Veselam
Ārstēšana

Māsu asociācijas prezidente Dita Raiska: “Medicīnas māsa nav ārsta piekabe!”1


Dita Raiska.
Dita Raiska.
Foto: Karīna Miezāja

Pasaules veselības organizācija 2020. gadu pasludinājusi par Māsu un vecmāšu gadu, un tas sācies ar jaunu pasaules mēroga izaicinājumu tieši veselības aprūpes sistēmai, ieskaitot medicīnas māsas, – ar jauno koronavīrusu, kas neticamā ātrumā izplatās pasaulē.

Vai Latvijas medicīnas māsas ir tam gatavas, ņemot vērā, cik skaļi un bieži pēdējā laikā izskanējušas bažas par to skaita samazinājumu, par izbraukšanu nepietiekamā atalgojuma dēļ? Par to un citām medicīnas māsu profesijas aktualitātēm – saruna ar Latvijas Māsu asociācijas prezidenti Ditu Raisku.

Vai Latvijas medicīnas māsas ir gatavas situācijai, ka koronavīruss var tikt konstatēts arī Latvijā?

Pirmais signāls no Pasaules veselības organizācijas ir saņemts – situācija ir nopietna. Cik man zināms, Veselības ministrija ir aicinājusi kopā Latvijas vadošās klīnikas, lai izstrādātu taktiku, kā strādāt apstākļos, ja vīruss pie mums nonāks. Mēs šobrīd gaidām.

Vai līdzīgas situācijas ir bijušas?

Līdzīgi bija, kad 2002. gadā pasaulē sāka izplatīties SARS – smagais akūtais respiratorais sindroms. Tagad situācija attīstās līdzīgi – arī koronavīruss sāka izplatīties Āzijā, bet nu jau skar gandrīz visu pasauli.

Starptautiskā Māsu padome ir sagatavojusi atbalsta vēstuli Ķīnas māsām, jo viņas ir neapskaužamā situācijā.

Tikmēr kolēģiem citās valstīs un arī pie mums tiek atgādināts par pašaizsardzības pasākumiem, jo māsas ir tās, kas pirmās nonāk saskarē ar pacientiem, bet arī pašas ir apdraudētas. Ikvienam darba devējam ir uzdevums sagatavot personālu, pasargāt ikvienu ārstniecības personu.

Kā darba devēji ikdienā rūpējas par māsu darba apstākļiem, lai alga nebūtu vienīgais, ko viņas saņem?

Ir veikti dažādi pētījumi par to, kā darbinieks jūtas savā organizācijā. Šādas aptaujas ir svarīgas kā atgriezeniskā saite – lai darba devējs zinātu, kā darbinieks jūtas viņa vadītajā organizācijā, kas jāmaina, jāuzlabo.

Pētījumi atklāj, ka ne visos gadījumos alga ir noteicošais, kāpēc cilvēki strādā konkrētajā vietā.

Daudzviet prioritāte ir komunikācija un sadarbība, arī apstākļi, taču svarīgs ir arī atalgojums. Vairāki vadības guru ir teikuši, ka prioritāte ir cilvēks. Ja darba devējam tā patiesi ir prioritāte, tad tiek veicināti arī pārējie apstākļi, kas uzlabo darbspējas.

Latvijas medicīnā tas varētu būt sāpīgs jautājums!

Situācija šajā ziņā ir ļoti atšķirīga. Māsas strādā ne tikai lielajās klīnikās, bet arī nelielās klīnikās un privātpraksēs, kur ir divi trīs cilvēki. Mums kā organizācijai visbiežāk jāuzklausa māsu sašutums par attieksmes jautājumiem, par sadarbību komandā. Par to, kā izturas augstākā vai vidējā līmeņa vadītāji, par to, kāds ir sadarbības formāts. Tas var būt vertikāls, var būt horizontāls. Subordinētās attiecībās māsa var nonākt pie lēmuma pārtraukt darba attiecības, ja nav iespējams sastrādāties.

Ar tiešo vadītāju?

Jā, tas var būt ārsts vai virsmāsa. Lietojot modernos terminus, jāteic, ka tiek lietots mobings vai bosings. Šāda sistēma daudzviet pastāv.

Kam jānotiek, lai tas mainītos un māsas iegūtu lielāku patstāvību?

Jāpiemīt līdera īpašībām. Viena no pamatproblēmām – mēs par maz zinām savas tiesības, ko drīkstam un ko nedrīkstam. Bieži kolēģi saka – ja es kaut ko pasaku, aktivizēju savas līderības prasmes, tas man var dārgi maksāt: varu zaudēt darbu vai turpināt izjust bosingu, vai nesaņemt atalgojumu. Teiksim, māsa kaut ko ierosina vai viņai ir viedoklis, bet ne visiem darba devējiem tas patīk. Kā tad tas būs – darba ņēmējam ir viedoklis!

Mūsu vidū māsas par to atļaujas runāt atklāti.

No vienas puses – zems, nemotivējošs atalgojums, no otras – ne vienmēr izcilas attiecības ar darba devēju. Tātad šajā profesijā strādā cilvēki, kuri ir gatavi būt izpildītāji par nelielu samaksu?

Mūsu izglītības sistēmā, iegūstot pamata kvalifikāciju, māsa tiek sagatavota par izpildītāju. Tāds ir profesijas standarts. Esmu jautājusi topošajām medicīnas māsām, vai viņas sevi nākotnē redz kā izpildītājas vai kā lēmumu pieņēmējas. Viņas atbild, ka tikai kā izpildītājas! Taču ar izglītību ir iespējams attīstīt mērķus, ko grib sasniegt.

Mēs vēlamies to mainīt un panākt, ka nākotnē māsas arvien vairāk ir lēmumu pieņēmējas.

Tas nozīmē, ka es, māsa, savas kompetences ietvaros varu izlemt, kāda būs mana rīcība. Teiksim, ja pacientam ir izgulējumi, es konstatēju šo problēmu, veicu aprūpes plānošanu, kā panākt izgulējumu ārstēšanu un novēršanu, un tad pati pēc sava plāna rīkojos. Mērķis – novērst un panākt, lai izgulējumi vispār neveidotos. Atšķirība ir tā, ka es nevis gaidu, kad kāds man pateiks – šis pacients tev ir jāgroza, un, kamēr nepasaka, neko nedaru, bet pati pēc savas iniciatīvas, saprotot, ka pacients ir gulošs, izlemju, ka viņš ir jāgroza, un daru to!

Kāpēc tagad māsām nav gatavības pieņemt šādus lēmumus? Viņas atbild – kā ārsts pateiks, tā es darīšu. Taču ārstam nebūtu jāsaka māsai, kas viņai jādara. Viņai tas jāzina pašai – un ļoti daudzas to arī zina. To apstiprina ārstu teiktais, ka viņi no medicīnas māsām ļoti daudz ko mācās, augstu novērtē viņu pieredzi un zināšanas. Ārstam un māsai ir jābūt līdzvērtīgiem komandas locekļiem, jāsastrādājas! Kā rāvējslēdzējs, kur abas puses satiekas. Partnerība, kā to sauc ārvalstīs, nevis vertikālā subordinācija.

Kā mainīt medicīnas māsu domāšanu?

Jau 80. gadu beigās, kad Lūcija Lapiņa dibināja šo organizāciju, viņa ar savu komandu runāja par to pašu. Ir pagājuši 30 gadi! Tikai tagad tuvojamies šā mērķa sasniegšanai, bet cilvēku domāšanu mainīt nav vienkārši. Mums joprojām seko lielā mērā no padomju laikiem mantotā izglītības paradigma. Daudzi no tiem, kas ieguvuši izglītību 70., 80. un 90. gados, uzskata, ka ar to pietiek, un veido tādu kā profesijas zelta fondu. Bet sabiedrība mainās ārkārtīgi lielā tempā! Pielāgoties jaunām prasībām ne visiem ir viegli.

Ja man jautā, kāpēc pārmaiņas nepieciešamas, es atbildu – mēs esam atbildīgas par cilvēku dzīvību un veselību. Starptautiskā māsu padome ir akcentējusi, ka māsas ar pacientu tiešā aprūpē strādā visilgāk, viņu darbā ir ļoti daudz risku, tāpēc māsai savā profesionālajā darbā ir svarīgi pieņemt lēmumus un pēc iespējas stiprināt savu izglītību, lai nekaitētu pacientam.

Latvijā arī lēnā garā ejam uz to, ka tiek attīstīti aprūpes centri, kuros vadītāja funkcijas uzņemas māsas.

Ja viņas nespēs pieņemt lēmumus, mērķi netiks sasniegti, kvalitāte neuzlabosies. Māsas kompetences visā pasaulē kļūst plašākas, piemēra, Portugālē māsas veic ultrasonogrāfiju – arī vēdera dobumam, arī akūtās situācijās. Pie mums uz ko līdzīgu ne visas būtu gatavas.

Spriežot pēc publiski pieejamiem datiem par medicīnā strādājošo cilvēku vecumu, lielākā daļa medicīnas māsu ir tieši “zelta fonds”.

Jā, tā ir. Nevar teikt, ka viss “zelta fonds” turas pie veco laiku domāšanas veida, tomēr tas nosaka toni profesijā. Jaunajiem ir grūti ienākt, integrēties, jo “toni” izjūt. Es saku – jūs esat jaunā paaudze, jums tas ir pa spēkam! Man atbild – jums šķiet, ka tas ir tik vienkārši? Protams, tā nav visur, bet var nākties sastapties ar attieksmi, ka šodienas izglītībai nav tādas vērtības. Sak, nu ko tad jums tur tagad māca…

Tas nozīmē, ka ļoti daudz jāskaidro! Tas būtu arī vadītāju uzdevums.

Starptautiskajā māsu un vecmāšu gadā Latvijas Māsu asociācijas prezidente Dita Raiska apņēmusies veicināt medicīnas māsu patstāvību.
Foto: Paula Čurkste/LETA

Pasaule ir atvērta – vari aizbraukt pastrādāt citur. Un salīdzināt.

Ir māsas, kuras iegūst pieredzi ārvalstīs, bet tad atgriežas, lai Latvijā iegūtu augstāko izglītību, jo novērtē tās nepieciešamību. Tieši izglītība, arī mūžizglītība, ir viens no rīkiem, kā mainīt domāšanu. Bez tā nevar iztikt, jo veselības aprūpē ienāk gan jaunas ārstēšanas metodes, gan tehnoloģijas, bet galvenais – ienāk jaunas paaudzes pacienti. Šodien tik daudz runā par X, Y un Z paaudzi.

Ja māsa ir izglītotāja un padomdevēja, viņai jāzina, kā strādāt ar dažādu paaudžu pacientiem!

Māsas arī pašas ir sapratušas, cik svarīgi tas ir, jo par veselības veicināšanu ar jauniešiem šodien jārunā pavisam citādi nekā pirms 10 vai 20 gadiem. Jāzina, kas nostrādās, un tam nepieciešams radošums, drošāka pieeja. Nepietiek būt tikai izpildītājam. Nevar pateikt – kad mēs augām, tad tā nebija!

Māsām taču jau tā nemitīgi jāizglītojas, lai saglabātu kvalifikāciju. Vai šajā procesā ir kādas izmaiņas, kas vērstas uz patstāvības palielināšanu?

Organizējot konferences, māsas izglītojam par aktuālākajiem jautājumiem ne tikai medicīnā, bet arī par paaudžu atšķirībām, par digitālajām prasmēm, par robottehnoloģijām, kas arvien vairāk tiek izmantotas pacientu aprūpē, par līderību, lai iedzīvinātu prasmi pastāvēt par savu viedokli. Arī šī – Māsu un vecmāšu gada – pirmā konference plānota tieši par līderību, kas nepieciešama ne tikai vadītājam, bet ikvienam, kuram ir viedoklis un nepieciešamība ar to dalīties.

Kā māsu augošo aktivitāti un patstāvību uzņem ārstu sabiedrība?

Ļoti dažādi. Ir ārsti, kuri saka, ka prieks strādāt komandā, kurā viens otru sadzird, kur pastāv partnerība.

Citiem to pieņemt ir grūtāk, taču bijušais Latvijas Ārstu biedrības prezidents Pēteris Apinis jau 90. gados ir paudis – māsa nav ārsta palīgs, bet gan patstāvīgas, autonomas profesijas pārstāve. Svarīgi, lai abas puses izprot, cik tas ir svarīgi.

Kāds pacientam no tā labums, ka medicīnas māsa kļūst patstāvīgāka un pieņem neatkarīgus lēmumus?

Pētījumi atklāj – visbiežāk komunikācijas kļūdas un nepilnības ir cēlonis, kāpēc tiek pieļautas ārstēšanas kļūdas un tiek kaitēts pacienta veselībai. Tāpēc, ka māsa nenodeva informāciju vai ārsts negribēja uzklausīt.

Var būt tā, ka māsa baidās pieiet pie ārsta un viņam nodot kādu ziņu, jo viņš var sakliegt vai kā citādi asi reaģēt. Tāpēc mīļā miera labad viņa noklusē, neizpilda vai neizdara, bet cietējs ir slimnieks. Tieši tas ir iemesls, kāpēc pacienti ir ieinteresēti, lai māsa ar ārstu sadarbotos kā līdzīgs ar līdzīgu.

Dati liecina, ka medicīnas māsu trūkst, taču šo profesiju apgūst ļoti daudz jauniešu. Kāds tam izskaidrojums?

Profesionālo izglītību ik gadu sāk apgūt 600 jauniešu, taču absolvē tikai ap 400. Studiju gaitā trešā daļa atbirst, citus gadus – ceturtā daļa. Veselības aprūpes sistēmā sāk strādāt tikai trešā daļa no absolventiem.

Kāpēc tāds atbirums? Mācības grūtas? Vai varbūt sabrūk ilūzijas?

Strādājot ar studentiem, man izkristalizējušās trīs nosacītas grupas. Vieni ir ar ļoti skaidru mērķi un augstu motivāciju strādāt tieši šajā profesijā, un daudzi no viņiem to ļoti aktīvi dara jau studiju laikā.

Otri pamatstudijas redz kā posmu savā ceļā: tā ir pirmā līmeņa profesionālā izglītība, tā ir bez maksas, pēc tam varēs studēt kādā bakalaura programmā. Medicīniskā izglītība ir arī labs pamats, lai tālāko karjeru veidotu saistībā ar to, piemēram, kosmetoloģijā. Šajā grupā ietilpst arī tie, kas uzskata – ja būs šāda izglītība, tā būs profesija mūžam, bez darba jau nepaliks.

Trešie to dara “priekš sevis” – saprot, ka medicīnā nekad nestrādās, studē un pabeidz vai arī pārtrauc mācības pirms absolvēšanas.

Nevaram nepieskarties māsu izbraukšanai. Ik gadu tiek skaitītas tās, kuras emigrējušas. Kādas ir jaunākās tendences?

Mums ir dati par reģistrētajām medicīnas māsām, kurām ir bijis vajadzīgs apliecinājums, ka drīkst strādāt kādā citā valstī.

Līdz 2017. gadam bija izteikta tendence – katru gadu aizbrauca apmēram 100 māsu. 2018. gadā bija pārsteigums – aizbrauca tikai 30 māsas, jo bija neliels algas paaugstinājums.

Proti, 2015. gadā māsas atalgojums bija tikai par apmēram 15 eiro lielāks nekā ārsta palīgam, kaut gan ārsta palīgam jāmācās īsāks laiks.

Situācija bija kritiska, tā laika veselības ministrs Guntis Belēvičs (ZZS) mūs sadzirdēja, un viņa pēcteces Andas Čakšas (ZZS) laikā algas pieauga.

Jāpiebilst, ka mūsu rīcībā ir dati vienīgi par māsām, kuras pieprasa apliecinājumus par tiesībām ārzemēs strādāt savā profesijā. Nezinām, cik daudz ir māsu, kuras profesiju pamet, aizbrauc un ārvalstīs dara ko citu.

Datu par pagājušo – 2019. gadu – mums vēl nav, bet būs interesanti redzēt, vai tendence bijusi noturīga. Algas pielikums dod cerību, tad aizbrauc mazāk. Arī pērn bija algas pielikums. Tiesa gan, tas maciņus vēl nav sasniedzis. Tuvākajā laikā jālemj arī par nākamo budžeta plānošanas periodu – arī tur vajadzētu būt kādām pārmaiņām.

Runa ir par konceptuāli atšķirīgu pieeju – nevis par finansējumu kā noteiktu daļu no IKP, bet par summu, ko tērē uz vienu pacientu. Šīs izmaksas Latvijā ir vienas no zemākajām Eiropā; ja neko nemainīsim, šajā ziņā mūs tūlīt apsteigs pat Rumānija, atstājot pēdējā vietā: šobrīd ir ļoti karsts periods.

Kuras ir TOP valstis, kurp mūsu medicīnas māsas dodas?

Norvēģija, Zviedrija, Somija, Vācija, Anglija. Tagad gan nezinām, kāda būs situācija pēc breksita.

Nekur tālu nav jāskatās – mūsu māsas brauc strādāt arī Igaunijā.

2008.–2009. gadā notika ļoti aktīva māsu vervēšana darbam ārvalstīs. Tad tas izvērtās ļoti masveidīgi. Piedāvājums bija ļoti interesants – valodas kursi par brīvu u. tml. Aizbrauca ļoti daudzas, uz neatgriešanos, kaut gan ir māsas, kas brauc atpakaļ. Nupat satiku kolēģi, kura atgriezusies pēc trīs četru gadu prombūtnes. Viņa saka – mana sirds ir šeit.

Kāpēc tad aizbrauc? Jo grib normāli dzīvot, nevis eksistēt. Ir bijušās māsas, ko sastopu strādājot lielveikala kasē – tur var nopelnīt vairāk nekā slimnīcā.

Lai nodrošinātu normālu dzīves kvalitāti, šeit medicīnas māsai nākas strādāt divās trīs darba vietās, bet dzīvi nevar izbaudīt, jo nav brīva laika. Esmu jautājusi, cik šādā darba režīmā iznāk brīvdienu. Trīs četras mēnesī! Visu pārējo laiku māsa strādā!

Daudzām ir kredīti, parādi – grib nopelnīt un tos atdot. Domā par bērnu nākotni: aizbrauc un pelna, lai pietiek studijām.

Izpētīju, ka Latvijā darba piedāvājumu medicīnas māsām netrūkst, arī tie ir atšķirīgi: viena lieta ir strādāt lielas slimnīcas paliatīvās aprūpes nodaļā, pavisam cita – smalkā privātklīnikā. Kāpēc braukt prom, ja var strādāt kādā vieglākā darbā šeit?

Daudzas māsas tā arī dara – izvēlas darbu privātajā sektorā vai praksē pie ģimenes ārsta, taču, vēloties uzturēt savas prasmes un kompetenci, saglabā slodzi slimnīcā. Ģimenes ārsta praksē iemaņas strādāt intensīvi drīz vien var pazust, bet ir māsas, kurām tieši patīk adrenalīns!

Izvēli gan ietekmē dažādi apstākļi, to skaitā – arī veselība. Daudzas saka, ka lielo slodzi fiziski nespēj izturēt, tāpēc lielajā klīnikā paliek tikai uz nelielu slodzi, bet pamatā strādā kādā no privātajām iestādēm.

Jūsu pieminētais darbs paliatīvās aprūpes nodaļā ir sevišķi smags – gan fiziski, gan emocionāli. Ilgstoši darot ko tādu, pasliktinās veselība, draud izdegšana.

Man radies priekšstats, ka pie pastāvīgi kritiskās situācijas medicīnā sabiedrība zināmā mērā ir pieradusi – ārsti un māsas nemitīgi ir neapmierināti, bet cilvēki joprojām slimo un lielākoties tomēr izārstējas. Vai savos centienos šajā jomā ko uzlabot izjūtat sabiedrības atbalstu?

Saistītie raksti

Emocionālu atbalstu esam izjutuši no starptautiskajām sabiedriskajām organizācijām, bet no sabiedrības – tiem, kas nepārstāv medicīnu, – ir patīkami dzirdēt uzmundrinājumu: mēs par jums, mēs turam īkšķi, izturību, cīnieties! Bet cik ilgi? Enerģija mēdz izsīkt.

Kur jūs ņemat enerģiju?

Darbs man sniedz daudz spēka, un enerģiju smeļos arī laikā, ko atvēlu pati sev. Tā ir deja – dejoju tautas dejas kopā “Zalktis”. Turp aizeju un uz divām stundām no visa atslēdzos, ļaujos mūzikai un kustībai. Tur vairs neesmu kā robotiņš, kas tikai dara, plāno, domā, kā visu paspēt un kaut ko neaizmirst.

Interesanti

Latvijā medicīnas māsas profesijā tikai 1% ir vīrieši, Eiropas dienvidu valstīs – 10–20%.

LA.lv
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.