Veselam
Ārstēšana

Ministri pie ārsta ar polisi kabatā 0

Foto – Shutterstock

Mūsu valstī no 900 tūkstošiem strādājošo aptuveni trešajai daļai jeb 300 tūkstošiem cilvēku ir privātās veselības apdrošināšanas polises, kas aizvadītajā gadā veselības aprūpes iestāžu kasēs ir ieplūdinājušas 55 miljonus eiro. Tie ir apmēram 10% no kopējiem ieņēmumiem, ko slimnīcas un poliklīnikas ir saņēmušas no valsts budžeta. No šiem 300 tūkstošiem aptuveni 100 tūkstoši personu strādā valsts un pašvaldību iestādēs, kur tās tiek apdrošinātas par nodokļu maksātāju naudu, un tādējādi šiem cilvēkiem tiek dota iespēja saņemt lielākoties tos pašus medicīnas pakalpojumus, ko nodrošina valsts, tikai ar polisi apejot rindu un iegūstot privileģētu stāvokli attiecībā pret citiem. To skaitā ir arī Ministru prezidents un ministri, kuriem būtu jārūpējas, lai darbspējīgo cilvēku mirstības ziņā Latvija beidzot zaudētu vadošo pozīciju Eiropas Savienībā. Piebildīšu, ka ministru, ministrijas ierēdņu, Saeimas darbinieku (deputāti apdrošinās no personīgajiem līdzekļiem) apdrošināšana par nodokļu maksātāju naudu nav pretlikumīga, jo to pieļauj valsts un pašvaldību institūciju amatpersonu un darbinieku atlīdzības likums.

Likumā noteikts, ka institūcijas var apdrošināt amatpersonu un darbinieku veselību atbilstoši piešķirtajiem finanšu līdzekļiem. Savukārt apdrošināšanas prēmijas maksimālais apmērs ir noteikts likumā par iedzīvotāju ienākuma nodokli.

Morāls diskomforts

Rodas jautājums – vai politiķiem, kuri daudzu gadu garumā nav spējuši savai tautai nodrošināt pieejamu veselības aprūpi, būtu jādod iespēja no valsts budžeta līdzekļiem saņemt bonusus savas veselības uzturēšanai. Vēl jo vairāk tādēļ, ka šāda iespēja nav dota, piemēram, valsts un pašvaldību slimnīcu ārstiem un medicīnas māsām, kuras strādā uz izsīkuma robežas. Ja parastam cilvēkam ir nepieciešama speciālista konsultācija, viņš to, visticamāk, gaida rindā nedēļu vai mēnesi un pat ilgāk. Ar rindu uz izmeklējumiem ir līdzīgi, bet ministrs vai ierēdnis, vai arī Saeimas darbinieks līdzīgos gadījumos uzrāda polisi un pie ārsta tiek nekavējoties.

Veselības ministre Anda Čakša nenoliedz, ka tas viņai radot morālu diskomfortu, tomēr pati polise tikpat kā neizmantojot. Ministre norādīja, ka viņa cīnīsies par to, lai 2023. gadā veselības aprūpei tiktu piešķirti 14% no valsts kopējiem izdevumiem, tādējādi nodrošinot mūsu valsts iedzīvotājiem laikus pieejamu un kvalitatīvu veselības aprūpi.

Latvijas Apdrošinātāju asociācijas prezidents Jānis Abāšins apstiprina, ka liela daļa polisēs iekļauto veselības aprūpes pakalpojumu ir tie paši, kas atrodas valsts apmaksātajā grozā.

“Tas ir pilnīgi brīvs tirgus, ko regulē pieprasījums un piedāvājums. Mēs taču labi zinām, ka rudens pusē izbeidzas valsts noteiktās kvotas un veidojas rindas. Līdz ar to apdrošinātājiem ir iespēja izveidot savu veselības aprūpes pakalpojumu grozu un piedāvāt to brīvajā tirgū. Apdrošinātājiem šajā ziņā ir brīvas rokas, jo neviens likums nenosaka, ko viņi drīkst un ko nedrīkst piedāvāt.

Jo labāka valsts veselības aprūpe, jo privātajiem ir mazāk ko darīt. Jo sliktāka, jo privātajiem ir vairāk ko piedāvāt. Igaunijā, kur veselības aprūpes sistēma funkcionē krietni labāk nekā Latvijā, veselības privātais apdrošināšanas sektors ir neliels. Arī Lietuvā, kur nav tik lielu problēmu kā Latvijā, privātie apdrošinātāji ieņem mazliet lielāku tirgu nekā Igaunijā, bet mazāku nekā Latvijā. Igaunijā tādu privāto poliklīniku kā pie mums, piemēram, “ARS” vai “Veselības centrs 4″, ir ļoti maz un tās ir samērā vājas. Latvijā tās ir daudz lielākas un spēcīgākas, un, ja valsts nespēs atrisināt samilzušās veselības aprūpes finansiālās problēmas, tad privātās medicīnas iestādes kļūs vēl varenākas,” secina Jānis Abāšins.

Polises nodrošinājums – 2180 eiro

Tiesa, valsts un pašvaldību iestādes no uzvarētāja valsts iepirkumu konkursā pērk lētās polises, kuru cena ir nedaudz virs 200 eiro, jo likums neļauj iegādāties dārgākas. Te gan jāņem vērā, ka Atlīdzības likumā norādītājām amatpersonām (darbiniekiem), kuriem veselība ir jāapdrošina obligāti (prokuroriem, tiesnešiem, KNAB darbiniekiem utt.), apdrošināšanas prēmija ir lielāka – līdz 426 eiro gadā. Bet pārējiem, kuri nav šajā obligāti apdrošināmo sarakstā, prēmija drīkst būt puse no šīs summas, tātad 213 eiro.

Visiem Valsts kancelejas darbiniekiem, arī visiem ministriem un Ministru prezidentam Mārim Kučinskim ir vienādas veselības apdrošināšanas polises par kopējo summu 42 tūkstošiem eiro jeb 212 eiro katram, kas vienam darbiniekam nodrošina iespēju saņemt veselības aprūpes pakalpojumus par 2180 eiro. Tas dod iespēju tikt pie ambulatorajiem maksas pakalpojumiem bez ģimenes ārsta nosūtījuma, divas reizes gadā saņemt stacionāros maksas pakalpojumus, ambulatoro rehabilitāciju par 100 eiro gadā, kā arī zobārsta pakalpojumus par 80 eiro gadā. Savukārt Saeimas darbinieku veselības apdrošināšanai par līdzīgu polises cenu no Saeimas budžeta 2016. gadā izlietoti 100 792 eiro. Apdrošināšana netiek nodrošināta darbiniekiem, kuri pieņemti uz laiku, kas mazāks par vienu gadu, kā arī pārbaudes laikā, informēja Saeimas preses dienestā.

Saeimas Sociālo un darba lietu komisijas priekšsēdētāja Aija Barča pastāstīja, ka savu veselību apdrošinājusi kā meitas ģimenes locekle no saviem personīgajiem līdzekļiem, kas gadā esot 155 eiro. “Polise man nodrošina iespēju saņemt papildu analīzes tām, ko izraksta ģimenes ārsts, speciālistu konsultācijas, arī atsevišķus pakalpojumus stacionārā,” saka Barča, kura pērk polisi, kopš strādā parlamentā.

Savukārt bijusī valdības vadītāja, bet tagad Saeimas deputāte Laimdota Straujuma par savu naudu ir nopirkusi veselības apdrošināšanas polisi, kā pati sacīja, starp 300 un 400 eiro. “Ja nokļūtu slimnīcā, tad šāda polise man atmaksātos. Polise ir izdevīga, kad nododu analīzes, pārbaudu sirdi, dodos peldēt,” pastāstīja Straujuma.

Nelasa tikai rozīnītes

Kaut gan politiķi un arī ārsti valsts medicīnas iestādēs nereti norāda, ka privātās veselības apdrošināšanas kompānijas nolasa rozīnītes, nesedzot sarežģītu un dārgu ārstēšanu, tomēr tam var piekrist tikai daļēji. Pētot apdrošinātāju piedāvāto ārstniecības pakalpojumu paketes, var pārliecināties, ka ir apdrošinātāji, kuri apmaksā arī sarežģītas operācijas, tiesa, pirms tās veic, pacientam jāsaņem vēstule no apdrošināšanas kompānijas, ka to apmaksās. Tiek apmaksāti arī dārgi izmeklējumi, kas lielākajās privātajās ārstniecības iestādēs tiek nodrošināti ar tehnoloģiski daudz augstākas raudzes aparatūru nekā valsts slimnīcās, taču ne jau ar lētākajām polisēm.

“Dārgās polises maksā ap 600 – 800 eiro, un tām ir labs segums, jo iekļautas arī nopietnākas operācijas, piemēram, ceļa locītavas krusteniskās saites, mugurkaula trūces un citas operācijas. Lielajās starptautiskajās kompānijās polises, kas sedz gandrīz visu, maksā ap 3000 eiro gadā. Mūsu valsts iedzīvotāji nav tik turīgi, lai varētu to atļauties,” atzina apdrošinātāju asociācijas vadītājs Abāšins.

Viens no izplatītiem dažāda līmeņa polisēs iekļautajiem pakalpojumiem ir maksas neatliekamā medicīniskā palīdzība. Ja valsts ir deklarējusi, ka tā nodrošina ātro medicīnisko palīdzību, tad kuram gan ir interese par to maksāt? Izrādās, ka ir, jo privātajās ārstniecības iestādēs ir ātrās palīdzības mašīnas un brigādes, kas slimniekam spēj piegādāt zāles, aizvest uz procedūrām, atvest no slimnīcas mājās utt. Medicīnas sabiedrības “ARS” vadītājs Māris Andersons sacīja, ka pacientiem patīkot, ka tiek apmierinātas viņu vajadzības, nevis reglaments, kad ātrie drīkst vai nedrīkst pacientu vest uz slimnīcu.

Gan augstākā, gan vidējā un arī zemākā līmeņa polisēs ir iekļauts pat tāds sīkums kā ambulatorās pacientu iemaksas. “Apdrošinātāji labprāt ar tām nekrāmētos, jo tās ir nelielas naudas summas, taču pēc tām ir pieprasījums,” skaidro Abāšins.

Taču, ja pēkšņi skar kāda ļoti nopietna saslimšana, tad izdevumus par ārstēšanos būs grūti nosegt ar trīssimt un pat četrsimt eiro vērtām polisēm. Valkas novada domes priekšsēdētājs Vents Krauklis pastāstīja, ka viņš par savu naudu nopircis dārgu polisi, kurā iekļauta gan dzīvības, gan veselības apdrošināšana, un tā dod iespēju atmaksāt gan sarežģītās operācijas, pat audzēju ārstēšanu, un arī iespēju ar procentiem uzkrāt ieguldīto naudu. Viņš gan nevēlējās atklāt, cik tā maksājusi.

“Man ir vairāk nekā 50 gadu, bērni, kuri ir jāizaudzina, tāpēc manā vecumā ir svarīgi ne tikai rūpēties par savu veselību, bet arī labi finansiāli nodrošināties, ja nu, nedod Dievs, uzbrūk kāda kaite,” neslēpj Krauklis un piebilst, ka ne mazums Valkas iedzīvotāju veselības apdrošināšanas polisi ir nopirkuši Igaunijā, Valgā, jo tur varot saņemt kvalitatīvākus medicīniskos pakalpojumus nekā pašu mājās.

Latvijas Bankas bonusi

“Ja valstī ieviestu obligāto veselības apdrošināšanu, mums no personīgā viedokļa būtu tikai sliktāk, jo visi būtu apdrošināti un nebūtu nekādu privilēģiju,” saka Latvijas Bankas monetārās politikas pārvaldes vadītājs Uldis Rutkaste. Bankas darbinieku atalgojuma paketē kā bonuss ir iekļauta arī veselības apdrošināšanas polise par 476 eiro. Tas vēl nav viss, jo banka papildus kompensē ārstēšanas izdevumus, piešķirot līdz 7115 eiro, ja šīs iestādes amatpersonai vai darbiniekam, vai pat viņa ģimenes loceklim būtiski cietusi veselība un ārstēšanas izdevumus nav segusi valsts vai apdrošinātājs. Te gan jāpiebilst, ka banka no valsts nesaņem nevienu eiro, ka tās būtiskākais ienākumu avots ir valsts stratēģisko rezervju – zelta un ārvalstu valūtas krājumu – pārvaldīšana.

Rutkaste, kurš ir autors bankas izstrādātajai obligātās veselības apdrošināšanas koncepcijai, uz jautājumu, vai tas ir godīgi pret citiem cilvēkiem, ka ierēdniecības un ministru veselība tiek apdrošināta par valsts budžeta naudu laikā, kad valstī katastrofāli trūkst naudas medicīnai, atbild, ka tas esot strīdīgs jautājums.

“Sabiedrības interesēs ir profesionāli ierēdņi, kas spēj izanalizēt un piedāvāt labākos lēmumus. Ja ņem vērā, ka viņu vidējā alga ir 30 – 40% no privātajā sektorā strādājošajiem, tad skaidrs, ka valsts pārvaldē nestrādās gaišākie prāti. Veselības apdrošināšana ir viena no iespējām, lai tos cilvēkus paturētu. Vai tas ir analizējams tīri morālās kategorijās, vai tas ir pareizs veids, ja pārējai sabiedrībai nav pieejama medicīna, savukārt ierēdņiem ar polisēm ir, tā jau ir pavisam cita diskusija. Tomēr jāatzīst, ka zināmā mērā tā ir divkosība – nevaram sakārtot veselības aprūpes sistēmu, bet tajā pašā laikā saviem darbiniekiem nodrošinām, ka viņiem pieeja medicīnai ir, apejot rindu,” secina Rutkaste un uzsver, ka medicīnā apdrošināšana labi strādā tad, ja tā ir obligāta. Apdrošināšanas jēga ir risku sadalīšana starp veselo un slimo, bet privātās veselības apdrošināšanas gadījumā polisi vairāk pērk tie, kuri biežāk slimo. Ja apdrošināšana ir obligāta, riski tiek sadalīti tādā veidā, ka nav izvēles iespējas, uzskata Rutkaste.

Kā plāksteris valsts problēmām

Ja patlaban darba kolektīvi apdrošinās brīvprātīgi, tad kas mainīsies, ja būtu obligāta veselības apdrošināšana?

U. Rutkaste: “Patlaban tas darbojas kā plāksteris valsts problēmām, kas ir veselības aprūpes jomā. Daudziem nav iespējas apdrošināties, un viņu veselības stāvoklis pasliktinās. Apdrošinātājiem ir zināms fiksēto izmaksu daudzums – ja klientu nav daudz, tad polises izmaksas ir lielākas nekā tad, ja klientu skaits būtu visa Latvijas sabiedrība.”

Rutkaste atzīst, ka privātā apdrošināšana patlaban ir tāds kā hibrīdmodelis – veselības aprūpes naudu sadala valsts, bet apdrošinātāji darbojas šauros sektoros un bieži noēd ķirsīšus no kūkas, paņemot tos medicīnas pakalpojumus, kas tiem ir izdevīgi. Ja maina sistēmu, tad, viņaprāt, pilnībā. Te gan negribētos piekrist, jo, kā iepriekš minēts, segments nav nekāds šaurais.

Savukārt apdrošinātāju asociācijas vadītājs Abašins uzskata, ka privātās veselības apdrošināšanas bizness ir atkarīgs no politiskās drosmes lemt par papildu naudu valsts veselības aprūpei. Jo lielāks finansējums, jo mazāk darba apdrošinātājiem.

J. Abāšins: “Naudas ir trūcis pēdējos 20 gadus, un tā sistēma ir noplicināta līdz pēdējam. Privātajam apdrošinātājam vēl ilgi un daudz būs ko darīt. Ja finansējumu valsts pusē nepalielinās būtiski, bet pakāpeniski par kādiem pārdesmit miljoniem, privātajiem par darba trūkumu nevajadzēs sūroties.”

Apdrošinātāju peļņa

* 2016. gada četros ceturkšņos parakstītās veselības apdrošināšanas prēmijas bija 74 miljoni eiro, kas ir par 10% vairāk nekā 2015. gada tādā pašā periodā. Savukārt izmaksātās atlīdzības – 56 miljoni eiro jeb par 12% vairāk nekā iepriekšējā gada četros ceturkšņos.

* No katriem iekasētajiem 100 eiro veselības apdrošināšanas atlīdzības izmaksām aiziet 70 – 80 eiro.

* Veselības apdrošināšana 2016. gadā pāris lielajiem apdrošinātājiem bijusi ar nelielu peļņu vai pat nelieliem zaudējumiem, jo lielākā daļa naudas, kas paliek pāri pēc atlīdzības izmaksāšanas, tiek tērēta administratīvajām izmaksām.

* Visvairāk pelnošie apdrošināšanas veidi ir tie, kas nav saistīti ar veselības un dzīvības apdrošināšanu.

Avots: Latvijas Apdrošinātāju asociācija

Dārgāks piedāvājums

Privātpersonu veselības apdrošināšana, ja nav iespējams apdrošināties darba kolektīvā:

* Pašlaik piedāvā četri apdrošinātāji; konkurence neliela, bet augoša.

* Segments pagaidām ļoti neliels (<1% no kopējā prēmiju apjoma, arī izmaksātu atlīdzību līmenis ir zems.

* Individualizēts, dārgāks piedāvājums, izvērtējot klienta veselības stāvokli.

* Segums pieaug pakāpeniski dažu gadu laikā ilgtermiņa klientiem.

 

LA.lv