Veselam
Netradicionāli

Mirušie paši izvēlas, kā parādīties. Dziedniece Gulšena Artuna sazinās ar garu pasauli 0


Ilustratīvs attēls
Ilustratīvs attēls
Foto: Fotolia

Gluži tāpat kā mēs sarunājamies cits ar citu, ir cilvēki, kuri spēj sazināties ar gariem, eņģeļiem un citām gaismas būtnēm. Tikai retais to spēj, un holandiete Gulšena Artuna ir viena no tiem, kurus dēvē par medijiem, turklāt viņai šī spēja piemitusi jau kopš dzimšanas.

Nu jau gadiem ilgi Gulšena savas spējas kontaktēties ar dažādiem gariem izmanto, lai palīdzētu cilvēkiem izdziedināt fiziskas kaites, atvērt intuīciju, atgūt emocionālo līdzsvaru. Kā saka viņa pati – vest cilvēku atpakaļ pie viņa sākotnējās dabas, pie potenciāla, kas mums katram dots piedzimstot.

Vai vari aprakstīt, kā gari izskatās?

Dažādi. Gari komunicē tā, kā tev tas šķiet droši. Ja runa ir par tavu palīgu, pavadoni, tad viņš parādīsies tādā veidolā, kā tev ir komfortabli. Ja tev patīk dzīvnieki, gari var parādīties dzīvnieku izskatā. Varbūt tev patīk specifisks cilvēka tips, piemēram, skaisti vīrieši tumšiem, gariem matiem – tad gari atnāks šādā skatā.

Tie var izskatīties arī kā krāsainas gaismas bumbas vai kā citādi – tas atkarīgs no tā, ko esi spējīgs uztvert. Iespējams arī, ka gari neparādās vizuāli, bet kā izjūta vai balss.
Parasti katram medijam ir viena galvenā uztveres maņa un otra sekundārā. Atkarībā no tām viņi redz, dzird, saož, sajūt vai kā citādi uztver garus. Ar mani ir citādi – kad komunicēju ar dzīvu vai mirušu cilvēku vai dzīvnieku, saņemu informāciju tādā veidā, kādā viņš pats grib man to sniegt.

Saziņas veids atkarīgs arī no personības, kāda tā bijusi dzīves laikā: pļāpa vai klusētājs, varbūt kautrīgs, varbūt tāds, kam patika zīmēties.

Kad runā par gariem, ar to jāsaprot viņsaulē aizgājuši cilvēki?

Jā. Mirušo gari parasti izskatās pēc sevis tajā dzīves posmā, ar kuru grib dalīties. Viņi var atnākt kā jauni un veselīgi cilvēki, taču var parādīties arī veci un nevarīgi, ja grib runāt par savu nāvi. Viņiem pašiem ir viedoklis, kā viņi grib parādīties.

Viņi paši nāk, vai arī tu vari uzaicināt uz sarunu kādu konkrētu garu?

Varu uzaicināt. Ja gribēsi, lai runāju ar tavu māti, es aicināšu un nolasīšu tieši viņu. Runāju ar gariem tāpat kā ar cilvēkiem ikdienā: ja vēlos sazināties, uzrunāju garu, un, ja viņš grib ar mani kontaktēties, tad atsaucas. Man nav lielas atšķirības, vai nolasāmais cilvēks ir dzīvs vai miris, jo es sazinos ar viņa apziņu, un tā taču ir nemirstīga.

Vai gadās arī tā, ka gars atsakās sazināties?

Līdz šim man vēl tā nav gadījies, taču – viss ir iespējams. Daudzi mediji ar to ir saskārušies, bet viņi darbojas nedaudz citādā veidā. Mēdz būt kautrīgāki gari, kuriem vajadzīgs ilgāks laiks, lai iejustos sarunā. Bieži šie cilvēki arī dzīves laikā bijuši kautrīgi.

Kā sadarbojies ar gariem dziedināšanas procesā?

Parasti vēršos pie viņu spējas izdziedināt kādu, nevis lūdzu viņus atnākt kā personības. Kad dziedinu cilvēku vai dzīvnieku, atnāk gari, kuri vēlas palīdzēt. Dažkārt tie ir erceņģeļi, dažkārt tie, ko mēs dēvējam par citplanētiešiem (man gan ļoti nepatīk šis nosaukums), – būtnes no citām zvaigžņu sistēmām. Tāpat kā mums slimnīcā ir dažādi speciālisti – medmāsas, ārsti, ķirurgi, tā arī starp gariem un gaismas būtnēm ir tāda kā specializācija. Manā uztverē mēs esam komanda: es, varbūt kāds Apgaismotais Meistars, varbūt kāds no Andromedas miglāja vai citurienes. Katrs ar savu ekspertīzi. Mana loma šajā komandā ir darboties fiziskajā līmenī un komunicēt ar pacientu.

Protams, arī pacients ir daļa no komandas. Viņam jāvēlas izveseļoties, jāatveras dziedināšanas iespējai. Ir ļoti grūti palīdzēt tam, kurš nevēlas tikt izdziedināts. Ne jau varmācīgi, bet kaut kā jātiek šai pretestībai cauri. Arī cilvēkam, kurš vēlas kļūt vesels, var būt kādi bloki, taču, ja ir vēlēšanās, ar tiem var tikt galā. Gars dod iespēju pašam izdziedināties, bet pacientam ir jāļaujas, jo tu pats esi tas, kurš visu paveic. Es esmu te tikai tādēļ, lai atbalstītu. Varbūt pasaku kaut ko, kas tev palīdz saprast, bet tu esi tas, kurš ir atbildīgs par savu veselību. Es neesmu ne tava pavēlniece, ne skolotāja, mans uzdevums ir palīdzēt kļūt par savas dzīves pavēlnieku un izdziedināt sevi.

Vai var teikt, ka mēs paši esam atbildīgi gan par savu veselību, gan savām slimībām?

Mēs visi esam tikai cilvēki, un mums jāiemācās strādāt ar tām fiziskajām spējām, kas mums dotas. Ar to negribu teikt, ka neesam gana labi tādi, kādi esam. Taču mums jāiemācās sevi pieņemt un pārvaldīt kā instrumentu, pārzināt savus stipros un vājos punktus. Nevajag izlikties neredzam savas vājās vietas, jāiemācās ar tām apieties. No otras puses – nav jēgas nēsāt līdzi pilnu mugursomu ar vainām un rūpēm, tad nav iespējams saskatīt sevī to brīnišķīgo būtni, kas patiesībā esi.

Sazinies ar dažādiem gariem. Vai tie mēdz būt arī ļauni, dēmoniski?

Ja vēlas, var tos tā dēvēt. Dažkārt nākas sastapt garu pasugas, kuras nav īpaši pozitīvas vai ir sliktā omā, piemēram, kam patīk turēt bailēs. Tādi gari piesūcas cilvēkam un pārtiek no viņa bailēm, tāpēc no tādiem jātiek vaļā. Parasti pēc šādu garu noņemšanas cenšos tos pārizglītot, jo mēs visi esam dzimuši no mīlestības un visi esam spējīgi atgriezties mīlestībā. Tāpēc labākajā gadījumā es dodu šiem gariem iespēju mainīt viņu būtību.

Kā šāds gars pieķeras cilvēkam? Piemēram, ar tevi noticis kāds smags gadījums, kas atstājis tevī dziļas bailes. Kāds gars, kurš jūtas ļoti ērti baiļu enerģijās, jo pats tādas pārcietis, piekabinās tev un jūtas kā tavs draugs. Šiem gariem ir jāpalīdz izdziedināties, lai viņi varētu doties tālāk.

Otrs variants: garu paveidi, kuri nav bijuši cilvēcīgas būtnes un kuriem patīk, ka esi nobijies, jo tavas bailes ir viņu barība. Šīs būtnes es varu aizvākt, spēju tās nogādāt kur citur vai pārmācīt, bet arī tev pašam jāmaina attieksme, jo prom aizsūtītā gara vietā var atnākt cits.

Jo es kaut kādā veidā tos pievelku?

Jā, ar attieksmi. Taču jāpaskaidro, ka stāstot es zīmēju melnbaltu bildi, lai vieglāk saprast. Gluži tik vienkārši tas nav.

Un katram ir arī savs sargeņģelis?

Jā.

Kā lai mēs ar viņiem saprotamies?

Galvenais ir sākt uzticēties savai intuīcijai. Jo vairāk būsi saskaņā ar sevi, jo skaidrākus vēstījumus uztversi. Patiesībā nav pat tik svarīgi, ar ko tieši tu sarunājies, – ja jūti ar aknām, ja iekšējais suns kaut ko saka, šai balsij jātic! Šādi tavs eņģelis cenšas tev ko pateikt.

Daudzi netic eņģeļu eksistencei, saka, ka iekšējā balss ar viņiem runā. Tas ir tikai ticības jautājums. Galvenais, lai šī balss teiktu patiesību.
Sev ticēt ir svarīgi. Varu paļauties uz savu eņģeli, bet ikdienā soļi man tik un tā jāsper pašai. Es varu just eņģeļu atbalstu, man var būt sajūta, ka es tieku vadīta, bet izvēli tomēr paturu savās rokās.

Vai seansā, sarunājoties ar gariem, varam uzzināt arī kaut ko par nākotni, ne tikai par iepriekšējām dzīvēm?

Patiesībā viss ir tieši te un tagad, nekādas pagātnes vai nākotnes nav. Katrā mirklī mēs varam izvēlēties un mainīties. Mums ir brīvā griba. Tāpēc es apzināti nekad nepareģoju nākotni. Ja es, piemēram, pateikšu, ka tu rīt nomirsi, tu varbūt saminstināsies un sāksi rīkoties kaut kā citādi, iesi pa citu ceļu un izmainīsi notikumu gaitu. Labāk atstāju to pašu varā.

Kad nolasu, ne vienmēr kontrolēju notiekošo. Kad seansā runāju vai rakstu, es nezinu, ko tieši rakstu, un vēlāk arī neatceros. Ne jau no manis informācija nāk. Ja lūgsi atkārtot, es bieži to nespēšu izdarīt, jo tas nav mans vēstījums, tas vienkārši atnāk caur mani.

Dažkārt, automātiski pierakstot, uzrakstu arī kaut ko par nākotni, bet tajā brīdī es neapzinos, ka tā ir nākotnes informācija. Esmu dzirdējusi daudzus skumjus stāstus par nākotnes pareģošanu un dažus arī pati pieredzējusi. Ja pareģots kas bīstams un pat ja tam netic, sirds dziļumos to atceras un tādējādi dod spēku situācijai, kas citādi varbūt nebūtu notikusi. Piemēram, bija kāds notikums ar sievieti, kurai bija pareģots, ka viņas bērns nomirs sešu gadu vecumā. Viņa kļuva paranoiska, neizlaida to no acīm, un bērns tā arī neiemācījās būt patstāvīgs. Reiz viņš gaidīja mammu atnākam pakaļ pēc skolas. Viņa kavējās, bērns devās ceļā viens pats, taču neviens viņam nebija iemācījis paskatīties pa kreisi, pirms pāriet ielu…

Es labāk palīdzu cilvēkiem, mudinot pašiem izvēlēties. Arī iepriekšējās dzīves nolasu tikai tādēļ, lai izmantotu tās kā metaforisku instrumentu pašreizējās dzīves dziedināšanai. Ir arī iespēja piekļūt kaut kādām nākotnes lietām, bet es dodu priekšroku palikt tagadnē, jo šeit varam kaut ko izmainīt.

Vai iespējams sazināties ar dvēseli, kura jau atkal iemiesojusies?

Ja pieņemam, ka cilvēki dzīvo, nomirst un atkal iemiesojas, rodas jautājums – kā iespējams sazināties ar kāda miruša cilvēka garu, ja viņš jau atkal paguvis piedzimt.
Gulšena šo jautājumu skaidro vienkārši: ja, piemēram, tava vecmāmiņa ir mirusi un sākusi jaunu dzīvi jaunā ķermenī, pieņemsim, šeit, uz Zemes (kas nebūt nav obligāti), tas nenozīmē, ka tā viņas apziņas daļa, kas atceras iepriekšējo dzīvi, ir zudusi. Apziņai nav robežu! Tāpēc dažkārt mazi bērni atceras, kas viņi bijuši iepriekšējās dzīvēs.

Tātad – ja tu domā par savu vecmāmiņu, viņas apziņa paliek dzīva. Ja tu viņu aizmirsīsi, apziņa zudīs, taču tā vienmēr būs klāt, kolīdz kāds ar to mēģinās sazināties.

Kas jāzina medija klientam

  • Svarīgi, ka klients pazīst cilvēku, par kuru jautā, jo medijam var atnākt informācija par kaut ko, ko tu nezini vai neatceries, un tad tev no tās nebūs nekādas jēgas.
  • Cilvēki parasti savā prātā zina, ko gribētu dzirdēt, taču tas nenozīmē, ka tieši šī informācija atnāks čenelinga (seansa) laikā. Iespējams, medijs nevarēs sniegt tieši tās atbildes, kuras gaidi, jo tas nemaz nav tas, par ko gars vēlas parunāt.
  • Gulšena izsaucamā gara vārdu gan pajautā, jo tā ir vieglāk sarunāties, taču atzīst – patiesībā var iztikt bez tā. Ja klients grib, lai tiek nolasīts kāda cilvēka gars un ja šim garam nekas nav iebilstams, medijam pietiek ar to, ka klients domā par šo cilvēku. Medijs lūdz gariem: “Dodiet man to cilvēku, par kuru mans klients domā!”
  • Ja klients atnes aizgājēja fotogrāfiju – arī labi, taču bez tās var iztikt.
  • Ja klientam ir aizgājēja fotogrāfija, taču vārdu viņš nezina, arī ar to var būt gana.
  • Daži mediji spēj sazināties ar dzīvnieku gariem.

logo-36

LA.lv