Veselam
Psiholoģija

Acu nav, bet arī tā var strādāt, mācīties un muzicēt. Kristīnes Lapuhas spēka stāsts 0

Personiskā arhīva foto

Rīdziniece Kristīne Lapuha piedzima redzīga. Taču trīs mēnešu vecumā, kā jau daudziem zīdaiņiem, viņai parādījās konjunktivīts jeb acu gļotādas iekaisums. Kristīni aizveda uz slimnīcu, kur medicīnas studenti, sajaukuši zāles, iepilināja viņai pārāk stipru šķīdumu, kas izdedzināja acu nervus. Kaut arī ārsti pēc tam mēģināja veikt operāciju, tam vairs nebija jēgas.
Neraugoties uz to, ka Kristīnei acu vispār nav, viņa pie esošās situācijas ir adaptējusies – ne vien pati dodas uz veikaliem iepirkties, bet arī studē un pat spēlē trompeti pūtēju orķestrī.
Bērnībā notikušo Kristīne pieņem kā likteņa pavērsienu, kam droši vien tā vajadzēja notikt. Tāpēc uz studentiem, kas viņai iepilināja nepareizās zāles, jaunā sieviete ļaunu prātu netur. Toties viņu pašu tas padarījis stipru. „Es nesamierinos, es vienkārši dzīvoju – man šajā ziņā nav nekādu kompleksu.”

Mērķtiecīga kopš skolas gadiem

Bērnudārzā Kristīne nav gājusi, lai gan tāda iespēja neredzīgiem bērniem vismaz Rīgā esot. Astoņu gadu vecumā sākusi mācīties Strazdumuižas internātvidusskolā, kuru pabeidza 2007. gadā. Jau skolas laikā viņa apzinājusies, ka noteikti vēlēsies iegūt arī augstāko izglītību, un, kādam gadu skaitam apritot, iestājusies Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātē bakalaura studiju programmā „Baltu filoloģija”. To plāno pabeigt ziemā, jo dažādu iemeslu, arī veselības dēļ, mācības nedaudz ievilkās. Kristīne noteikti iešot arī uz maģistratūru, vienīgi nezinot, vai uzreiz jebšu tomēr ieturēšot kādu pauzi. Šo specialitāti viņa esot izvēlējusies tāpēc, ka Kristīni ļoti satrauc tas, kas šobrīd notiek ar latviešu valodu, un viņa vēlas savu artavu ieguldīt tās saglabāšanā.

Pirms mācībām augstskolā Kristīne kādu laiku esot arī pastrādājusi Latvijas Zvērinātu notāru padomes birojā, kur pārsvarā noņēmusies ar izejošiem un ienākošiem zvaniem, kā arī ar audiomateriāliem, kas bija jāpārvērš teksta failos. Lai gan jau tajā laikā sieviete gribējusi studēt, tomēr šādu darba piedāvājumu viņa nevarēja palaist garām.

Kā strādāt, neredzot?

Uz jautājumu, kā Kristīne, pilnīgi neko neredzot, var strādāt un mācīties, viņa atbild: „Pateicoties mūsdienu tehnoloģijām, tas ir iespējams. Izmantoju balss sintēzes programmu – tā ir ekrāna lasošā programma, kas balsī atskaņo ievadīto tekstu.

Savukārt lekcijas ierakstu diktofonā un izkonspektēju. Pirmkārt, tā ir vieglāk sagatavoties pārbaudes darbiem un eksāmeniem, otrkārt, pierakstītais labāk paliek atmiņā. Uz klaviatūras es rakstu ļoti ātrā tempā, dažkārt gadās kļūdas, bet arī tā nav problēma. Es zinu, kā kurš vārds ir jāizrunā datoram, kā tam jāizklausās. Ja dzirdu, ka vārds tiek izrunāts nepareizi, es to izlasu un, ar bultiņām virzoties pa burtiem, kļūdu izlaboju – tātad kļūdaino vietu atrodu tieši tāpat kā jebkurš cits, vienkārši citi to redz monitorā, savukārt es balstos uz dzirdi.

Protams, vēl es izmantoju arī skeneri, lai tādā veidā varētu lasīt grāmatas, kas nav pieejamas elektroniski.”

Cer atrast korektores darbu

Šobrīd Kristīne nestrādā. Vairākas reizes viņai esot zvanīts ar darba piedāvājumu, bet uzdots jautājums, vai ir augstskolas diploms. Tas, ka diploms teju vai kabatā, potenciālos darba devējus neesot apmierinājis, tāpēc nekādas darba attiecības nav izveidojušās.

Kristīnes vēlme ir strādāt redakcijā, kur viņa varētu nodarboties ar teksta korektūru. Kristīnei ir arī vēl viena doma – ja būs iespēja, viņa plāno apgūt lietuviešu valodu, turklāt tik labā līmenī, lai varētu tulkot. Kā viņa pati uzskata, tik tuvo latviešu un lietuviešu valodu saskarsmē šimbrīžam īpašu tulkotāju aktivitāti nemana.

Šobrīd Kristīnei lielākoties ir gadījuma darbiņi, bet arī tie trāpās gana reti. Viņa, piemēram, nāk talkā žurnālistiem atšifrēt tekstus, kā arī tos labot. Tāpat viņa palīdz rediģēt un uzlabot pusaudžu sacerētos stāstus. Kā saka Kristīne, daudzi jaunieši grib un var labi rakstīt, taču viņiem klibo gramatika un interpunkcija, un te nu sieviete var pielikt savu roku un zināšanas. Arī pati Kristīne nodarbojas gan ar dzejas, gan prozas rakstīšanu, taču tas ir tikai savam priekam.

Tie, kuri vēlas piedāvāt Kristīnei kādu darbu, varot viņai rakstīt e-pastā: [email protected]. Uz šo adresi droši viņai var sūtīt idejas, kaut kādus ierosinājumus, kaut kādus variantus, kā piepelnīties, jo tikai ar invalīdes pensiju izdzīvot grūti, īpaši ziemā, kad nāk lielie rēķini. Labi, ka viņai ir atlaides, piemēram, „Lattelecom” pakalpojumiem. Arī „Latvenergo” ir atbalsta programma, vēl atlaides ir nekustamā īpašuma nodoklim.


Trompetiste jau 20 gadus

Vēl mācoties skolā, Kristīne sākusi spēlēt trompeti Latvijas Neredzīgo biedrības Strazdumuižas kluba pūtēju orķestrī. Tas bija pirms 20 gadiem, kad orķestri sāka vadīt Armands Ozols. Kristīne tolaik mācījās 4. klasē, un orķestra mākslinieciskais vadītājs sāka meklēt bērnus un jauniešus, kas gribētu spēlēt. Ar orķestri Kristīne joprojām nav pārtraukusi sadarbību. „Mums, neredzīgajiem, ir sava taktika, kā apgūstam konkrēto skaņdarbu. Orķestra mākslinieciskais vadītājs strādā ar speciālām programmām, kas datorā ieraksta notis. Dators tās lasa un pārvērš melodijā. Pēc tam mums, katram orķestra dalībniekam, tiek atsūtīts tas, kas tieši viņam jāiemācās no konkrētā skaņdarba. Notis ir skaņas – mēs sēžam mājās, pēc dzirdes mācāmies visas notis, kas mums atsūtītas, tad sanākam kopā un spēlējam. Vienīgais, ka tādam orķestrim kā mūsējam Latvijā ir ļoti maz iespēju uzstāties, jo spēlējam diezgan specifisku mūziku.

Vaļasprieks – grāmatas un mūzika

Kristīne daudz lasot – viņu interesē grāmatas. Tās ir vai nu audiogrāmatas, vai ieskanētās. Tāpat klausās dažādas filmas. Kristīni saista dažādu stilu mūzika, it īpaši vecāka – no 50-tajiem līdz 90-tajiem. Viņa kolekcionējot arī 30-to gadu latviešu mūziku, tāpēc viņas mājā cieņā esot „Bellaccord” ieraksti.

Nav problēmu darboties ar viedtālruni

„Paldies Dievam, šobrīd ir tādas tehnoloģijas, ka neredzīgi cilvēki var daudzmaz pilnvērtīgi dzīvot,” saka Kristīne. „Tas pats, piemēram, runājot par skārienjūtīgiem telefoniem. Man, teiksim, nekādas problēmas to lietošana nesagādā. Zinu, ka daudziem neredzīgajiem tā joprojām ir nepārvarama lieta – viņi pieraduši tikai pie telefoniem ar pogām. Skārienjutīgie telefoni ir ļoti labi izmantojami neredzīgajiem, ja vien viņi grib tos apgūt.”

Ar mājas darbiem cenšas tikt galā pati

Mājas solis Kristīnei īpašas problēmas nesagādājot. Viņa, piemēram, labprāt gatavojot – mierīgi varot izvārīt zupu, uztaisīt sautējumu vai izcept kotletes. Viņai tas liekas pašsaprotami.
Taču mājās pilnībā paļauties tikai un vienīgi uz sevi viņa nevarot. Par laimi, elektrības skaitītāji tagad esot nomainīti pret viedajiem, taču bez redzīga cilvēka neiztikt, lai, piemēram, nolasītu ūdens rādītājus. Tāpat, kad jāmazgā drēbes, vajadzīgs kāds, kurš palīdz atlasīt balto veļu no tumšās.

Sava taktika kā iepirkties

Tuvākie veikali Kristīnei jau zināmi – viņa uz tiem mierīgi varot aizstaigāt pati, izmantojot tikai balto spieķi. „Tuvāko veikalu darbinieki mani jau zina, izņemot gadījumus, ja uzradies kāds jauns,” apgalvo Kristīne. „Dodoties iepirkties, principā es daru tā, ka pieeju pie kases (kur tā atrodas, parasti dzird pēc pīkstieniem) un palūdzu kasierei, vai nevar izsaukt apsardzes darbinieku, kas man palīdzētu iepirkties. Es patiesībā smejos, ka tā pat ir labāk. Ja tu aizej uz veikalu ar kādu draugu vai radinieku, tad ir tā – ai, nu šito sagribas un šito. It kā konkrēto lietu nevajag, bet labi, nu paņemsim. Bet tad, kad tev palīdz iepirkties veikala darbinieks, tu saproti, ka viņš tikai pilda savas funkcijas un man jāsakoncentrējas uz to, ko tiešām vajag. Un tas ļauj ļoti ieekonomēt.
Produktus atnesu mājās pati, ieliekot tos mugursomā. Parasti mēģinu iepirkties tā, lai man nav katru dienu jāskraida kaut kam pakaļ uz veikalu.”

Ar palīdzību aicina būt piesardzīgiem

Par to, kā Kristīne nokļūst no viena punkta uz otru, viņa stāsta: „Pa iemācītiem jeb man zināmiem maršrutiem, piemēram, no mājas līdz autobusa pieturai vai atpakaļ, eju pati – tur man palīgs nav vajadzīgs. Ja man ir svešāks maršruts, kuru es nezinu, izmantoju navigatoru telefonā. Reizēm svešāku maršrutu vairākas reizes izstaigāju arī ar palīgu, kamēr ceļagabals nosēžas atmiņā.

Protams, labi, ka cilvēki mūsdienās ir atsaucīgi un vēlas palīdzēt. Taču šai ziņā man ir viens lūgums. Ja kāds ierauga neredzīgu cilvēku ielas malā gaidot pie luksofora, vienkārši vajadzētu pienākt klāt, pavaicāt, vai nevajag palīdzēt. Tālāk neredzīgais atbildēs, vai viņam vajag vai nevajag, pretējā gadījumā, gribot izdarīt labu, var iznākt tieši otrādi. Piemēram, tāds vienkāršs atgadījums lietus laikā. Teiksim, man priekšā ir liela peļķe. Cilvēks, gribēdams tikai labu, paņem aiz rokas, apved tai apkārt. Bet man tas nojauc maršrutu, tāpēc labāk būtu, lai viņš pateiktu, mani pabrīdinātu, ka tur ir tā peļķe. Ar neredzīgajiem ir līdzīgi kā ar GPS navigāciju – ja tā uzrāda tev maršrutu, bet tu sāc braukt pa citu, tam atkal tas jāpārrēķina. Un tieši tas pats notiek neredzīgo galvā, tikai galvā tas nenotiek tik vienkārši. Man galvā ieprogrammēts savs maršruts, kuru, pateicoties dažādiem orientieriem, esmu apguvusi. Parasti zinu, ka tur un tur ir bedre, bet aiz tās – pagrieziens. Tur atkal ir kaut kāds stabs, tur kaut kāds koks. Patiesībā jebkas, kas ļauj kaut cik noorientēties.

Tagad pie nama noris remontdarbi. No vienas puses tas ir labi – iedzīvotājiem tiks uzlabota iespēja staigāt, bet man viss būs jāmācās no jauna. Maršruts, protams, paliks tas pats, bet būs jāatceras jauni sīkumi, pēc kuriem orientēties.

Nebūšu jau laikam izņēmums, bet maršrutu, piemēram, uz pieturu vai no tās, uz veikalu vai no tā, man jāmācās atsevišķi. Es zinu, ka, atpakaļ ejot, tas it kā ir tāds pats, bet patiesībā man tas jāapgūst kā cits. Nezinu, kāpēc tas ir tik specifiski, bet tā tas ir.

Un vēl viena problēma ir sniegotās ziemas, orientēšanās tādos apstākļos. Es ļoti priecājos par tām ziemām un pat par atsevišķām dienām, kad nav sniega, – tā vienkārši ir laime. Divējādas apsēstības – viena tad, kad ir sasnigusi bieza sniega sega, tad ir viss tik vienāds, ka tu vairs nevari saprast, kur ir tā tava mala, pēc kuras tu orientējies, kur pagrieziens. Zem sniega to visu vienkārši nesajūti. Vai otra lieta, kad sniegs tiek saslaucīts gar malām kupenās, kaudzēs. Piemēram, man no autobusa līdz mājām ir savs maršruts. Es eju gar ceļa labo malu, un vienā vietā man ir pagrieziens, pēc tam otrs pagrieziens. Ja tur ceļa malā ir kupenas, es vienkārši to pagriezienu nepamanu, es varu viegli palaist garām, jo ar spieķi nespēju to pēc malas sataustīt. Jā, kad ir sniegs, vajadzīgs tomēr redzīgs pavadonis.”

Transporta kompensācija lieti noderētu

Kristīnei nereti, īpaši ziemā, nākas izmantot taksometra pakalpojumus. Un arī šeit ir viena problēma. „Varbūt tas būtu par daudz prasīts, jo mums jau tā sabiedriskais transports ir par brīvu. Bet es uzskatu, ka būtu vērts kaut kad padomāt arī par to, ka konkrētos apstākļos neredzīgiem vajadzētu būt arī atlaidēm taksometram. Jo man ziemā, piemēram, nav iespēja savādāk nokļūt līdz veikalam, kas it kā nav tālu, kā vienīgi ar taksometru. Piemēram, cilvēkiem ar kustību traucējumiem ir tā saucamā transporta kompensācija, bet mums, neredzīgajiem, jāiztiek bez tādas.”

Veido savu ģimenes ligzdiņu

Kristīne tagad uzsākusi dzīvi ar Vladislavu – arī pilnīgi neredzīgu. Abi pazīstami jau teju desmit gadus, mētāti pa pasauli, beigās sagājuši kopā. Pārim ir plāns precēties, taču nekādi nevar sadūšoties iesniegt dokumentus, jo neredzīgiem to nav tik viegli izdarīt, turklāt, tā kā Kristīne plāno pēc laulībām pāriet vīra uzvārdā, viņai vajadzēs mainīt dokumentus, kas atkal sagādās problēmas. Šobrīd abi mīt Kristīnes dzīvoklī Pļavniekos un pašlaik mēģina pieslīpēties. Kā Kristīne uzsver, ar cilvēkiem vienkārši ir jāmāk sadzīvot.

Nobeigumā Kristīne izsaka vēlējumu portāla lasītājiem: „Ir divas lietas, kas dzīvē ļoti jāsargā – tā ir veselība un savi tuvie cilvēki. Mūsu trakajos skriešanas laikos vienkārši jāspēj un jāgrib palikt cilvēkam. Pats par sevi saprotams, nekādā gadījumā nenoveļot atbildību no sevis.”

LA.lv
VE
Veselam.lv
Veselam
Slimnīcā uzstādīts mātes piena analizators – solis tuvāk Latvijā pirmās mātes piena bankas izveidei
23 stundas
VE
Veselam.lv
Veselam
Neliekot vajadzīgās brilles, autovadītāja reakcijas ātrums samazinās
23 stundas
VE
Veselam.lv
Veselam
Aicina ziedot tēju trūkumā nonākušo ģimeņu atbalstam
23 stundas

Lasītākie raksti

Par svarīgo

ZD
Zigfrīds Dzedulis
Ekonomika
No jaunā gada maksāsim ne tikai par gāzi 3
4 stundas
SK
Skaties.lv
Latvijā
No kuras vietas vērot 18. novembra salūtu? Atbild “Saules mūža” veidotāji
1 stunda
LA
Laukos.lv
Laukos
Viedoklis. Ukraiņu olu rēgs klīst pa Latviju
1 stunda
LE
LETA-INTERFAX
Latvijā
Gobzems vai Pabriks? Vējonis atbild, kā rīkosies tālāk 2
3 stundas
LA
LA.lv
Ekonomika
Pie lidostas noticis agresīvs incidents. Apsvērs radikālus risinājumus 1
3 stundas