Veselam
Psiholoģija

“Ja tiešām ticat dziedniekiem, esmu par.” Pilna intervija ar ginekologu onkologu Androniku Mitiļdžanu0

Foto – Matīss Markovskis

“Lūdzu, tikai neuzdodiet man tādus jautājumus – 
vai jūs esat armēnis, kā tik labi protat runāt latviski, cik gadus jau dzīvojat Latvijā,” pirms intervijas piekodina ginekologs onkologs Androniks Mitiļdžans. To arī apsolu. Runājam par vēzi – slimību, ko dakteris palīdzējis uzveikt daudzām pacientēm. Īpašs prieks viņam ir par tām, kurām uz regulārām pārbaudēm vairs nav jānāk un kuru vārdus var aizmirst, jo audzējs ir uzveikts.

 

Latvijā ik gadu onkoloģiskās slimības tiek atklātas vairāk nekā 10 000 cilvēku, vēža pacientu kopskaits ir ap 75 000. Tas jūsu un kolēģu ikdienas darbu liek iztēloties kā konveijeru!

Konveijers ir, tiešām – darba ir daudz. Onkoloģisko pacientu skaits pieaug, tas ir izteikti novērojams.

Ko mēs nepareizi darām, ka tik daudz slimojam?

Neuzskatu, ka tā ir tikai pašu pacienšu problēmu. Pats svarīgākais, ka jūs, sievietes, joprojām ignorējat aicinājumus uz dzemdes kakla vēža bezmaksas profilaktiskajām pārbaudēm. Tas ir fakts. Parasti, kad dāmas pie manis nāk uz ambulatoro pieņemšanu, es vienmēr vaicāju, vai ir izieta mamogrāfija, ja ir 50 gadu vai vairāk, vai ir atsaukušās uz aicinājumu reizi trīs gados pārbaudīt dzemdes kaklu, vai tajā nav onkoloģisko šūnu. Diezgan daudzas atbild, ka nekādu vēstuli neesot saņēmušas, vēl biežāka atbilde ir vienkāršs nē. Vēstuli ir saņēmušas, bet ignorējušas vai ieplānojušas aiziet pie ārsta kaut kad vēlāk.

Vissvarīgākais faktors – jābūt pret sevi uzmanīgām. Jāieklausās savā organismā, laikus jāvēršas pie ārsta, jo tad ir iespējams palīdzēt.

Ko uzskatāt par galveno iemeslu, kāpēc skrīninga programmu sniegtās iespējas netiek izmantotas?

To, ka pacientes nav informētas. Daudzas patiešām vēstules nesaņem, tā ka arī loģistika nav perfekta.

Nevis bailes?

Ja nekas nesāp, parasti baiļu nav. Bailes lielākoties uznāk tad, kad ārsts paziņo, ka ir onkoloģiska saslimšana, vai ir stipras aizdomas, ka tā varētu būt, un piedāvā ārstēšanu, operāciju. Ja jāizņem dzemde, daudzas uztraucas – es būšu tukša! Sievišķības saglabāšana ir ārkārtīgi svarīga, to ļoti cieši saista ar anatomiju, uztraucas arī par intīmās dzīves kvalitāti vēlāk. Tad parasti skaidroju, ka tāds tukšums nemaz nav iespējams, ka šo vietu aizņems citi orgāni, ja vajag, zīmēju… Arī dzimumdzīvei dzemdes izņemšana netraucē. Jā, uzreiz pēc operācijas sešas līdz astoņas nedēļas vajag no tās atturēties, bet vēlāk šādu ierobežojumu nav. Tas, vai tālāk dzīvos ar prieku vai bez tā, atkarīgs no katras sievietes personības.

Pagājušā mēneša sākumā tika sākta jauna kampaņa, kurā aicināja veikt pārbaudes, centrā liekot bērnu un apelējot pie ģimenes laimes. Kā vērtējat šo ideju?

Nekā slikta tur nesaskatu! Galvenais, lai sieviete uz pārbaudēm atnāktu pēc iespējas ātrāk. Padomju laikos neesmu strādājis, bet to gadu statistika liecina, ka vismaz saslimstība ar dzemdes kakla vēzi bija daudz mazāka nekā pašlaik. Tolaik uz pārbaudēm vajadzēja iet piespiedu kārtā. Uzskatu, ka daudz labāk, ja pārbaužu nozīmi tomēr apzinās, cilvēks apzinīgi izturas pret savu veselību un saprot, ka tikai viņš pats ir par to atbildīgs. Sevi tomēr jāmīl!

Pieminējāt padomju laika dispanserizāciju, bet vai šos gadus vispār iespējams salīdzināt? Mūsdienās taču uzlabojušās diagnostikas un ārstēšanas iespējas.

Jā, katram laikam ir savi plusi un mīnusi, bet vēlreiz uzsvēršu – toreiz bija rezultāts. Pats galvenais ir sieviešu veselība. Es nekādā ziņā neaģitēju, ka vajadzētu ieviest kādas obligātas pārbaudes! Tomēr bezmaksas analīžu pieejamība ir jāreklamē vēl un vēl. Ceru: ar laiku panāksim, ka saslimstība ar dzemdes kakla vēzi mazināsies, sievietes būs pret sevi uzmanīgākas. Citās Eiropas valstīs tāpat nekas nenotiek piespiedu kārtā, bet situācija ir krietni labāka nekā pie mums.

Aprakstiet, lūdzu, savu darba dienu! Cikos ceļaties, braucat uz darbu…

Haoss, ar kuru es pieceļos… (Smejas.) Nē, to īsti nevar saukt par haosu, tas tomēr ir regulējams. Ceļos sešos, darba diena sākas pusastoņos ar vizīti. Vizītēs cenšos iet divreiz dienā – no paša rīta un pirms došanās prom no darba. Lielāko dienas daļu pavadu operāciju zālē. Operācijas kļūst tehniski sarežģītākas, garākas, ķirurgam tas ir fiziski smagāk. Dažas operācijas ilgst sešas, septiņas, pat astoņas stundas. Nevarētu teikt, ka tādas ir katru dienu, bet samērā bieži.

Man ir arī ambulatorā pieņemšana, kas praktizējošam ārstam ir ļoti svarīga. Mājās esmu ap astoņiem vakarā.

Kas jums liek katru rītu celties sešos un atkal doties uz darbu? Kas sniedz gandarījumu?

Pirmām kārtām man ļoti patīk tas, ko daru. Jau sen esmu sapratis, ka ideālais variants ir nevis saņemt lielu atalgojumu, bet gan darīt to, kas patīk, un ka šajā jomā ir vēlēšanās un iespēja attīstīties.

Jūs piedalāties arī zinātniskos pētījumos. Kādi jautājumi ir jūsu interešu lokā?

Vairāk – ķirurģiskajā jomā. Pašlaik pētniecība man vairāk saistās ar to, ka mācos doktorantūrā, kas jau tuvojas beigām. Smagākais – aizstāvēšana – vēl priekšā.

Manuprāt, ārsta darbs bez zinātniskās un pedagoģiskās darbības nav pilnīgs. Kopš aizpagājušā gada esmu arī pasniedzējs, bet vēl daudz senāk nodarbojos ar dzemdniecības un ginekoloģijas rezidentiem.

Par ko būs jūsu disertācija?

Tā saistīta ar dzemdes kakla priekšvēža stāvokļiem jeb tā sauktajām displāzijām. Tā veltīta vieglas pakāpes displāzijai – 
situācijai, kad pacienti iespējams novērot ar cerību, ka šis stāvoklis atgriezīsies normas robežās. Bet ir gadījumi, kad displāzija progresē, un disertācijā es vēlos noskaidrot, kuri faktori ietekmē vieglas displāzijas progresēšanu un kuri – atgriešanos normas robežās.

Atgriešanās normas robežās – vai tas nozīmē, ka priekšvēža stāvoklis pāriet pats no sevis?

Uzsvēršu, ka runa ir tikai par vieglas pakāpes displāziju, ko apzīmē ar CIN1 un kas nozīmē tikai pavisam nedaudz mainītas šūnas, – tad nekādas tūlītējas ķirurģiskas manipulācijas nav jāveic, paciente ir jānovēro. Ķirurģiska iejaukšanās vieglas displāzijas gadījumā vajadzīga tad, ja priekšvēža stāvoklis turpinās ilgi, turklāt ir kombinācijā ar augsta riska cilvēka papilomas vīrusiem, kas var veicināt šūnu transformāciju dzemdes kakla epitēlijā. Tad var gadīties, ka ginekologs piedāvā veikt operāciju, kaut gan parasti ar vieglas pakāpes displāziju tas notiek reti.

Vai varat jau izdarīt kādus secinājumus?

Pagaidām vēl ne. Tas saistīts ar grūtībām atlasīt pacientes pētījuma sākumā. Domājām, ka sieviešu ar vieglas pakāpes displāziju būs daudz, bet izrādījās, ka ir gluži otrādi – to sieviešu vidū, kuras pie manis vēršas pirmoreiz, daudzām ir jau CIN2 un CIN3, proti, šūnu pārmaiņas ir tādas, ka esam spiesti operēt. Priekšā vēl ir daudz darba, un finišu redzu ne agrāk kā pēc gada.

Iedomājos šādu situāciju – sievietei konstatēta viegla displāzija, un viņa pēc daktera devusies pie dziednieka. Vēlāk priekšvēža stāvoklis pārgājis pats no sevis, bet nopelnus dziednieks pierakstījis sev.

Domāju, ka daudzi dziednieki ir zinoši arī medicīniski, un ir situācijas, kad viņi zina, ko pateikt un kur sūtīt savus klientus. Piemēram, Elejas Veronika ne vienu reizi vien sūtījusi savus apmeklētājus pie maniem kolēģiem, kad tas patiešām bijis vajadzīgs. Kopumā es gan esmu pret netradicionālo medicīnu. Uzskatu, ka vispirms ir tradicionālā, un tā arī saku savām pacientēm – vispirms es izdarīšu visu, kas manos spēkos, bet pēc tam varēsiet darīt, ko vēlaties. Ja tiešām ticat dziedniekiem, esmu ar abām rokām par. Protams, nerekomendēju dzert degvielu vai kaut ko tamlīdzīgu! Bet, ja paciente tic dziednieku spējām, papildu efektu var sagaidīt. Šādus datus neesmu apkopojis, bet tā tas ir, tāpēc kategoriski nesaku nē.

Kādas redzat savas pacientes? Ļoti nobijušās? Ir taču iespējams, ka diagnoze nebūs iepriecinoša.

Dažādas, bet skaidrs, ka uz Latvijas Onkoloģijas centru cilvēks atnāk diezgan stresains. Daudzas atnāk nomāktas, ir bail no ārstēšanas. Kad sāku iztaujāt, kāpēc baidās no operācijas, atbild, ka baidās no narkozes, baidās nepamosties. Tomēr tas, ko saka, ne vienmēr ir taisnība, pacientes ne vienmēr ir ļoti atklātas. Tāpēc es uzskatu, ka jāpalīdz arī psiholoģiski, bet jūs jau pati intervijas sākumā teicāt, ka ārsta darbs ir kā pie konveijera. Diemžēl nepietiek laika, lai ar katru pietiekami aprunātos.

Domāju, ka patiesībā lielākā daļa baidās par nākotni. Sievietēm ļoti svarīgi ir labi izskatīties. Kad uzzina, ka operācijai sekos ķīmijterapija, uzreiz jautā par matu izkrišanu. Jārunā, jāizglīto, jāmierina. Īstie vārdi jāatrod. Uzskatu, ka mūsu specialitātes ārstiem tas jāprot. Nevaru pateikt – lūk, štata psihoterapeits, ejiet un runājiet! Daļa viņa funkciju ir jāuzņemas, lai varētu palīdzēt, lai pacientēm būtu vieglāk.

Droši vien arī matu izkrišana nav tas, no kā patiesībā baidās visvairāk.

Protams, tas nav lielākais, kas var notikt. Ar katru pacienti jārunā citādi. Individuālā pieeja ir ļoti aktuāla. Ja sāk runāt par matiem, skaidroju, ka tas būs tikai pēc pieciem sešiem mēnešiem, kad pabeigs ķīmijterapiju. Pēc tam mati ataugs, būs čirkaini un vēl skaistāki nekā pirms tam. Ja redzu, ka tas neiedarbojas un paciente sāk meklēt vēl kādas vainas un iemeslus, lai attālinātu domu par ārstēšanos, saprotamā valodā ir jāpaskaidro, ka no tās ir atkarīga ne vien veselība, bet arī visa turpmākā dzīve. Varbūt tas var izklausīties skarbi, bet ir jāsaka: jā, ārstēšanai būs tādas sekas kā matu izkrišana, sāpes, vemšana un citas, pēc operācijas būs visādi ierobežojumi – nedrīkstēs celt smagumus, iet vannā, dzīvot dzimumdzīvi –, bet to vajag izturēt, lai pēc tam varētu dzīvot kvalitatīvi.

Cik bieži redzat savas pacientes atgriežamies, jo vēzis ir atjaunojies?

Diemžēl onkoloģiskajām slimībām ir tendence atgriezties, atkārtoties, līdz ar to, ja tā drīkst izteikties, ar daudzām pacientēm jau esam kā viena ģimene. Manā uztverē tādai uzticības pakāpei ar savu onkologu vajadzētu būt.

Ir diagnozes un stadijas, ko tiešām var izārstēt pilnībā, bet pacientēm tik un tā piecus gadus jāierodas uz kontroli. Dažas nāk ik pēc četriem mēnešiem, citas – reizi pusgadā. Ja pagājuši trīs gadi kopš operācijas, var atrādīties tikai reizi gadā, bet, ja pieci un recidīva nav, varu droši teikt pacientei, ka viņa ir izārstēta – pietiek ar regulāriem ģimenes ārsta apmeklējumiem. Parasti gan arī tad pacientes turpina nākt uz novērošanu pie mums.

Diemžēl daudzas pirmo reizi atnāk, kad vēzis ir jau ielaistā stadijā. Līdz ar to pēc saņemtās terapijas recidīvs iestājas samērā ātri – pēc pusotra vai diviem gadiem.

Man ļoti bieži uzdod jautājumu – dakter, vai man ar jums vēl būs jāsatiekas? Tad parasti es atbildu tā – laikam, lai mierinātu –, ka jebkuru slimību pilnībā izārstēt nevar. Piemēram, iesnas parasti nav tikai vienu reizi mūžā. Tāpēc ieklausieties savā organismā. Ja jūtat kaut vai minimālas pārmaiņas, atnāciet uzreiz, lai gan esmu teicis, ka jāatrādās pēc sešiem vai četriem mēnešiem, un tie vēl nav pagājuši. Labāk lieku reizi pārbaudīties, jo arī slimības recidīvu var ļoti labi izārstēt, ja izdodas noķert aktivizācijas brīdi pašā sākumā, jo īpaši, ja runa ir par olnīcu vēzi. Diemžēl otrās un trešās stadijas olnīcu vēzim ir recidīvi, bet, jo ātrāk pamana, jo veiksmīgāk var palīdzēt.

Tātad var teikt, ka priecīgāks esat par pacientēm, kuru vārdus aizmirstat.

Jā, jo vairāk man būs tādu dāmu, jo priecīgāks būšu!

Bet, ja sieviete spiesta nākt atkal un atkal, vai vērot cilvēka ciešanas nav ļoti smagi?

Sākumā bija ļoti smagi, pārdzīvoju par katru pacienti. Bet realitāte ir tāda, ka emocijas jāatstāj otrajā plānā, jo jārīkojas pragmatiski – tā, lai pēc iespējas ātrāk izmeklētu un varētu uzsākt ārstēšanu. Protams, psiholoģiski ir jāpalīdz, bet jāspēj domāt vēsu prātu.

Pacientu atsauksmes par jums ir ļoti labas – jūs ļoti ciena, iesaka cita citai… Jūs slimnieces apmeklējot arī brīvdienās, kas liek cerēt, ka ne jau viss veselības aprūpē ir tik slikti.

Sestdienās – obligāti! Gan es, gan daži mani kolēģi noteikti braucam uz darbu, lai pārbaudītu pacientes, kuras esam izoperējuši. Būtībā mums ir sešu dienu darba nedēļa.

Runājot par veselības aprūpes sistēmu kā mūžīgu problēmu, man šķiet, ka nepietiekamais finansējums nav īstā vaina. Varbūt cilvēka veselība un dzīvība netiek pietiekami augstu vērtēta. Daudzi aizbraukuši? Nu labi… Liels onkoloģisko pacientu skaita pieaugums, cilvēki mirst? Nu neko darīt, mirst… Man šķiet, ka no lēmumu pieņēmēju puses attieksme ir apmēram tāda, bet īpaši dziļi rakt negribu. Zinu, ka man jāpilda savi pienākumi. Lai risinātu šos jautājumus, jānodarbojas ar politiku, bet tā mani nepavisam neinteresē.

Kā sapratāt, ka onkoginekoloģija būs jūsu īstā medicīnas joma?

Pateicoties kolēģei, kura nu jau ir pensijā, – dakterei Marijai Zvaigznītei. Studiju laikā piektajā kursā mums onkoginekoloģijā pie viņas bija tikai viena nodarbība. Tā bija nesalīdzināmi interesantāka par jebkuru citu, ja runa ir par ginekoloģiju un dzemdniecību. Pēc šīs nodarbības biju jau gandrīz pārliecināts, ka būšu tieši onkoginekologs.

Atklāti sakot, tajā laikā, 1993. gadā, īsi pirms akadēmijas beigšanas, man bija doma vispār aiziet no medicīnas. Mācības apvienoju ar darbu ātrajā palīdzībā, bija ideja, ka varētu palikt strādāt neatliekamajā medicīnā, kaut gan nešķita, ka tā ir mana īstā vieta. Nodarbība pie Zvaigznītes bija izšķirīga. Uzskatu, ka esmu viņas parādnieks, tā bija liktenīga izšķiršanās.

Viņa interesanti pasniedza – vienas nodarbības laikā izstāstīja un parādīja ļoti daudz. Varbūt liela nozīme bija tam, ka daktere stāstīja ļoti praktiski.

Kā vispār nonācāt medicīnā? Vai esat no dakteru ģimenes?

Nē, nepavisam! Mana mamma visu mūžu pasniedza bioloģiju. Tieši viņa jau manā mazotnē paziņoja, ka es būšot ārsts. Sākumā to ļoti negribēju. 1985. gadā, kad pabeidzu skolu, Medicīnas akadēmijā stājos tikai tāpēc, ka tāda bija manas mammas vēlme. Stājos neveiksmīgi, pietrūka vienas balles, lai mani uzņemtu. Tolaik sapņoju par jūru, domāju, ka būšu jūrnieks, bet, tā kā bija jāiet dienēt armijā, šis sapnis neīstenojās.

Nezinu, kas īsti notika armijā, bet uzreiz pēc tās mērķtiecīgi gāju uz medicīnu. Mamma bija priecīga.

 

MEDICĪNA – ĢIMENES PUSĒ

Daudzām sievietēm bailes no vēža ārstēšanas saistās ar bažām, ka vairs nevarēs būt bērnu…

Androniks Mitiļdžans uzsver – fertilitātes (pēcnācēju radīšanas spējas) saglabāšana ir svarīgs uzdevums ārstiem, to bieži apspriež starptautiskos kongresos. “Ja vien tas ir iespējams, sievietēm, jo īpaši nedzemdējušām, spēja radīt bērnus jāsaglabā. Taču jāvērtē arī tas, vai izraudzītā ārstēšanas taktika nepaaugstinās recidīva risku.”

Šajā sakarībā dakteris palepojas ar jaunu pieredzi – konstatējot dzemdes kakla vēzi sākumstadijā, tagad iespējams veikt operāciju, izņemot dzemdes kaklu ar apkārtējiem audiem, bet dzemdes ķermeni piešujot atlikušajam maksts stumbram. Tādējādi spēja laist pasaulē bērnu sievietei tiek saglabāta, un kāda paciente pēc šādas operācijas jau laimīgi dzemdējusi mazuli. Nevis operējot, bet ar hormonālo terapiju kādai citai izdevies izārstēt dzemdes ķermeņa vēzi – arī šī sieviete pēc tam veiksmīgi laidusi pasaulē savu pirmdzimto.

Tomēr netrūkst gadījumu, kad citu iespēju nav un dzemde jāizņem.

 

LA.lv
IA
Ieva Apiņa
Veselam
Kā cīnīties ar nepatīkamu aromātu no plaukstām?
5 stundas
IA
Ieva Apiņa
Veselam
Jaudīgā sārtā oga dzērvene! Tereško par to, kā tā nomāc sēnītes, mikrobus un vīrusus
5 stundas
LA
LA.LV
Veselam
Latvijā nodrošinās pilnu biomateriālu attīstības ciklu. Būs pieejamāki mūsdienīgi medicīnas pakalpojumi
21 stundas

Lasītākie raksti

Par svarīgo

Raivis Šveicars
Laukos
No grāmatām un preses līdz zivīm un olām. Kam samazināt PVN? 1
1 stunda
LE
LETA
Ekonomika
Aptaujā noskaidrots, cik daudz iedzīvotāju nav ņēmuši kredītus
30 minūtes
LE
LETA
Ekonomika
“Moneyval” uzlabojusi Latvijas novērtējumu
1 stunda
LE
LETA
Latvijā
Šorīt Krāslavas novadā līdz nāvei sabraukta pusaudze 1
2 stundas
LE
LETA
Pasaulē
ASV plāno paplašināt ieceļošanas aizlieguma sarakstu
2 stundas