Veselam
Dzīvesveids

Mans ārzemju draugs – ritenis – un mūsu piedzīvojumi Vācijā. Konkursa stāsts 0

Ivetas Odiņas personiskā arhīva foto

Jau ziņojām, ka beidzies konkurss “Mana velosipēdu vasara” un tajā uzvarēja Baiba Ozola. Iepazīstinām ar citu dalībnieku stāstiem.

Šo stāstu iesūtījusi Iveta Odiņa.

Tā bija mīlestība no pirmā acu uzmetiena. Zibenīga. Abpusēja. Mirklī es zināju – viņš ir mans īstais. Kā ieraudzīju savu bērīti lietoto velosipēdu veikalā tādu noskumušu līdzās lepnajiem rumakiem ar rokas bremzēm un neskaitāmiem ātrumiem, tā sapratu – mēs esam viens otru atraduši. Nelielā Vācijas mazpilsētiņā.

Tie, kuri ik dienas pat īsāko ceļu mēro ar auto, varbūt jau aizmirsuši to prieku, ko spēj sniegt tāds vienkāršs brauciens ar velosipēdu. Kā bērnībā, kad tēva roka atlaida sēdekli un sekoja pirmais patstāvīgais brauciens, pat, ja tas beidzās grāvī.

Tagad es vēlreiz izjutu šo jaunatklāsmes un brīvības prieku. Nieks, ka ritenis ir lietots un nedaudz apbružāts. Un kas par to, ka tam nav desmit ātrumu. To sajūsmu, vējam svilpojot gar ausīm, kad devos braucienā par gludiem, asfaltētiem celiņiem apkārt pilsētiņai, kurā dzīvoju, atceros atkal un atkal. Pa ceļam skatījos mežus, laukus un ziedus un ne mirkli nejutos vientuļi. Es biju kopā ar draugu.

Pat neaizdomājos par to, kā varbūt izskatījās no malas, kad es turpmāk ik reizi pirms došanās braucienā sasveicinājos ar savu bērīti, apjautājos, vai viss kārtībā, vai riepas stingras un noskaņojums labs. Stāstīju, ka mums gaidām īss vai garš ceļš, vai dosimies iepirkties vai tikai pabraukāties.

Pirmais nopietnais pārbaudījums mums gadījās, kad izlēmu braukt uz pilsētiņas iedzīvotāju iecienīto ezeru. Brauciens cauri pilsētiņai līdzās esošajam mežam un tālāk pa saules sakarsētu lauku ceļu, aizņēma apmēram divas stundas, jo ik pa laikam gribējās apstāties, pavērot apkārtni, izbaudīt meža smaržu un dažādās skaņas. Kad ceļš sāka vest kalnup, gandrīz vai atvainojos par sagādātajām neērtībām, ar ko manam ritenim nākas saskarties. Un tad es ieraudzīju ezeru. Vēl nedaudz un… Tikai tam apkārt izrādījās uzcelts žogs un par ieeju bija jāmaksā. Turklāt peldētgribētāju bija tik daudz, ka garā rinda atsauca atmiņā mauzoleja apmeklējumu. Tā nu tikai apbraucu ezeram apkārt un pa otru pusi devos atceļā. Lai vai kā, bet brauciens bija lielisks. Vakarā no sirds pateicos par manis vizināšanu un noliku bērīti atpūsties. Lai uzņem spēkus jaunai dienai.

Un tad kādu rītu pamodos ar apziņu, ka gaidāms neparasts piedzīvojums, jo biju apņēmusies doties uz Frankfurti. Taču ne tikai vienkārši apmeklēt Zoo un Palmengarten, kā sauc Botānisko dārzu, bet braukt pa Frankfurti ar velosipēdu. Diena bija saulaina un silta, īsti piemērota aktīvai atpūtai. Doma, ka varētu riskēt braukt ar velosipēdu pa Rīgu, mani biedētu. Taču Frankfurte vilināja, jo biju pietiekami redzējusi riteņbraucējus gan pilsētas centrā, gan vilcienos, gan parkos. Īpaši velosipēdistiem ierīkotie celiņi likās droši.

Lai gan vairums pasažieru izvēlās atstāt savus velosipēdus stacijas velosipēdu novietnē, lai atgriežoties no lielpilsētas nebūtu jāmēro ceļš līdz mājām kājām, netrūkst arī tādu, kas ceļo vilcienā ar velosipēdu. Tādu pasažieru ērtībai ir speciāli vagoni velosipēdistiem, parasti vilciena beigās, kur var gan novietot braucamo, gan garākā ceļa posmā paši apsēsties. Protams, var jau iecelt riteni arī parastā vagonā, taču tur traucē pārējiem, it īpaši pasažieriem ar lielām somām. Un ja vēl pagadās vilciens ar durvīm, kuras atvērt spēj tikai ļoti spēcīgi vīrieši, un tērauda stieni vagona ieejai pa vidu (kas vispār liekas neticami, zinot Vācijas dzelzceļa rūpes par pasažieriem), tad var gadīties ceļot tālāk, nevis izkāpt paredzētajā pieturā. Tā nu nopirku biļeti un apzinīgi devos uz speciālo vagonu, kaut gan baidījos, ka vilciens aizbrauks, iekams es līdz vagonam tikšu un tajā iekļūšu. Man laimējās, ka sliedes, pa kurām pienāca vilciens, bija pilsētiņas pusē un nenācās nest riteni pa kāpnēm, lai šķērsotu sliedes. Vagons bija plašs, tukšs, es ērti iekārtojos uz soliņa pie loga, pirms tam piesprādzējusi riteni pie sienā iemontētā stieņa, lai vilcienam bremzējot tas neiedomātos apkrist.

Vilciens iebrauca Centrālajā stacijā un apstājās pie virszemes perona, tā kā bez grūtībām izkļuvu ārā un stūmu riteni ārā no ēkas, lai dotos pretī piedzīvojumam. Gan ielu malās, gan uz ietvēm bija platas joslas, paredzētas tikai riteņbraucējiem, tā ka pat nebija jābaidās no mašīnām. Turklāt Vācijā visu laiku saskāros ar neiedomājamu šoferu uzmanību un laipnību. Jāatzīst, ka vairākas reizes kā gājēja šķērsoju ielu tikai tāpēc, ka šoferi bija apstājušies un gaidīja uz mani, lai gan vēl nebiju izlēmusi, kurā virzienā doties.

Karte, kuru izmantoju, bija ļoti saprotama un īsā laikā nonācu pie Palmengarten. Arī tur bija padomāts par velosipēdistiem, jo pie ieejas bija neskaitāmi statīvi velosipēdu novietošanai, turklāt metāla stieņiem vairākās vietās bija gumijas, lai riteņus nenoberztu, pieķēdējot statīviem. Lai gan man šķita, ka ķēde ir lieka, tomēr rūpēs par savu riteni iegādājos mīlulītim skaistu, izturīgu ķēdi. Tā nu visur, kur man nācās viņu atstāt uz kādu brīdi, vienmēr nodrošināju viņu. Lai sargās un gaida mani.

Pēc brauciena pa pilsētu sapratu, ko nozīmē velosipēdistiem draudzīga pilsēta. Ne mirkli nejutos apdraudēta, nebija nemitīgi jāskatās apkārt, vai no kādas ieliņas vai sētas neizšausies kāds neapdomīgs autobraucējs. Kad nogurusi, bet apmierināta un laimīga par Frankfurtē lieliski pavadīto dienu, atkal atgriezos pie vilciena uz mājām, tur mani jau sagaidīja speciālais vagons. Tā kā vagona ieeja bija ar slīpu iebrauktuvi uz leju, bez problēmām nonācu vagonā un atkritu solā, roku uz sava riteņa uzlikusi. Likās, ka nu jau viss laimīgi beidzies. Atlicis vairs tikai ceļš no stacijas uz māju.

Pilsētiņas stacijā vagona durvis atvērās un es ar pārsteigumu un šausmām ieraudzīju, ka perons atrodas apmēram manu plecu augstumā un vagons pat netaisās pacelties. Paķēru savu riteni un uzcēlu uz perona. Vēl tagad nesaprotu, kur man radās tik daudz spēka. Man palīgā steidzās vairāki jauni puiši. Arī uz perona stāvošie bija saprotoši, satvēra riteni un novietoja to tālāk no vagona durvīm. Tad pastiepās rokas un mani burtiski izvilka no vagona. Labi, ka tajā pieturā neviens vairāk nedomāja ne iekāpt, ne izkāpt. Taču vislielāko izbrīnu manī radīja dzelzceļa darbinieks, kurš ar interesi vēroja notiekošo, izliecies pa blakus vagona logu. Viņš ne tikai neko neteica, bet pat redzami uzjautrinājās. Turklāt gan vagonā palikušie, gan uz perona esošie visu uztvēra kā ko ikdienišķu un pašu par sevi saprotamu. Sen nebiju jutusies tik laimīga, kā atkal satvērusi savu metāla zirgu, devos uz kāpnēm, kas vedā lejā gājēju pārejā, lai izkļūtu otrpus sliedēm. Un atkal man laimējās, jo smaidīgi puiši laipni piedāvājās palīdzēt un rekordīsā laikā jau braucu pa pazīstamajām pilsētiņas ielām uz mājām.

Bija atlicis apmēram pusotra kilometra, ko braukt, kad… pēkšņi aptvēru, ka braukšana kļūst arvien grūtāka un apstājusies ieraudzīju, ka aizmugurējā riepa neglābjami ir tukša. Pušu. Pagalam. No tās rēgojās sarūsējuša metāla gabals. Mans ritenis! Kā tā? Kad pirmais sašutums un sarūgtinājums bija pāri, sāku apdomāt, ko tālāk. Tā kā biju dzirdējusi, ka braukšana ar tukšu riepu bojājot spieķus, tad nekas cits neatlika, kā celt riteni plecos un čāpot uz māju. Taču cik tālu un cik ātri tā var paiet. Es visu dienu biju pavadījusi kustībā, un tagad ritenis ar katru metru kļuva arvien smagāks un smagāks.Tomēr veiksme mani šajā dienā nebija pametusi un bija vēl viens patīkams pārsteigums. Kad vilkos garām pazīstama pārdevēja pārtikas veikaliņam, viņš stāvēja uz sliekšņa un vēroja garāmgājējus. Redzot mani, viņš novērtēja situāciju un lika man mirkli apstāties un uzgaidīt. Tad izbrauca no pagalma lielos iepirkumu ratiņus un uzcēla uz tiem manu riteni, lai nesteidzoties, un, kad varot, lai atvedot ratiņus atpakaļ. Nu jau mans solis kļuva daudz raitāks un kad beidzot savā pagalmā nocēlu riteni, lai vestu to atpūsties šķūnītī, arvien vēl biju labā noskaņojumā.

Vienīgais, man otrā dienā jau bija jādodas atpakaļ uz Latviju. Tā nu atgriezos, domājot par to, ka man Vācijā palika draugs, kurš mani gaida. Dažreiz sapņos atkal esmu kopā ar viņu un braucu, braucu, braucu. Cilvēki mēdz stāstīt par mirkļiem, kad esot jutušies pa īstam dzīvi. Pavisam droši varu teikt, ka man tie bija arī mirkļi, kad traucāmies ar manu ārzemju draugu pa naksnīgo pilsētu vai no vienas mazpilsētiņas uz otru, kad bijām tikai mēs, vasaras vakara skaņas un tāla gaisma no pilsētas. Es stāstu viņam, kā vēlos viņu atvest uz Latviju, lai gan šeit nav ne tik labu celiņu, ne platu ielu, bet mēs būtu kopā. Taču šobrīd tas nav iespējams. Tādēļ tagad tikai domīga staigāju pa ielām un atceros tos brīnisķīgos mirkļus, kad bijām kopā.

Galerijas nosaukums

Lasiet arī citus konkursa stāstus:

Četri bērni un riteņi, rati, zīdainis un… velo kruīzs!

Lauku sievietes liktenis: saglabāt labu veselību pie jebkādiem dzīves pavērsieniem

Nogriezties velo sacensībās nepareizā virzienā – murgs!

Kā mēs braucām pa “īsāko ceļu”

Velosipēda stāsts ar bēdīgām beigām

Bildes un stāstiņi no konkursa dalībniekiem

LA.lv