztukšots, bez izpratnes par notiekošo. Iepriekš satraukumu varēja pārvērst cīņā ar slimību, bet tagad šī aktivitāte ir galā. Aizsūtīts mājās, cilvēks nesaprot, ko viņam vajadzētu darīt. Pastiprinās trauksme, sāk uzmākties drūmi, globāli jautājumi, kuri laupa mieru un kuru ignorēšana neveicina atveseļošanās procesu. Nomāc sadzīviskas un finansiālas raizes. Daudz līdzekļu iztērēts ārstniecībā, bieži tiek zaudēta karjera, jādomā par jaunu darbavietu.

Krūts vēža gadījumā daiļā dzimuma pārstāvēm aktuāls kļūst jautājums par savu sievišķību, identitāti. Iekšējās raizes nav viegli atklāt pat tuvākajam cilvēkam.

Kas ar mani notiek? Kas es tagad esmu? Vai es vispār dzīvošu? Kā es šo laiku nodzīvošu?

Kāds uzskata, ka apkārtējiem jāsāk par viņu rūpēties. Neiecietīgi uztver tos, kuri tā nedara.”

Pacients un ārsts ne vienmēr strādā kā vienota komanda. Slimnieks bieži saskaras ar informācijas un emocionāla atbalsta trūkumu. Daži slimnieki par savu slimību un ārstēšanu interesējas internetā, ārzemēs, jo Latvijā iespējas ir ierobežotas.

“Izraujot sāpošu zobu, drīz vien jūtamies atviegloti, un pēc pāris dienām tas sadzīst. To nevar teikt par vēža ārstēšanu. Analīžu rezultāti katru reizi tiek sagaidīti ar lielu satraukumu un bailēm par slimības atkārtošanos. Cilvēkam jācenšas atkal iekļauties dzīves ritmā, turklāt mainot ikdienas paradumus, jo onkoloģiskā diagnoze atstāj nospiedumu uz visu mūžu,” paskaidro speciālists.

 

Nomāktība – laba pazīme

“Kādā brīdī slimnieku piemeklē nomāktība, tā ir neizbēgama. Dažkārt jāpriecājas, ka cilvēks līdz tam vispār nonācis, jo tas liecina, ka nolieguma fāze beidzas un tuvojas pieņemšana. Pamazām tiek meklēti jauni risinājumi, kā ar esošo stāvokli sadzīvot. Taču vispirms jāiziet cauri nomāktībai, nereti – depresijai. Šajā posmā ļoti būtisks ir tuvinieku un pārējās sabiedrības atbalsts. Jānodrošina psihoemocionālā rehabilitācija. Psihologa konsultācijas piedāvā pirms ārstēšanas uzsākšanas un tās laikā. Pēc tam parasti tiek novilkta svītra, pacients tiek palaists mājās it kā izārstēts. Tajā brīdī rodas lielie un dziļie jautājumi, uz kuriem atbilžu nav,” stāsta psihoterapeits.

“Tuvinieki vēlas palīdzēt, bet parasti nezina, kā. Viņi nereti pārsteidzas un mēģina uzmundrināt, bet ir ļoti grūti iepriecināt cilvēku, kuru nomoka uzmācīgas pārdomas. Slimnieks var justies nesaprasts, jo apkārtējie ar viņu runā citā valodā. Jāatrod pieeja, kā saprasties. Katrs solis nepareizajā virzienā izveido lielāku distanci, nesaprašanos un aizvainojumu.”

 

Jāmāk būt blakus

“Tuviniekiem iesaistīties smago jautājumu risināšanā ir ļoti grūti. Arī viņi iziet cauri sajūtu kokteilim: bailēm, apjukumam, dusmām. Ģimenes locekļi nereti sāk aizsargāties, sakot – būs jau labi! Tā viņi vairāk mierina sevi, nevis slimo. “Nevajag čīkstēt! Iziesim pastaigā! Paskatīsimies, kā čivina putni!” Ja ko tādu pasaka nepiemērotā brīdī, kad slimniekam ir slikti, viņš var justies nesaprasts. “Par ko tu runā? Onkoloģija taču ir nāvējoša slimība. Kādi tur putniņi un skaistais laiks!” Ja cilvēks ir nomākts vai aizņemts ar domām par savu eksistenci, ir ļoti grūti atsaukties aicinājumam un pārslēgties uz virspusēju prieku. Vispirms jāiziet cauri smagajiem jautājumiem. Vēzis mūsdienās ir ārstējams. Tomēr jāpieņem, ka ir arī otra, drūmā puse, kas ir absolūti reāla un iespējama. No vēža mirst ļoti daudzi. To nevar ignorēt,” ir pārliecināts speciālists.

“Cilvēki bieži vien otram velta frāzi: ir jāsaņemas, jāiztur. Mēs to prasām no līdzcilvēka, bet cik bieži paši to spējam? Vai varam pabūt, pasēdēt blakus kādam, kuram nepieciešams atbalsts, nemainot viņu un necenšoties padarīt sev ērtāku? Kaut vai desmit minūtes, bez savas palīdzības uzspiešanas? Pirms kādam palīdzam, ir šķietami elementāri pajautāt, ko viņš no mums sagaida. Vai grib, lai uzmundrina, palīdz saimniecības darbos vai vienkārši uzspēlē kādu galda spēli. Bet slimības nomāktam cilvēkam nevar pajautāt: ko tu gribi? Tas jādara pietiekami taktiskā un iejūtīgā veidā, jo tikai tad iespējams saņemt patiesu atbildi.”

Tuvākie sāk attālināties

“Pie manis konsultēties nāk arī onkoloģisko slimnieku tuvinieki, jo vēlas uzzināt, kā sadzīvot ar šo situāciju. Vēzis ietekmē ne tikai slimnieka ikdienu, tas kļūst par ģimenes locekli, ar ko jārēķinās visiem. Jāatceras, ka atbalsts nepieciešams arī slimnieka tuviniekiem. Līdzcilvēki nereti maldīgi uzskata: man jau viss ir kārtībā, galvenais, lai viņam ir labi. Vienlaikus tuvākie nesaprot, kā uzvesties blakus slimniekam, – ir nervozi, apjukuši, izmisuši vai tēlo pārspīlētu mieru un līdzjūtību. Nezināšanas dēļ var kaitēt vēl vairāk. Mēs nevaram palīdzēt otram, ja ignorējam to, kas notiek ar mums,” apraksta Juris Zuitiņš.

“Izolētība ir viena no problēmām, ar ko nākas saskarties vēža pacientiem. Nereti rodas neizskaidrojama sajūta, ka cilvēki no viņiem vairās. Pamazām sāk attālināties draugi, jo viņi nezina, kā palīdzēt. Mēģina uzmundrināt, nekas neizdodas, rodas neveikla situācija, atvadās, sola atbraukt citu dienu, bet aizmirst. Pēc mēneša atraksta e-pastu, apvaicājas, kā iet. Draugiem ir sava dzīve, kurai slimnieks netiek līdzi.

Tuvinieki parasti nepazūd no redzesloka, tomēr arī viņi var novērsties. “Es tev prasu, ko ēdīsi vakariņās, bet tu atkal par savu nāvi!” Līdzcilvēki izolējas no slimnieka, izvairās runāt par viņam svarīgiem tematiem. Tādā gadījumā vēža pacients var justies pilnīgi viens.

Var saprast ģimenes locekļus, kuri nav gatavi pēkšņi pamest ikdienas pienākumus, lai sāktu risināt eksistenciālus jautājumus. Gadās, ka cilvēks nekad iepriekš nav domājis par nāvi vai dzīves jēgu un nespēj pēkšņi sākt par to runāt. Tādā gadījumā palīdz psihoterapija. Dažreiz pietiek ar pāris konsultācijām, kuru laikā tuvinieki sāk izprast sevi un saņem konkrētas atbildes, kā palīdzēt slimniekam,” norāda psihologs.

 

Runāt ar sev līdzīgo

Svarīga ir onkoloģisko pacientu pulcēšanās pašpalīdzības grupās, biedrībās, nometnēs. Tad ir kāds līdzīgais, ar ko dalīties.

“Pagājušā gada nogalē notika labdarības akcija Dod pieci, kuras laikā tika savākts rekordliels skaits ziedojumu vēža slimnieku atbalstam. Manuprāt, tas liecina, ka liela daļa sabiedrības tiešā vai netiešā veidā saskaras ar šo slimību un iesaistās līdzcilvēku atbalstā.

Būtiska nozīme ir onkoloģisko pacientu atbalsta biedrības Dzīvības koks rīkotajiem pasākumiem. Nometne Spēka avots notiek sadarbībā ar onkologiem, imunologiem, dietologiem, fizioterapeitiem, mākslas terapeitiem, psihologiem un psihoterapeitiem. Nometnes nav paredzētas tikai pacientiem pēc ķīmijterapijas, bet visiem, kam diagnosticēts vēzis.

Pats svarīgākais, ka cilvēki ar līdzīgu pieredzi noteiktu periodu dzīvo kopā. Tad neeksistē attaisnojums: “Tu mani nesaproti, jo tev nav tā, kā ir man.” Esot nometnē, nevar manipulēt ar diagnozi, aiz tās nevar slēpties. Tā ir ļoti būtiska nianse. Dalībnieki var brīvāk runāt par savām sajūtām, pārdzīvojumiem. Iespējams smelties iedvesmu, kā arī psiholoģisku, medicīnisku informāciju. Cilvēks, kuram vajadzīga palīdzība, pēkšņi ir gatavs palīdzēt otram,” savos novērojumos dalās Juris Zuitiņš. “Valsts interesēs ir tas, lai slimnieki ātrāk varētu atgriezties darba tirgū, sabiedriskajā un ģimenes dzīvē, tāpēc uzskatu, ka par šāda veida pasākumiem būtu jāmaksā no valsts budžeta.”

 

Domu spēks

“Iekšējam noskaņojumam un pasaules skatījumam ir milzīga loma atveseļošanās procesā. Vēzis nav tikai fizioloģiska kaite, kam nav nekāda sakara ar psihi. Slimība spiež paskatīties uz to, kā cilvēks dzīvojis. Ja paanalizē savu ikdienu, var atrast iespējamo kaites veicinātāju. Bieži tas ir aizvainojums vai citas apspiestas emocijas. Varbūt bijusi pārspīlēta vēlme būt ideālam, rūpe par citiem, sevis atstāšana novārtā, ko nereti novēro krūts vēža gadījumā,” stāsta speciālists. “Konsultēju sievieti, kura ilgus gadus ļoti vēlējās aizbraukt uz Parīzi. Prasīju, vai viņa ir painteresējusies, cik tas maksā. Kāpēc gan nepiepildīt šādu vienkārši īstenojamu sapni? Runa ir par ļaušanu sev būt, piepildīt savus, nevis kāda cita sapņus un vēlmes.”

Atmest aizvainojumus, sakārtot iekšējo pasauli, mazināt stresa faktorus, slodzi, runāt ar tuviniekiem, draugiem, atļaut sev patīkamu vaļasprieku – tās ir nodarbes, ko var ieteikt ikvienam, nevis tikai slimniekiem. Tajā pašā laikā ar vēzi saslimst arī ļaudis, kuri to visu īsteno.

“Cilvēki atrod dažādus risinājumus, kā sev palīdzēt. Ir fizioterapija, joga, meditācija. Neuzskatu, ka ir universāls paņēmiens, kas liktu justies labāk. Katram jāatrod sava pieeja.

Psihologs un filozofs Viktors Frankls uzskatīja, ka pacientam palīdz savu iekšējo pārdzīvojumu izteikšana rakstiskā veidā kādā pierakstu kladē. Rakstot autoram jābūt pietiekami skaidram, jāpievērš uzmanība teksta loģikai, būtiskajam, ko vēlas paust. Rakstīt var par savām izjūtām, domām, attiecībām ar tuviniekiem, pagātni, pašlaik notiekošo, nākotni, sapņiem, prieka avotiem. Klade pat nav jādod kādam lasīt.

Protams, ir vērtīgi, ja blakus ir klausītājs, kurš var atbildēt uz sacīto, bet ne vienmēr tas iespējams. Ne visi jutīsies labāk, kad būs izrunājušies. Kādam vairāk palīdzēs klusums. Psihoterapijas konsultācijās mēdz būt dziļas, piepildītas pauzes, kas ir vērtīgākas par vārdiem. Būtiskais nav vārdos izsakāms,” – tā Juris Zuitiņš.

 

Bērni uztver vieglāk

Juris Zuitiņš jau vairākus gadus konsultē arī bērnus ar neārstējamām onkoloģiskām saslimšanām un novērojis krasas atšķirības. “Daļu no manis iepriekš paustā apgāž pieredze ar bērniem. Ko viņi dzīvē darījuši nepareizi, lai iegūtu šādu slimību? Kas viņiem būtu radikāli jāmaina? Dažkārt saslimst pat zīdaiņi,” prāto speciālists.

“Mazie bieži pārsteidz ar atbruņojošu atklātību, un man neatliek nekas cits, kā atvērties. Domāju, ka vecākiem ļoti daudz māca viņu nedziedināmi slimais bērns. Nākas saprast, ka mēs nemaz neesam tie lielie, gudrie, zinošie. Bērni vairāk koncentrējas uz esošo brīdi, reizē apzinoties, ka viņu laiks uz pasaules ir krietni ierobežotāks nekā vienaudžiem. Neārstējami slimi bērni ir un paliek bērni. Viņi tāpat vēlas spēlēties, dauzīties. Vecāki nereti domā, ka slimība ir tik nopietna, ka būtu jāaizliedz šķietami nevajadzīgās, muļķīgās rotaļas. Tomēr bērns nekļūst nopietns un pieaudzis, pat ja apzinās, ka vairs nedzīvos ilgi.

Dažreiz vēzi var uztvert kā nežēlīgu likteņa dāvanu. To jāmāk pieņemt, izpakot, izpētīt, likt lietā, lai varbūt iemācītos kaut ko jaunu un mainītu savu dzīvi. Tas noteikti nenotiek uzreiz, turklāt lielas pārmaiņas parasti notiek bez vārdiem. Ļoti reti par to runā skaļi. Drīzāk cilvēks aizvien kavējas neatbildētos jautājumos, nevis dalās dzīvi uzlabojošu padomu garā sarakstā,” uzskata psihologs Juris Zuitiņš. “Uzskatu, ka vislabāko piemēru varam aizgūt no bērniem. Cik bieži ļaujam izpausties bērnam, kas ir mūsos?”

 

LA.lv