Veselam
Netradicionāli

Notikumi un cilvēki mūsu dzīvē. Kurš kuru izvēlas? Skaidro dziednieks Oskars Peipiņš 0

Personiskā arhīva foto

Vai cilvēki mūsu tuvākajā vidē ir nejauši, vai tomēr viņiem bija jāparādās neizbēgami? Kas viņi mums ir – skolotāji, domubiedri, dvēseles radinieki, ceļabiedri vai kas cits? Uz šiem un citiem jautājumiem par dzīvē sastaptajiem ļaudīm atbild dziednieks Oskars Peipiņš.

Nejaušību nav

“Nekas nenotiek nejauši, viss ir likumsakarīgi. Ir cēloņi, un ir sekas,” uzsver dziednieks. “Tie cilvēki, kas atnāk pie mums, un situācijas, kurās nokļūstam, ir mūsu skolotāji. Ikviens pats izvēlas, vai sekot skolotājam, kas māca, ka tā darīt ir pareizi, vai iet kopā ar to, kas mudina uz aplamībām. Tā ir cilvēka brīva izvēle, un šo izvēli viņš izdara, balstoties uz savu apziņas attīstības pakāpi un atbildības izjūtas līmeni.”

“Protams, tā nav nolemtība. Bet ir situācijas, kad iespēju izvairīties no satikšanās vai notikuma nemaz nav. Šajā sakarībā minēšu Zolitūdē notikušo veikala Maxima sabrukšanas traģēdiju. Veikalā nokļuva tie, kuriem pat nebija izvēles tur nenokļūt. Tie, kam nevajadzēja tur būt, tur nenonāca, varbūt pat ļoti to vēloties. Esmu saņēmis informāciju par šo gadījumu no vairākiem cilvēkiem. Piemēram, kāda mana laba paziņa, kas bija radusi konkrētā laikā – ap sešiem vakarā – iet uz šo Maximu, dienā, kad ēka sabruka, turp devās jau ap diviem dienā. Kāds spēks viņu it kā piecēlis kājās un licis iet iepirkties. Mājās pārnesusi pilnas somas produktu, kas viņai neesot raksturīgi. Kad vakarā uzzinājusi, kas noticis, sapratusi – jāiet baznīcā nolikt svecīti pateicībā par to, ka nebija traģēdijas vietā baismīgajā brīdī. Teicu, lai aiziet un nolasa misi par savu sargeņģeli, lai pateicas viņam, ka devis zīmi!”

Oskars Peipiņš izstāsta vēl vienu gadījumu saistībā ar kādu nelaimes gadījumu. Pie viņa esot ieradusies sieviete, kurai gājis bojā brālis. Vaicājusi, kāpēc Dievs bijis tik netaisnīgs pret tuvinieku, gados jaunu vīrieti, atņemot viņam iespēju un prieku izaudzināt dēlu, kurš ģimenē ilgi gaidīts – gandrīz sešus gadus. Kad sieviete dziedniekam parādījusi brāļa fotogrāfiju, tas iesaucies: “Viņš izskatās tik nelaimīgs!”

“Izrādījās, ka vīrietis tiešām tā juties. Bieži rādījis žestu, ka viņam viss ir līdz kaklam, viss apnicis. Jā, viņš saņēma bērniņu, bet nebija pateicīgs Radītājam. Patiesībā viņam nebija nekāda prieka no dzīves. Ar šādu attieksmi viņš jau sen zāģēja zaru, uz kura pats sēdēja. Tā nu arī ar viņu notika nelaime, un viņam nebija nekādu iespēju no tās izvairīties.

To noklausījusies, bojāgājušā vīrieša māsa sāka raudāt un atzina: “Jā, laikam jums ir taisnība.” Es teicu: “Neizvirziet pretenzijas pret likteni, pret Radītāju. Ja dzīvē kaut kas notiek citā secībā, nekā jūs gribat, tad veidojiet tādu scenāriju, tādus apstākļus, lai jūs būtu pateicīgi par jebkādu iespēju laimīgi tikt cauri arī pārbaudījumiem. Radītājs nesoda, bet mīlot norūda un izglīto.”

Dziednieks uzsver – ja mums ar kādu cilvēku ir nolemts satikties, varam pat izbraukt dažādos virzienos, bet vienalga satiksimies. Ja mācību stunda nav apgūta, tā atgriežas. Savukārt tiem, kam nav paredzēts ienākt mūsu dzīvē, varam plecu pie pleca paiet garām uz ielas un nepamanīt. “Ikvienam mūsu dzīvē ienākušajam ir sava misija. Un katra tikšanās konkrētajā laikā un vietā ir paša nopelnīta. To nosaka karmas trauka daudzums jeb nedarbu summa, kas sastrādāti.”

Mācīt vai provocēt?

Bet, ja kāds, piemēram, ir ļoti egoistisks, vai viņam tiek sūtīti cilvēki, kas viņam šo īpašību slāpē? “Var teikt, ka cilvēks pievelk sev līdzīgo vai – kā domāsi, tā dzīvosi. Paskaties, kādi cilvēki tev ir apkārt, un tu ieraudzīsi sevi pašu. Tās visas ir tavu domu sekas, kas pēc tam realizējas dzīvē.”

Vai tad nav tā, ka cilvēki mums tiek sūtīti, lai mēs labotos, augtu, nevis lai mūs provocētu?

“Gan tā, gan tā. Tā ir katra paša izvēle, vai iet ciešanu vai iespēju ceļu,” skaidro dziednieks. “Es izvēlos iespēju ceļu un piedāvāju nodarboties ar sociālo aikido, kad pretinieka vai stresa enerģiju mēģina transformēt par labu enerģiju. Piemēram, darbavietā boss paceļ balsi un darbinieku nepamatoti kritizē vai skolotājs regulāri kliedz uz skolēniem, tāpēc dažs sāk raustīt valodu vai čurāt gultā (pie manis ir nākuši ar šādām problēmām). Nāk un saka – skolotājs mani publiski nosauca par debilu. Iedomājieties, kādu traumu rada bērnam! Šādos gadījumos es iesaku sevi domās aizsargāt, izveidojot mentālo, astrālo un ēterisko filtru, kurā piedalās domas un emocijas, kā arī tiek piesaistīts sargeņģelis un kosmoss. Šie filtri mūs aizsargā no nepelnītiem uzbrukumiem, taču tos vajag regulāri aktivizēt. Parunāt, sakārtot domāšanu, emocijas. Brīdī, kad kāds dara pāri, šie aizsardzības filtri jāaktivizē, dodot uzdevumu, ka jālaiž cauri tikai vērtīgā informācija, kas uzlabo un stiprina Gara, Dvēseles un Miesas veselību, bet destruktīvā informācija jāpārvērš labvēlīgā enerģijā. Piemēram, kāds uz mani kliedz, bet es iedomājos, ka šajā brīdī man uzlabojas redze. Ar katru nākamo pret mani vērsto vārdu, kad tieku nepamatoti kritizēts, saku sev, ka sāku labāk redzēt, un piebilstu, ka analoģiski rīkošos arī nākamreiz, kad uz mani sakliegs.

Ja tiek iedarbināti šādi aizsardzības filtri, boss pārstās nepamatoti kliegt uz mani, jo organisms uzbrukumu spēj pārvērst citā formā, citā kvalitātē.
Tiesvedībā ir tāds termins – nevainīgais vienmēr saglabā mieru, bet uztraucas tas, kurš ir vainīgs. Ja neizturies un nejūties kā upuris un vainīgais, tad esi uz cita viļņa nekā boss, vairs viņu nepievelc un nebaro ar savu enerģiju. Piekopjot šo tehniku, cilvēkam uzlabojas intuīcija, domāšanas asums, viņš kļūst kreatīvāks un veiksmīgāks.”

Satiekam cikliski

Vieni stabili ieņem pozīcijas mūsu dzīvē uz mūžu. Citi gribētu ienākt, bet mēs kaut kādu iemeslu dēļ neļaujam. Mēdz arī būt, ka tas pats cilvēks pie mūsu durvīm pieklauvē atkārtoti, bet, ja atkal neatveram, aiziet no mūsu dzīves prom pavisam, iespējams, neizpildot savu misiju mūsu dzīvē. Vēl kādi mūsu dzīvi izstaigā krustām šķērsām, domādami, ka ievieš vajadzīgās korekcijas, bet daži pa to vienkārši bradā.

“Pastāv triju, septiņu un divpadsmit gadu cikli, kad notiek scenāriju restartēšana, – atkārtojas notikumi, satiekam cilvēkus, ar ko kādreiz esam bijuši kopā, pieredzam tos pašus izaicinājumus. Tāpat kā Sprīdītis nonākam krustcelēs, kur redzami vairāki ceļa rādītāji un ir jāizdara izvēle, pa kuru ceļu iet.”

Ja cilvēks nezina, ko īsti grib, šaudās no viena ceļa uz otru, nekas prātīgs nav gaidāms. Oskars Peipiņš šeit piemin līdzību ar kuģi. “To kuģi, kas nezina, kurp peldēt, piemeklē likstas. Tas bīstams gan sev, gan citiem. Līdzīgi ir ar cilvēku. Ja viņam nav kursa, var teikt, ka tā ir infantila būtne, kas bezmērķīgi ļaujas dzīves plūdumam, – kur straume mani aiznesīs, tur arī būs labi.”

Dziednieks uzskata, ka populārā romāna Vējiem līdzi galvenās varones Skārletas O’Hāras teiciens “par to es padomāšu rīt!” ir bīstams. “Tā var daudz ko palaist garām! Ja, tēlaini izsakoties, iespēju un izdevību vilciens ir piestājis tavā pieturā, bet tu tur neesi, jo dzīvo saskaņā ar modeli par to es padomāšu rīt, pienākot rītdienai, vilciens var jums aiztraukties garām nepiestājis, jo to bija darījis vakar, kad jūs nebijāt uz perona.”

Oskars Peipiņš uzskaita, ka rīt cilvēks var kļūt neinteresants gan darba kolektīvam, gan biznesa partneriem, gan kosmiskajām sfērām, kuras bija piedāvājušas tramplīnu atspērienam. “Pēc tam kosmiskā valodā nozīmē nekad. Ja gribi laimīgi dzīvot nākotnē, no pagātnes paņem tikai pozitīvo – cilvēkus, situācijas un atmiņas, kas tevi stiprina, pilnveido, atveseļo un attīra. Jo pagātne ir kapsēta, kur atdusas aizgājēji. Un, kā zinām, par aizgājējiem jārunā tikai labu vai neko. Ja, ejot savu ceļu, ievērosim šo principu un no pagātnes paņemsim tikai pozitīvo, labais tuvosies arī no nākotnes.”

Jebkura tikšanās, jebkurš pagrieziens mūsu dzīvē ir iespēja. “Ir tāds stāsts, ka pesimists, ejot pa kapsētu un redzot krustus, nodomā, kāda jēga dzīvot, ja visi reiz nomirsim. Savukārt optimists, ieraugot to pašu ainu, secina, ka viņam apkārt ir tikai plusa zīmes.”

Dziednieks iesaka būt apdomīgiem un vērīgiem, izvēloties savu dzīves ceļu un pavadoņus un izvirzot prioritātes. “Neviens nav pasargāts no problēmām, jo var zaudēt darbu, var piedzīvot vilšanos draugos, var trūkt naudas, lai atmaksātu kredītus. Taču šajās situācijās vajadzētu nevis krist izmisumā, bet padomāt, ko labu no tā visa varētu iemācīties, jo dzīves ceļā tās tiek piespēlētas nevis tādēļ, lai cilvēks justos kā upuris, bet lai kaut ko saprastu un taptu gudrāks. Ir jāprot nolasīt šo informāciju, interpretēt un izmantot savas personības evolūcijas labā, un sirsnīgi jāpateicas liktenim par to, ka arī mums ir pienācis laiks gūt jaunu pieredzi, zināšanas un ticību.”
Oskars Peipiņš teikto ilustrē ar visai izplatītu parādību. “Pie manis ne reizi vien nākušas sievietes, kurām ir neveiksmīga laulības dzīve, jo apprecējušās ar vardarbīgu dzērāju. Tad vaicāju – vai nav bijis tā, ka tētis dzēra un pacēla roku pret mammu, bet viņa pati, būdama bērns, tēvam šādu rīcību nepiedeva. “Nē, nē, piedevu!” parasti šīs sievietes atbild. Taču ne no sirds, zemapziņā tas iekodēts kā nepiedodams pāridarījums. Tā nu šai sievietei tiek sūtīts vīrs dzērājs.

Lai izkļūtu no tādas situācijas, brīdī, kad vīrs atkal pārradies mājās piedzēries, pārmetumu vietā vajadzētu sveču gaismā pasniegt garšīgas vakariņas sakot: “Kad esi iedzēris, kļūsti vīrišķīgāks.” Un redzēsiet, ka vīrs mainīsies. Jo kuram tad patīk, ka viņu slavē par cūcīgu rīcību? Piedzērušais, kurš ir inficēts ar antigarīgās pasaules vīrusu, vienīgi vēlas sievu pazemot. Bet sieviete varētu būt tik gudra, ka savās domās un rīcībā paceltos virs tā. Vajag vīru mīlēt tā, ka viņam neviena pudele nespēs sniegt to kaifu, ko mīlošā sieva.”

 

logo-36

 

LA.lv