Veselam
Netradicionāli

Mahamudraāč – mūsu prāta daba, un kā to mainīt 0

Foto – Matīss Markovskis

Tibetiešu budisma skolas vairāku atzaru speciālists Glens Svensons Miera ielas budisma centrā Ganden nedarbojas regulāri, bet viņa vēstījums divu vakaru lekcijās gan ir par to, ko jūs varat apgūt un izmantot, apmeklējot nodarbības šajā vietā. Cita lieta – vai ceļš no teorijas uz praksi un izdošanos ir tikpat tīrs, skaists un loģisks kā budisma teorija.

Jūlija vidū apmeklēju otro no divām lekcijām kursa–semināra Par prāta patieso dabu ietvaros, ko budisma centrā Ganden vadīja austrāliešu izcelsmes budisma instruktors un speciālists Glens Svensons. Viņa lekcijās bija iespējams vairāk uzzināt par mahamudru – vienu no populārākajām budisma meditācijas praksēm, kuras fokuss ir mūsu paša prāts un tā daba, kā arī piedalīties meditācijā, kurā centāmies izmantot tikko dzirdēto un apgūto.

Svensons piekrita arī intervijai, kuras laikā vēlējos viņu iztaujāt gan par pirmajā lekcijā stāstīto un darīto (pati uz to netiku), gan par viņu pašu, viņa metodēm un pasaules redzējumu, kas viņu aizvedis un piesaistījis budismam.

 

Un tas ir viss?!

Uzzināju, ka Svensona pirmsbudisma pagātne saistīta ar informācijas tehnoloģijām – par šīs nozares speciālistu viņš kļuva dzimtajā Austrālijā. Pēc pāris gadiem pārcēlās uz Eiropu un apmetās Šveicē. Tur viņš turpināja strādāt informācijas tehnoloģiju nozarē, pelnīja lielu naudu un dzīvoja, tā teikt, labu dzīvi, kurā bija dārgas mašīnas, dārgi restorāni un īsi slēpošanas atvaļinājumi nedēļas nogalēs. Pēc pāris gadiem Svensons iekrita depresijā, jo nesaprata – vai tas ir viss?! Dzīves materiālie labumi vairs nespēja viņu darīt laimīgu. Vēl pāris gadu viņš pastrādāja un tad darbu pameta, lai apceļotu pasauli. Viņš nonāca (ak, pārsteigums!) Indijā – Daramšalā, kas jau sen kļuvusi par Rietumu patiesības meklētāju meku. Tur viņš iepazinās ar budismu, un kopš tā laika tas ir noteicis viņa dzīves gājumu.

Svensons ir loģiski domājošs (tā viņš saka, un tāds iespaids tiešām radās – informācijas tehnoloģijas viņā atstājušas nedzēšamas pēdas!), tāpēc pirmās izvēlētās budisma skolas novirziena fokuss uz teorētisko pamatojumu un stipra iekšējā loģika viņam šķita īpaši pievilcīgi. Pēc sākotnējās iepazīšanās ar budismu Indijā Svensons apguva septiņu gadu maģistra grāda ekvivalentu budismā Itālijā. Pēdējos astoņus gadus pēc kursu beigšanas viņš māca budisma metodes – pusgadu Indijā, pusgadu Eiropā.

 

Netici, bet pārbaudi!

Budisma skolu pārstāvji savas teorijas izklāsta ļoti loģiski un sistemātiski. Budas teiktais, ka nevajag viņam vienkārši ticēt, bet gan visu izmēģināt praksē pašam, ir visai populārs arī budisma nepraktizētāju vidū. Jau tas vien šo it kā reliģiju liek uzskatīt par daudz patīkamāku un miermīlīgāku par teju jebkuru citu elku pielūgsmes sistēmu – daudzās no tām pirmā prasība mēdz būt bezierunu un beznosacījumu ticība. Budismā pirmais noteikums ir drīzāk šāds: tev būs pārbaudīt teoriju un empīriski nonākt līdz savām atbildēm.

Svensona seminārā piedāvātās budisma prakses mahamudras pamatā ir sava prāta izprašana. Šīs prakses mērķu sasniegšanā iesaistīti divi procesi. Pirmais – tāda kā prāta nomierināšana, savešana kārtībā, lai to vispār būtu iespējams izmantot. Jau atkal var atsaukties uz zinātnisku teoriju un tās pārbaudīšanu: budisms mums piedāvā teoriju, bet mūsu prāts ir tas mērinstruments, kuru mēs – zinātnieki empīriķi – plānojam izmantot teorijas pārbaudīšanai praksē. Kādus rezultātus gan varam iegūt, ja mērinstruments nedarbojas vai ir bojāts? Ar nemierīgu prātu līdz vērtīgai informācijai un atbildēm uz jautājumiem, kurām būtu potenciāls mūsu katra individuālo situāciju vērst par labu, nav iespējams nonākt.

Šo pirmo metodi vai mācības sadaļu sauc par šamatu (shamata) – tās uzdevums tātad ir palīdzēt nomierināt prātu un padarīt to spējīgu fokusēties. Nereti mūsu prātus nomoka traucēkļi, no kuriem nevaram atbrīvoties, jo nesaprotam, kas tie ir un kāpēc tie tur ir, un visai ikdienišķa reakcija uz šādu traucēkļu esamību ir to ignorēšana, apspiešana un savas uzmanības novēršana ar dažādām blakuslietām. Šamatas prakse palīdz attīstīt spēju noturēt uzmanību, kuras trūkums neļauj pasauli saskatīt skaidri, – tas savukārt izraisa stresu, kas vēl vairāk traucē novērtēt esošos apstākļus.

Kad esam panākuši, ka prāts (mērinstruments) darbojas – ir mierīgāks un skaidrāks, tad varam ķerties pie budisma mācības otrās sadaļas vipasanas (vipassana). Šī ir īstā teorijas izmantošana praksē, kuras laikā ar prāta starpniecību ieskatāmies tajā, proti, prātā, un iegūstam informāciju par prāta uzbūvi, darbību un rīcības struktūrām. Tikai iekļūstot pašiem sava prāta dziļumos (nevis izlasot vai noklausoties lekciju, kura mums pavēsta par to, kas mūsu prātā notiek!), mēs varam identificēt mūsu problēmu cēloņus, un, budismaprāt, cēlonis lielākoties ir izkropļots skatījums uz realitāti.

 

Galerijas nosaukums


Krūzīte kā ciešanu cēlonis

Vienkāršos vārdos runājot, izkropļotais skatījums uz realitāti mūsos ir izveidojies tāpēc, ka mēs sevi redzam atšķirtus no pasaules – lūk, individuāls es un no manis atsevišķā pasaule. Svensons atzīst: jā, mums visiem kaut kādā līmenī ir ideja par to, kā mēs visi esam savstarpēji saistīti, bet tā ir ļoti raupja un neprecīza. Budisma ideja par to, kā viss pasaulē ir savienots – bez tevis gluži burtiski nav manis –, ir daudz mazāk saistīta ar ikdienišķiem procesiem (cēloņu un seku izpratnē), bet vairāk ir ontoloģiska – bez tevis nav manis, jo es gluži vienkārši sevi spēju definēt tikai ar visa apkārtējā palīdzību. Proti, es kā indivīds esmu tikai tas, kas nav jebkas cits. Ne vairāk, ne mazāk. Iedziļinoties šajā skatījumā, izjūtot, ko tas patiešām nozīmē, rodas pavisam cita izpratne par savstarpējo saistību. Budisms arī sola – ja spēsim pasauli redzēt šādās kategorijās, spēsim izbeigt savas pasaulīgās ciešanas.

Vēl nedaudz par sevis atdalīšanu no pasaules. Mēs sevi redzam kā atsevišķas būtnes ar individuālu esību, kas mūs atšķir no visa pārējā. Tad mēs ieraugām, piemēram, krūzīti uz galda. Tā mums šķiet skaista un sniedz patīkamu sajūtu, pieredzi, ko vēlamies atkārtot (piemērs varbūt šķiet muļķīgs, toties ir ilustratīvs). Pārliecība, ka šim priekšmetam piemīt neatkarīga esība, ka tas ir atšķirts, atsevišķs no mums, liek noticēt, ka tam pašam par sevi piemīt kaut kas, kas to mūsu acīs padara tik pievilcīgu. Mūsu domu gājiens ir aptuveni šāds: man patīk patīkamas pieredzes un sajūtas, es vēlos, lai to būtu vairāk, un, lūk, ir kāds priekšmets (vai būtne!), kas šķietami izraisa manī patīkamas sajūtas, tātad es to vēlos! Rodas pieķeršanās un līdz ar to labs potenciāls ciešanām.

Ir tāds teiciens – skaistums ir redzētāja acīs. It kā jau visi to zinām un kaut kādā mērā tam ticam, bet reizēm tas noved līdz pārliecībai, ka tad jau patiesa skaistuma nav – ir tikai individuālas iedomas. Budisma skatījumā tie ir divi nepatiesi un visai ekstremāli uzskati – vai nu skaistums (vai jebkāda cita īpašība) piemīt objektam neatkarīgi ne no kā, vai arī šādas īpašības neeksistē vispār, skaistums ir safabricēts. Budisms vedina uz zelta vidusceļu – skaistums ir, bet tas ir relatīvs. Tāpat kā viss pārējais, tāpat kā mēs attiecībā pret visu mums apkārt esošo.

Kad tu pieredzi – un tiešām pieredzi, izpētot pats sava prāta dziļumus, ka skaistums ir redzētāja acīs, vairs nebūs nepiepildāmu vēlēšanos un neapmierināmu vajadzību, jo tu zināsi, ka šajā objektā, tajā, uz ko fokusēts skatiens, patiešām nekā nav. Nekā, ko sagrābt un piesavināties.

 

Rietumniekiem derēs?

Budisms, šķiet, ir viena no retajām Austrumu praksēm, kas ir tik nepretencioza, tik nepārsātināta ar rituāliem elementiem un tik praktiska, ka to tiešām varētu veiksmīgi intergrēt, piemēram, Rietumu modernās psiholoģijas metodēs. Klausoties par budismu, domāju – forši, pirmais solis ir apmēram tas, ko pašlaik piedāvā psiholoģija (es neesmu sajūsmā par psiholoģijas metodēm, jo tās šķiet samērā inertas – it kā palīdz saprast, kas un kāpēc, bet nereti atstāj bez ieročiem, nepalīdz apgūt tehnikas, kas palīdzētu dzīvot kvalitatīvāku dzīvi).

Otrais solis jau ir kaut kas vairāk. Gan sistēmas izpēte, gan tās izpratne tādā līmenī, ka aiz inerces spertos un ieprogrammētos soļus vari mainīt. Ne tikai saprast savu prātu, bet arī mainīt tā virzienu – nomierināties, apdomāties un mainīt savu dzīvniecisko būtību. Dzīvniecisko tāpēc, ka acīmredzot mums visiem piemīt dažādi kaitīgi instinkti: saskaroties ar kaut ko nepatīkamu, gribot kaut ko, bet nespējot to dabūt, gribas trakot un dusmoties, un aizmirst, un skriet ar galvu sienā. Protams, gribas būt brīviem no šādu instinktu izpausmēm un sajūtām, ko šīs situācijas mūsos raisa. Tiktāl viss ir brīnišķīgi un saprotami.

Noklausījusies teoriju, piekrītu, ka viss forši, un domāju, kā šīs metodoloģijas ietvaros notiks prāta savaldīšana un nomierināšana, lai varētu ķerties pie tā dziļākas izpratnes un tādas kā restrukturizēšanas. Man šķiet, ka savā ziņā tas tomēr ir apburtais loks (vismaz Svensona interpretācijā). Tātad mēs esam empīriķi. Jau pašā sākumā mums vajag teoriju, lai pēc tam ievāktu datus (lasi, meditētu par kaut ko konkrētu, nevis tāpat, vienkārši). Vai teorijas apguve ir prāta nomierināšana? Tādā gadījumā jā – izdarām to un tad veicam eksperimentu (meditējot). Bet vai tiešām varam nomierināt prātu, tam kaut ko izstāstot, sniedzot informāciju? Tas man nedaudz atgādina riņķadanci. Manuprāt, ir jābūt mierīgam ar uztvertspējīgu prātu, pirms vēl sāc klausīties, citādi nezinu, vai informācija spēj pārvērsties mierā. Meditēšana varētu palīdzēt nomierināties, tomēr to nedrīkst veikt ne par tēmu, jo vispirms jāuztver teorētiskā puse.

Tāpēc jautājums par to, vai budismu var perfekti integrēt Rietumu cilvēka dzīvē, jo-projām paliek aktuāls. Vai un kā mūsu prāts nonāk līdz tam, ka spēj ar iekšēji atrastām atbildēm mainīt pats sevi – uz šiem jautājumiem atbildes es īsti laikam neguvu. Protams, arī šī teorētiskā informācija ir vērtīga, tā gan piedāvā labu, loģisku, Rietumiem labi sagremojamu sistēmu (saprotamu un pieņemamu, bet ne vienkāršu, ne ar viegli izpildāmiem nosacījumiem!), gan, iespējams, ļauj aizķerties dažām idejām, kuras grūtā brīdī varbūt var izvilkt no kabatas… varbūt.

Piemēram, es rakstu šo tekstu grūtā brīdī – tādā, kurā, manuprāt, es tiešām nespēšu fokusēt savu prātu, lai šādu smalku (smalkāku nekā trauku mazgāšana un televizora skatīšanās!) darbu izdarītu. Bet, klausoties ierakstu, cenšoties sadzirdēt un noticēt (vismaz uz brīdi) tam, ka viss ir relatīvs un mūsu pašu uz ārpasaules objektiem un būtnēm projicēts, es varēju noticēt, ka sliktākajā gadījumā viss, kas notiek un pašlaik satrauc, kādā brīdī pāries, bet labākajā gadījumā tas īsti objektīvi nemaz neeksistē.

 

LA.lv