Veselam
Dzīvesveids

“Nelaist iekšā vecumu!” Kā Biruta Pāvilsone piešķiļ vitalitātes dzirksti 0

Ja pietrūkst iedvesmas un motivācijas uzsākt kādu interesantu nodarbi, iepazīstoties ar sparīgās Birutas Pāvilsones dzīvesveidu, tā vien gribēsies papildināt darāmā sarakstu. Enerģiskā sieviete 71 gada vecumā slēpo, nūjo, vingro, dejo, piedalās jaunos izaicinājumos, nometnēs, kursos, nodarbībās. Devos ciemos iepazīties.

Ieejot Birutas Pāvilsones dzīvoklī, uzreiz ieraugu varen lielu saulrieta ainavu pie istabas sienas. Jūra viņai patikusi jau kopš bērnības. Virtuvē pie sienas pašas fotografēts attēls ar ūdenskritumu Francijā. Ceļošana ir viena no Birutas kaislībām. Dzīvoklī labi dzirdams radio. Izrādās, mūzika noder vēderdeju soļu apguvei, kā arī lai mājās vienatnē paākstītos.

Apsēžamies pie virtuves galda. Saimniece sarūpējusi lašmaizītes, saldo desu un pašceptus auzu pārslu cepumus. Tējai obligāti jāpieliek medus, citādi nebūšot vajadzīgā efekta. Pie ledusskapja pielīmētas mazbērnu fotogrāfijas. Birutai ir divi bērni un pieci mazbērni. Meita dzīvo tās pašas mājas pirmajā stāvā, viņa pati – piektajā. Smej, ka tad, kad meitai kaut ko vajag, viņa lūdz mammu nonākt lejā, jo uz piekto stāvu nav radusi kāpt.

 

Gaiša un kustīga bērnība

Bērnībā Biruta bijusi kārtīga, apzinīga skolniece, labi mācījusies un nepatikšanas vecākiem nav sagādājusi. “Dzīvoju Madonas rajonā. Ģimenē bijām pieci bērni. Lai gan dzīvojām diezgan trūcīgi, mums nebija mašīnas, nekur neceļojām, tomēr par bērnību man sliktu atmiņu nav. Tēvs nedzēra, dzīvojām saticīgi. Bieži notika viesības, visi sanāca dziedāt un līksmot. Atceros, ka parasti sēdēju blakus akordeonistam, jo patika instrumenta skaņas. Man nav nekādu zināšanu par mūziku, bet tā ļoti patīk. Dziedu līdzi dziesmām, kaut gan ne visai sanāk. Labi dziedātāji saka, ka dziedot man blakus grūti stāvēt.”

Birutas tēvs bijis namdaris, visiem bērniem pats uzmeistarojis koka slēpes. “Tad mēs, mazi būdami, slēpojām un skraidījām apkārt. Netālu no mājas atradās Aiviekstes upe, tur vasarās peldējām.”

Mājas atradušās aptuveni kilometru no skolas. Kādu vakaru Biruta ar draudzenēm sarunājusi, ka paliks kopmītnēs, kur dzīve piedzīvojumiem bagātāka, bet vecākiem neko nav pateikusi. Arī mobilo telefonu tolaik nebija. Otrā rītā mamma meiteni aiz rokas vilkusi cauri ciemam, lai visi redzētu, cik slikti viņa uzvedusies.

“Pirmajā klasē daudz stāvēju stūrī ar muguru pret klasi, tikai neatminos, par ko.

Skolā spēlēju teātri, bet sapņoju kļūt par skolotāju vai pārdevēju,” atmiņās dalās Biruta.

 

Vecmāmiņa masierīte

Jaunība tomēr neesot bijis visaktīvākais Birutas dzīves periods. Neparastiem izaicinājumiem viņa pievērsusies tikai ap 50 gadu vecumu. “Tas bija laiks, kad nomira vīrs. Paliku viena un meklēju visādas nodarbes, kā padarīt dzīvi interesantāku. Piedalījos personības attīstības kursos, redzes uzlabošanas kursos, jogas trīs dienu apmācībā. Man patīk pamēģināt, uzzināt kaut ko jaunu. Izgāju arī masāžas kursus un sāku aicināt uz masāžām paziņas. Ja būtu mazliet jaunāka, veidotu savu biznesu, bet tagad masēju tikai ģimenes lokā. Mazākie mazbērni to grib katru vakaru, citādi neiet gulēt,” ar prieku stāsta vecmāmiņa. “Viena no manām mazmeitām, Liene Bondare, ir Latvijas kalnu slēpošanas izlasē, tāpēc meitas ģimenē ir daudz sarunu par slēpošanu un kalniem. Pirms astoņiem gadiem izdomāju, ka arī pati pamēģināšu kalnu slēpošanu. Mazliet to apguvu, mēs pat aizbraucām uz Somiju, kur kalni ir lēzenāki un slēpot ir patīkami. Pēc tam bijām Siguldā, kur iepriekš laikam bija notikušas kādas sacensības. Uz stāvajiem, izdangātajiem kalniem salauzu kāju. Šai nodarbei pieliku punktu. Tagad dodu priekšroku distanču slēpošanai. Kādu laiku braucu slēpot uz mežu, bet tur biedē suņi. Tagad izmantoju iespēju slēpot pie Uzvaras pieminekļa.

Bija brīdis, kad apguvu līnijdejas, apmeklēju baseinu. Vasarā peldos jūrā, Daugavā un Ozolnieku dīķī, tur netālu dzīvo mani mazbērni. Āliņģos gan nepeldu. Ar aukstumu nemāku sadraudzēties. Mēģinu rūdīties vannā, pāris sekunžu patecinu auksto ūdeni un tad kliegdama bēgu prom. Brīvdienās ar draudzenēm braucam uz jūrmalu nūjot. Mazliet viņas apmācu, tad esmu aizņemta, apmierināta. Ļoti daudz laika veltu mazbērniem.”

Gribu būt vajadzīga

Kas iedvesmo nodoties tik dažādām aktivitātēm? Biruta atbild, ka tā viņa vienkārši jūtas labi. “Protams, gribu ilgāk būt kopā ar bērniem un mazbērniem, būt viņiem vajadzīga. Kopā iet, skriet, braukt ekskursijās. Ja būs švaka veselība, būs cauri…

Kad man bija 65 gadu jubileja, bērni bez manas ziņas noorganizēja lielu balli, sasaucot visus radus un draugus. Dēls teica: sapucējies un atbrauc ciemos! Aizsēja man acis, aizveda un pārsteidza. To visu mūžu atcerēšos,” ar saviļņojumu stāsta Biruta. “Dēls katru gadu visādi mēģina pārsteigt ģimeni. To arī stāstīja izaugsmes kursos – ik pa laikam vajag uzraut augšā emocijas, pārsteigt tuvākos, lai nebūtu garlaicīgi.”

Birutas dzīvesveids tiecas pēc jaunības. “Negribas laist iekšā vecumu. Var izlikties, ka tā nav, bet nekur jau nepazudīs, pienāks, un viss. Tagad jūtos ap gadiem 50. Citi saka: tu izliecies. Bet kas tad tā par izlikšanos?! Citreiz šķiet – šausmas, kas to pasi ir izgudrojis! Varētu dzīvot, nezinot, cik kuram gadu, un balstīties tikai uz savām sajūtām.”

Viena no Birutas mazmeitām mācās 4. klasē, dejo hiphopu un saka vecmāmiņai: Ziemassvētkos patrenēsimies un dejosim abas kopā! “Ja viņa ir ar mieru dejot ar mani, varu pacelties spārnos,” priecājas vecmāmiņa, kurai mazmeita jau iemācījusi dažus soļus.

Agrāk Biruta bija lietvede, dienas pavadīja sēžot. Iespējams, tāpēc tagad gribas vairāk aktivitāšu. “Dejot sāku jau tad, kad vēl strādāju. Es nemaz nesaprotu, kā mūsdienās vispār var būt vesels, ja visa diena jāpavada darbā un tikai vakarā var kārtīgi paēst un izkustēties. Sanāk, ka, tikai aizejot pensijā, var sākt dzīvot veselīgi!”

 

Ceļš uz vēderdeju

“Kad draudzenei bija slikta veselība, izlasīju, ka sievietēm, lai būtu veselība, nepieciešamas apļveida un gurnu kustības. Radiem un draugiem vēderdeja tomēr šķiet par grūtu, bet vajag izmēģināt vismaz desmit reižu, lai saprastu, cik tas ir forši.

Kad sāku dejot, vēl bija diezgan maz vēderdejotāju pulciņu. Dejoju grupā Paradis pie Valdas Kaupužas. Viņa ir ļoti stingra skolotāja. Stundu un piecpadsmit minūšu intensīvais treniņš paiet bez liekām sarunām un atpūtas pauzēm. Pēc nodarbības sajūta ir fantastiska, tad jūtos atpūtusies. Vēderdejas patīk, jo nav jājūtas atkarīgai un jāgaida, kad uzlūgs kāds vīrietis. Patīk arī Austrumu mūzika un šķindošie lakati.

Pēdējā deja, ko iemācījāmies, bija Ingus Pētersona dziedātā Zelta dziesma. Uzstājāmies Siguldā, Jēkabpilī. Kad gatavojamies koncertiem, ir lielāka motivācija apgūt deju. Uzstāties gan man nepatīk, jo nervozēju. Citas dalībnieces ir par mani vismaz desmit gadu jaunākas. Bet, ja atteikšos uzstāties, nespēšu dejot vienā līmenī ar citām.”


Par spīti viedokļiem

Lorem ipsum
FOTO: Leta

“Intensīvi dejoju aptuveni desmit gadu. Iepriekš bija pārtraukumi. Tad pamēģināju salsu, tango, taču atgriezos pie vēderdejas. Ģimene par manu aizraušanos sākumā brīnījās, bet tagad atbalsta.

Pirms pāris gadiem dzejolīša vietā pie eglītes parādīju savas deju prasmes, bet māsasmeita teica, ka labāk nevajag. Tad kustības laikam bija pārāk neveiklas, tomēr šogad jau novērtēja atzinīgāk un slavēja: vai, cik labi! Kāda draudzene teica, lai nevienam publiski savu deju nerādu: sak, vecs cilvēks tā kustina gurnus un dibenu! Viņa negribot, lai par mani smejas vīrieši. Bet smiekli taču ir kolosāla lieta, un es jau nedejoju vīriešiem, bet gan sevis dēļ, lai man būtu izdevusies diena.

Pērn Ziemassvētkos skaitīju sakāmo – priekšā vesels gads, kurā ir tik daudz dienu un minūšu. Iespēja izvēlēties, vai tās izniekot vai arī dzīvot pilnasinīgi un ar mīlestību. Kaut kur to izlasīju un kādu vārdu piefantazēju klāt.”

Biruta uzskata, ka tieši vēderdeju dēļ neslimo. “Deja, tāpat kā jebkura fizkultūra, uzlabo gremošanu, asinsrites sistēmu. Kā lai visiem vecajiem ieskaidro, ka jākustas? Arī tādēļ, lai bērniem nebūtu jāvāc slimie vecāki. Es arī nevarētu pieskatīt mazbērnus, ja būtu vārgulīte.”

 

Jākustina prāts

“Ik dienu lasu. Daudz ideju var smelties Robina Šarmas grāmatā Mūks, kurš pārdeva savu Ferrari. Patika Mirzakarīma Norbekova grāmata Muļķa pieredze jeb Kā atgūt redzi un tikt vaļā no acenēm, kaut gan man no brillēm šādi neizdevās atbrīvoties. Interesējos par jogu, ājurvēdu. Palasu arī kādu mīlas romāniņu.

Uzskatu, ka katru dienu jālasa vismaz pusstundu, lai neiesūnotu. Abonēju trīs žurnālus, minu un sūtu krustvārdu mīklas. Pagājušajā gadā laimēju 50 eiro. Tagad atkal ir stimuls minēt gadiem ilgi. Ja man nebūtu datora, nevarētu atminēt tās jancīgi sastādītās mīklas. Tiem, kuri zina visas atbildes, būtu nevis jāmin mīklas, bet jākļūst par zinātniekiem.”

 

Jāplāno un jāceļas agri

“Visu mūžu ceļos agri. Kad strādāju, cēlos sešos, bet tagad pusseptiņos. Pamosties agri no rīta ir forši. Pēc brokastīm piespiežu sevi 15 minūtes pavingrot mugurkaula veselībai un asinsrites uzlabošanai. Vingrojumi aprakstīti arī jūsu žurnālā. Kādu laiku pēc Ziņģītes ieteikumiem rīvējos ar dvieli.

Pēc vingrošanas atskaņoju datorā mūzikas ierakstus un dejoju tiem līdzi, it īpaši pirms koncertiem. Vingrojot vispār patīk skaļa mūzika. Televizoru parasti neskatos, tam neatliek laika. Kad ilgāk pasēžu pie televizora, šķiet, ka tas ir zemē nosviests laiks.

Pats galvenais – no rīta jābūt plānam un skaidram mērķim, kā paies diena. Jau iepriekšējā dienā vai no rīta jāzina, ko vēlas īstenot. Ja neko neieplāno, diena paiet sačammāta,” uzskata Biruta.

 

Sava vieta meditācijai

Pēc 40 gadu vecuma Biruta pievērsās meditācijai. To darot, viņa skaita mantras. “Ar titānisku neatlaidību es cīnos pret visām vainām. Nelaižu iekšā negācijas. Viss manā ķermenī darbojas sinhroni. Galva komandē, un visi orgāni to klausa,” vienu no mantrām skaita Biruta. “Tā es sevi uzmundrinu. Meditēt mācos pēc grāmatas. Ir ļoti patīkami, ja kādu brīdi var atslēgties no tūkstoš domām. Lielākoties gan sanāk aizmigt. Arī astrālā ceļošana man nav izdevusies tikai tāpēc, ka pārāk ātri aizmiegu.

Dzīvē gadās satikties ar tādiem cilvēkiem, kas nodarbojas ar jogu, ājurvēdu. Ieklausos viņos, iedvesmojos un kaut ko aizgūstu.”

 

Jābūt labai apetītei

Biruta lielu vērību pievērš arī saprātīgam uzturam. “Neēdu cūkgaļu un gaļu vispār ēdu ļoti reti. Kļūstot vecākam, gaļa organismā pārstrādājas grūtāk, tāpēc jāēd ar prātu. Cilvēki būtībā slimo neveselīga uztura un dzīvesveida dēļ. Slimību izveido paši. Tagad veikali pilni dārzeņu un augļu. Uzliekot uz šķīvja dārzeņus, nekam citam vairs neatliek vietas. Ar saldumiem arī nevar aizrauties,” viņa piebilst. “To daudzumu es cenšos kontrolēt, bet ik pa laikam var atļauties, it īpaši melno šokolādi. Ļoti bieži man pieprasa gatavot saldo desu, un tad nekas cits neatliek. Tuvinieki izgudroja, ka Ziemassvētkos visiem dāvinās saldumus, un es dabūju krietni pastrādāt.

No visiem produktiem visvairāk man garšo maize. Tā ir tik dažāda, ka būtu grēks atteikties.”

Biruta iecienījusi arī sieru un zivis. Desas un gaļas izstrādājumi gan nav ēsti jau aptuveni 20 gadu.

Atslodzes dienas vai gavēņus viņa nekad nav ievērojusi. Apbrīno, kā Ēvalds Valters varējis katru nedēļu vienu dienu veltīt atslodzei un neēst. “Es tā nevaru, man gribas ēst, un apetīte ir ļoti laba. Mans organisms laikam labi visu pārstrādā, jo ēdu daudz. Nekad neesmu gribējusi būt vāja, bet tā ir sanācis.”

 

Birutas atziņas

  • Jo vecāks, jo vairāk jākustas savas veselības labad. Pilnveidojoties mēs kļūstam laimīgāki.
  • Ja naktī nosapņots kas slikts, diena ir izdevusies. Sapņi darbojas pretēji īstenībai. Tos iztulkot nav lemts.
  • Uzskatu, ka ikvienam jābūt pateicīgam par katru dāvāto dienu.
  • Jāiekārto dienasgrāmata, kur pieraksta, ko vēlas sasniegt, apgūt, iemācīties.
  • Iesaku lasīt arī žurnālu 36,6 °C. Pati vairākus gadus to abonēju.

 

logo-36

 

LA.lv