Veselam

Komponists un dzejnieks Arturs Nīmanis par šo dzīvi, iepriekšējo dzīvju pieredzi un senčiem mūsos 0

Foto – Matīss Markovskis

Mēnesis, kad esmu dzimis

Decembris – mēnesis, kad esmu dzimis. Decembrī man sākas katrs šīs dzīves gads. Ikviena cilvēka Jaunais gads ir tajā datumā, kad viņš piedzimis, jo no tā brīža sākas viņa bioritmi – emocionālie, fiziskie, intelektuālie. Šie trīs ir svarīgākie, taču ir vēl citi. Vizuāli, ja saliek kopā pēc datumiem, no bioritmu līknēm sanāk tāda kā pīnīte, un, kad divām vai vairāk līknēm sakrīt virsotnes, cilvēks to jūt spēcīgāk nekā citkārt. Vienam tas izpaužas mākslā, citam – fiziskā darbā, vēl kādam – dzīves apcerēšanā, izliekot domas uz papīra. Šīs kopsakarības var neievērot, bet, ja pievērš uzmanību savai saiknei ar dabu, sāk notikt brīnumu lietas.

 

Dzimšana

Cilvēka dzimšana ir liels notikums. Pēc zvaigžņu stāvokļa debesīs cilvēka piedzimšanas brīdī astrologi aprēķina viņa rakstura iezīmes, talantus un dzīves turpmākās iespējamības. Neesmu interesējies par savām zvaigznēm, bet noteikti tas ir bijis sprādziens netālā galaktikā.

Kāds vēlas paspīdēt ar algoritmiem, kas it kā nosaka, no kuras planētas mēs katrs esam atnācis. Nē, paldies. Man ir sava versija par mūsu tautas izcelsmi, tās ļoti seno vēsturi, un, ja kāds grib pierādījumus, jāsaka tā: “Tie, kas spēj izlasīt vairāk, nekā uzrakstīts, un tie, kas spēj saklausīt vairāk, nekā pateikts, neprasīs pierādījumus un avotus. Savukārt tie, kuriem šīs spējas liegtas, ar dažādiem provokatīviem jautājumiem veiks diversijas diskusijās.”

 

Dzīve kā viena diena

Mūsu dzīve ir viena diena. Diennakts. Ikvienai dienai seko vakars, kad noriet saule. Tad iestājas nakts – atnāk Nāve un aiznes sev līdzi to, kuram pienācis laiks. Naktij seko diena ar rītausmu, kad mēs piedzimstam, ar rītu, kad pieaugam, ar dienas vidu, kad esam pilnbriedā un spējam radīt – dot rītu kādam no savējiem, kurš jau pāris tūkstošu reižu šādi ceļojis no vienas dienas nākamajā. Tad atkal nāk pievakare, kad atsēžamies pārdomāt, kas šodien izdarīts, un noguruši laižamies baudīt vakara mieru, līdz laika pavēlniece Nāve mūs paņem aiz rokas un aizved naktī.

 

Atmiņa

Vai kāds var pateikt, kāpēc mēs neatceramies iepriekšējo dzīvju pieredzi? Bet vai tiešām neatceramies? Nekur nav teikts, ka mums jāatceras dzīve kā dokuments, kas vakar sastādīts, ierakstīts pārnēsājamā datoratmiņā un šodien atvērts, izdrukāts un izlasīts. Iepriekšējo dzīvi var atcerēties jeb nolasīt caur it kā likteņa piesviestām situācijām, kas sākumā šķiet nejaušas, tomēr likumsakarīgas. Svarīgi nav atcerēties, kurā kara laukā esi kritis pirms 100–200 gadiem. Būtiski ir tas, kāda pieredze gūta un kas darīts savas mūžsenās sabiedrības – tautas, cilts, dzimtas – labā.

Esība

Mūsos dzīvo senči. Gan burtiski, gan abstrakti. Mēs paši esam senči. Savi senči. Tie, kas reiz šeit nākuši un cīnījušies ar cirvjiem, šķēpiem un vairogiem rokās. Cīnījušies un gājuši bojā par šo zemi, savu tautu, cilti, saimi, dzimtu un ģimeni. Un tā ikviens no mums – vienu, otru, trešo reizi, vairākas reizes, desmitiem reižu pārdzimis un nonācis līdz šodienai.

Vai tu kaut ko jūti? Tevī kaut kas mostas? Tas ir tas, kas tu esi bijis. Šī zeme tevi aijā jau kopš bērnu dienām. Siltā elpa, ko zeme izdveš, nes tev ziņu, un tu to jūti pat ar matu galiem. Tā ir.

Daba mostas, un mēs vairs nevaram izlikties, ka guļam. Mūsos mostas tautas senais gars – gadu desmitiem un simtiem noliegtais, aizliegtais, noklusētais. Lietas šķiet skaidrākas, nez no kurienes apziņā uzrodas tādas gudrības, par kurām pirms 30 gadiem liktu ja ne cietumā, tad baltā palātā ar nomierinošiem medikamentiem. No kurienes šīs gudrības, šīs zintis? Lasot viedo vārdus gudrās grāmatās, vairākkārt esmu juties tā, it kā zinātu. It kā pie manis būtu atnācis viss, ko esam domājuši un piepildījuši savās iepriekšējās dzīvēs. Tas nav zudis, tas ir ierakstījies tepat. Mūsos. Zemē.

Mēs paliksim katrā bruģakmenī, kam esam uzminuši, katrā zāles stiebrā, ko saliekuši un kas novītis un satrūdējis pārvēršas zemē. Mēs esam šajā zemē uz mūžiem. Un no visa mēs atkal un atkal piedzimstam no jauna. Kādā kvalitātē? Tas atkarīgs no katras sekundes šeit.Tā ir gara pieredze, un tieši tā mūsu ienaidniekiem bija jāiznīcina, jo traucēja apgūt resursus. Arī laiks ir resurss. Laiks nostiprina sentautas pozīcijas un svarīgumu, kas reiz tika atņemts.

 

Dvēsele

Lai pārnestu datus no viena datora uz otru, vajag ierīci, piemēram zibatmiņu jeb flash karti. Tas ir vienkāršākais materiālais veids. Ar cilvēkiem tā nevar. Ko darīja mūsu senči? Ar savām domām un darbiem ierakstīja informāciju vidē – zemē, kokos, akmeņos, upēs, krastos. Un tagad tā nolasāma. Kā? Ar iztaisnotām antenām. Būt godīgam, iejūtīgam, ar vēlmi saklausīt seno viedumu.Visa daba runā, un ne viens vien zinātnieks teicis – Latvijas daba ir īpaša. Jā gan. Neviens jau neteiks tieši – šī ir burvju, raganu, garu, feju, burvestību zeme. Tas ir jāsajūt. Ar tām pašām antenām.Ikvienam no mums ir dvēsele – katrs mēs esam dvēsele. Un mums ir gars – tas, kas mudina uz izaugsmi, smeļot gudrību no viena kopējā, gadu tūkstošiem pildītā mūsu tautas, seno cilšu kausa.

 

Punkts laikā

Vikingi, priesteri, zemnieki un dzimtcilvēki, zintnieki un brīvļaudis – pieturpunkti, kas noveduši mūsu tautu līdz šodienai, kad esam latvieši un mums ir pašiem sava zeme Latvija. Pat ja mūs tagad sauc par jaukteņiem (latviešos patiešām grūti atrast tīru latvieti), mēs esam savu senču pēcnācēji – visa materiālā un garīgā mantinieki.

Padomju laiks, kapitālisma laiks… Vieni nosoda pirmo, citi – otro. Bet reti kāds aizdomājas, ka šī spēle, šis teātris nenotika tāpat vien. Mums vajadzēja tikt prom no okupācijas, ievirzoties kapitālismā, lai pa ceļam kaut vai nedaudz atklātu sevī to, kas esam.

Kapitālisms sagrūs, komunisms un sociālisms arī, tāpēc jo svarīgāk, lai tagad, ignorējot visas neērtības, mēs paliktu tie, kas esam – kas bijām pirms daudziem tūkstošiem gadu. Vai tas ir grūti?

Ja reiz esam šeit dzimuši, tam ir ļoti liela nozīme. Ja reiz neskaitāmas dzīves esam gājuši savu vienīgo ceļu ar tikai mums piederošu gudrību un viedumu, tad, protams, tie, kuriem tas viss ir svešs un nepieejams, vēlēsies mūs iznīdēt, samaitājot mūsos tikumu – tautas gara ilgmūžības atslēgu.

Liktenis

Nevar vainot cilvēkus par to, ka viņi nesaprot vai viņiem nav pieņemams tas, ko saprotam mēs.

Viņu dzīve ir atpūta starp pārbaudījumiem un norisinās pēc izvēles brīvības principa, bet, tai beidzoties, rodas nākamā izvēle, kas izriet gan no šīs aizvadītās dzīves, gan no iepriekšējo dzīvju kvalitātes. Tās būtība ietverta jēdzienā liktenis jeb karma.

To, kas mums pienākas, mēs sastrādājam iepriekšējās dzīvēs. Šajā dzīvē mēs veidojam savas nākamās dzīves. Ja to apzinātos ikviens cilvēks, uz pasaules vairs nebūtu ne karu, ne slepkavību. Mēs visi varētu pacelties vienu līmeni augstāk. Varbūt pat sākt iet pamatskolā, jo tagad planētas iedzīvotāji ir bērnudārza līmenī.

Ja mēs apzinātos sevi kā mūžīgi pārdzimstošas dvēseles, sagrūtu ikviena sistēma, kas baro dažus izredzētos. Pašpasludinātā izredzētība slēpjas faktā, ka viņi pirmie tikuši pie neaizsargātas siles.

Salīdzinājumam – tā nafta, kas Zemē, pieder mums visiem. Tā elektrība, kas upē, pieder mums visiem. Maizes cepējs cep maizi un atdod to pārējiem, jo izejvielas saņēmis no ciema. Malku cepējam piegādā malkas cirtēji par velti, jo viņi no ciema saņem maizi un citu pārtiku, ko sarūpē pārtikas ražotāji. Katram tiek tik, cik nepieciešams, un nevienam prātā nenāk būt pārākam par citiem mantas dēļ.

Nauda vai jebkāda cita norēķinu sistēma jāatceļ, jo tas ir ļaunuma pamats. Nauda rada iespēju vērtēt un sadalīt cilvēkus šķirās, bremzējot virzību uz priekšu. Tieši tāpēc arī resursu ieguvei vajadzētu būt brīvai, jo tie nepieciešami cilvēces kopīgajai attīstībai. Mums priekšā vēl miljoniem gadu darba!

Taču izredzētajiem pārējo attīstība un labklājība nerūp. Tā vietā viņi mūs piespiež kulties uz vietas, veltot savas dzīves enerģiju lietām, par kurām citi saņem neadekvātas balvas.

 

Izaugsme

Nevar dalīt cilvēkus sētniekos un ofisniekos. Vai gan ofisnieks būs labs, dzīvojot nekoptā vidē? Tātad abas šķiras ir vienlīdzīgas. Bet, ja tās ir vienlīdzīgas, kāpēc gan vajadzīga alga, kas rada iedomātu atšķirību? Abiem veselai dienai iedot vienu maizes klaipu, sviestu, dārzeņus, augļus, lai sadala vienādi. Lūk, tad paši sāks domāt, kam mēs esam paredzēti šajā dzīvē. Ja naudas pelnīšana atkrīt un būtisks kļūst pats darbs, loģiski būtu secināt – tas jāpaveic pēc labākās sirdsapziņas, jo cita varianta nav. Ja cilvēces zinātnisko sasniegumu laurus dotu baudīt visiem, svarīga kļūtu nevis viena cilvēka individuālā izaugsme, bet saimes, novada un pat tautas izaugsme. Un cilvēces tālākvirzība beidzot kļūtu primāra.

 

Maskas

Kamēr mēs baidāmies lietas nosaukt īstajos vārdos,

mūsu masku otrajā pusē viņi vērpj intrigas,

apēd resursus un izrīkojas ar mūsu dzīvēm, kā vien tīk.

Ne viņiem jānomet maskas, bet mums.

Viņiem masku nav. Viņi ir kaili, neaizsargāti.

Viņus sargā mūsu bailes.

Sargā no patiesības.

Bet tikmēr viņi uzbrūk. Ar meliem.

Tā, lai pretinieks nespēj par sevi nostāties.

Un to viņi dara ar veselu tautu.

Ar tavu tautu. Ar mūsējo.

Gadu desmitu un simtu laikā

viņi pieaudzējuši maskas mūsu senčiem un mums.

Mēs visi tagad esam vienādi –

bailīgi, stīvi, pazemīgi, līku muguru kungu priekšā.

Viņi – tie, kas zina patiesību,manipulē ar tautām, nācijām, kontinentiem.

Mums tikai jānomet maskas.

Jābūt atklātiem, godīgiem pašiem pret sevi.

Tagad, ja mēs baidāmies,mēs neesam godīgi pret sevi.

Mūsos dzīvo senči –

tie, kuri sensenos laikos nākuši šurp, lai tikai te būtu mēs.

Šo piederību zemei mums cenšas atņemt gadsimtiem,

bet neizdodas.

Tas nav iespējams.

Nevis mums pieder šī zeme, – mēs piederam tai.

Un tas nav maināms.

(No krājuma Divi. Pusnakts sarunas, 2015)

 

logo-36

LA.lv