Veselam
Psiholoģija

Ciemos apēdu produktus, kas viņai varētu kaitēt… Līdzatkarība ģimenē ar psihosomatiskiem traucējumiem 0

Foto – Fotolia/Picture-Factory

Līdzatkarības tēma tā vai citādi atklājas, konsultējot gandrīz katru klientu ar psihosomatiskiem traucējumiem vai saslimšanām, taču daudzos šīs līdzatkarības nosaukšana vārdā rada neapmierinātību, dusmas un pat noliegumu klientā, novērojusi psiholoģe-psihoterapeite, psihosomatikas speciāliste Anastasija Lobazova.

Cēlonis bieži vien ir mūsu maldīgie pieņēmumi un stereotipi. Mana kolēģe, psihosomatikas speciāliste, stāstīja gadījumu, kad vienā no forumiem, apspriežot psihokorekcijas mehānismus līdzatkarīgās attiecībās, viņa kontekstam pieminēja alkoholismu un vēzi. Tas izraisīja emociju vētru un nosodījumu, jo onkoloģija lielākoties cilvēku uztverē ir traģēdija, bet alkoholisms ir kaprīze, tādēļ tiem nevar būt nekas kopīgs. Tāpēc cilvēks, kurš “noņem atbildību” no alkoholiķa un “uzliek atbildību” vēža slimniekam, tiek uzskatīts par vienkārši amorālu un neizglītotu. Patiesībā katrā no šiem gadījumiem svarīgs ir individuālais stāsts un katrā no tiem galvenā problēma var tikt novirzīta no fiziskā vektora uz garīgo un otrādi.

Kad runājam par līdzatkarības saistību ar jebkuru traucējumu vai slimību, daudzi apjūk, jo slimība ir nelaime un jebkurā normālā cilvēkā tā izraisa līdzjūtību, vēlmi palīdzēt utt. Jo īpaši, ja runa ir par ģimenes locekli, partneri – slimnieka neglābšana ir līdzvērtīga nodevībai. Tomēr, kā vienmēr, smalkā robežlīnija slēpjas detaļās. Arvien vairāk un biežāk mūs pieradina pie domas, ka līdzatkarība ir raksturīga destruktīvām attiecībām – “kā čemodāns bez roktura: grūti nest, bet pamest žēl.” Iespējams, tas notika tāpēc, ka alkoholisms (no kura radusies līdzatkarības teorija) mūsu sabiedrībā netiek uzskatīts par slimību, atšķirībā no sabiedrības, kur ideja radusies. Tomēr sarežģītība slēpjas faktā, ka tajā vienmēr ir klātesošs slimības (traucējumu) elements, un no slimības nav tik viegli atbrīvoties kā no destruktīvas uzvedības. Var vienoties ar partneri, ka viņš nebūs vardarbīgs, nepazemos vai nemanipulēs, bet nevar pateikt “pārstāj slimot” un gaidīt, ka cilvēks “saņems sevi rokās” un izveseļosies. Šī ir galvenā līdzatkarības problēmas būtība. Viens cilvēks ir atkarīgs no slimības (un bieži vien pats to nepamana), bet tie, kuri blakus – no atkarīgā.

Daļēji tā notiek tāpēc, ka slimība izraisa dabisku līdzjūtību un vēlmi palīdzēt, bet jo ilgāk tas notiek, jo grūtāk pamanīt, kad palīdzība patiešām ir nepieciešama un konstruktīva, un kur tā ir kļuvusi par destruktīvu atkarību un nolikusi slimību ģimenes attiecību centrā. Laika gaitā tas noved pie tā, ka psihosomatiskie traucējumi un slimības sāk izpausties arī līdzatkarīgajam un visvairāk šajā savienībā cieš bērni. Droši vien esat dzirdējuši līdzīgus stāstus:

“Es biju priekšzīmīgs zēns, labi mācījos, mūsu ģimenē nebija pieņemts pacelt balsi un ķildoties, pa ceļam mājās iepirkos, uzreiz pildīju mājasdarbus, tīrīju māju, mazgāju traukus, nekad nevedu draugus pie sevis un neklīdu ar viņiem pa ielām, jo māte slimoja ar sirdi, viņu nedrīkstēja uztraukt”;

“Mājās ēdiens bija negaršīgs, es centos pusdienot citur. Mēs negājām uz jūru, ciemos, pat ne uz atrakciju parku. Tētim bija problēmas ar kuņģi”;

“Mēs gandrīz nekad no sirds neaprunājāmies ar māti. Viņa bija aizņemta ar diētiskās pārtikas gatavošanu tēvam, viņai bija jādara vīriešu darbi mājās. Sadzīve, pelnīšana – viss bija jādara viņai. Tētim vienmēr kaut kas sāpēja un viņš tika pārbaudīts, bet ārsti neko neatrada. Uztraukta un nikna māte lūdza likt viņu mierā un tad pirms gulētiešanas nāca atvainoties, teica, ka galva jau plīstot pušu no visiem pienākumiem un tad vēl mēs…”.

Tāda atmosfēra ne tikai “atņem bērnam bērnību”, tā demonstrē destruktīvas ģimenes scenāriju un, sākot savu pieaugušā dzīvi, viņš tā vai citādi neapzināti uzņemsies viena no vecākiem pildīto lomu – “mūžīgais slimnieks” vai “par visu atbildīgais glābējs.” Ļoti bieži klienti atzīst, ka laulātajam simptomi bija jau pirms kāzām, bet viņi tam “nepievērsa tik lielu nozīmi”. Iemiesošanās glābēja lomā var novest arī pie tā, ka savienībā, kurā slimība nav psihosomatiska un varētu tikt laikā diagnosticēta un izārstēta, “partneris-glābējs” neapzināti dara visu, lai padarītu to par hronisku, jo viņš nezina citu attiecību modeli un cenšas saglabāt tuvā cilvēka slimību, lai īstenotu savas ļīdzatkarīgās uzvedības scenāriju. Tie var būt arī gadījumi, kad mātes ārstē bērnu slimības ar “netradicionālām metodēm”, “tautas medicīnu”, “interneta padomiem” utt., līdz stāvoklis neglābjami ir pasliktinājies.

Vai otrādi, pacienta psihosomatiskie traucējumi un slimības var būt neapzināta vēlme turpināt bērnībā pierasto līdzatkarīgas uzvedības lomu. Tāpat kā strīdīgā alkoholisma gadījumā (slimība vai izlaidība), tāpat var izskatīties arī citas slimības, kuras slimnieks pats ar savu uzvedību provocē:

“Nekādas sarunas nepalīdz, es sāku izvairīties no svētkiem un dzimšanas dienām, mēs vairs neejam ciemos, jo viņa pieēdas, tad jāsauc ātrā palīdzība, sākas sāpes, diētas utt. Es pat pieķeru sevi, ka uzreiz pēc apsēšanās pie galda, es nekavējoties sāku ēst visus viņai kaitīgos ēdienus, tikai lai viņai nekas nepaliktu un mums ir skandāls dēļ ēdamā…”;

“Mēs to apspriedām simts reižu, nedrīkst izlaist injekcijas vai injicēt par daudz, bet arī pēc komas pārdzīvošanas viņa turpina injicēt un ēst kā pagadās. Esmu sūtījis atgādinājumus, atlicis darījumus, lai pārbaudītu, vai viņa ir injicējusi zāles. Es nevaru mierīgi strādāt, acu priekšā ainas, ka pēkšņi kaut kas noticis un viņa jau ir komā, bet es šeit sēžu un neko nedaru…”.

Un paši slimnieki turpina “tikai mazliet” un “tikai brīvdienās” padarīt trakus savus tuviniekus. Nosaucām tikai atsevišķas frāzes, detaļas, situācijas, kas stāv aiz tām, dažkārt izraisa bezpalīdzības sajūtu pašā psihoterapeitā, nemaz nerunājot par klientu. Bet ir arī citas situācijas, kurās partneris saņem apzinātu sekundāro labumu (un ne vienmēr ir skaidrs, kurš no laulātajiem ir upuris un kurš glābējs). Ar klientes atļauju sniegšu piemēru no prakses:

“Vecmāmiņa vienmēr pasargāja vectēvu no nevajadzīgām emocijām – viņam bija slima sirds. Viņa darīja mums zināmus vectētiņa principus un prasības, bet visu pretrunīgo jautājumu noskaidrošanu, ko vēlējāmies ar vectēvu izrunāt, viņa nocirta saknē. “Tu zini, ka vectētiņam ir slima sirds, viņam nevajadzētu uztraukties, bet tu gribi viņu nomocīt ar tādiem jautājumiem, vēlies viņa nāvi?” – viņa teica manai mātei. Pret vectētiņu izjutām pretrunīgas emocijas – no vienas puses, viņš vienmēr mūs sagaidīja labvēlīgi, rotaļājās ar mums un gandrīz nekad nerāja. No otras puses, mēs faktiski baidījāmies kaut ko darīt nepareizi, jo zinājām par viņa smago raksturu un nežēlību. Tikai tad, kad mans vectēvs nomira, kļuva skaidrs, ka vecmāmiņa bija tā, kas visu vadīja un viņam pat nebija aizdomas, kā viņa vārdā tiek likti sprunguļi mūsu riteņos.”

Bieži vien radinieku psihiskie traucējumi kļūst par tādu kā “bonusu”, kas dažiem cilvēkiem ļauj sabiedrībā sasniegt vēlamo, “norakstot” visu uz radinieku traucējumiem (“tādas ir viņa kaprīzes”, “pavisam ar galvu slikti, visu aizmirst” u.tml.). Manā praksē ir gadījumi, kad mātes ar “īpašiem” bērniem, dzirdot, ka iespējams atjaunot noteiktas funkcijas un sūtīt bērnu uz parasto skolu, atbildēja, ka labāk pašas mājās nodarbosies ar bērnu, un viņam “noformēs” invaliditāti, saņems pabalstu no valsts. Šādi gadījumi nav nekas neparasts un daļēji rada negatīvu iespaidu par visām ģimenēm, kas bērnam kārto invaliditāti un kam tiešām ir nepieciešama palīdzība.

Kā izkļūt no līdzatkarības – tas jau ir cita raksta temats. Tomēr, pirms sākam runāt “ko darīt”, ir svarīgi atzīmēt, ka ne visi traucējumi un slimības ir psihosomatiski. Izplatītais uzskats, ka “visas slimības ir galvā” ne tikai maldina klientu un terapeitu, izvēloties psihoterapijas taktiku, bet arī apgrūtina darbu. Vispirms jāpievēršas nevis problēmai, bet iracionālai vainas izjūtai, bailēm, aizvainojumam, dusmām…
[yesnopoll background=”#ff9c51″]

Avots: psy-practice.com

 

LA.lv