Veselam
Dzīvesveids

Ārsti teica, ka Baiba paliks uz gultas bez prāta spējām. Šobrīd viņa studē doktorantūrā. Spēka stāsts 0

Foto – Anda Krauze

Pirms 30 gadiem mazā Baiba jau bija sākusi iepazīt pasauli un apgūt staigātprasmi, taču tad viņu piemeklēja smaga slimība. Novēloti diagnosticētā vīrusa infekcija radīja smagas komplikācijas, kam sekoja ilgs laiks reanimācijā un ļoti bēdīgas ārstu prognozes. Šobrīd Baiba studē doktorantūrā un raksta promocijas darbu, strādā, ir finansiāli neatkarīga un pati sevi nodrošina.

Bet kādreiz ārsti paredzēja, ka Baiba visu atlikušo mūžu paliks uz gultas praktiski bez prāta spējām, un pat ieteica Baibas vecākiem atteikties no viņas, atstājot institūcijā. Redz, esot jauni cilvēki, būšot vēl “normāli” bērni. Baibas vecāki ir stipri un, jā, – arī drosmīgi, tāpēc to neizdarīja. Šobrīd pēc gadiem ilgušas cīņas abi beidzot var ļauties sirdsmieram. Bez studijām un darba Baiba daudz ceļo, bieži komunicē un satiekas ar saviem vecākiem, jo viņi dzīvo vienas autobusu pieturas attālumā. Par savu galveno misiju Baiba uzskata Dieva pagodināšanu ar savu dzīvi. Jauniete apņēmusies veicināt iecietību, izpratni pret cilvēkiem ar invaliditāti, lauzt aizspriedumus un iedvesmot cilvēkus saprast, ka ikkatrs ir vērtība. Baiba atzīst – divi spēcīgi balsti viņu allaž turējuši – mīloši vecāki un Dieva plecs.

Kaut saplīstu mašīna 

Baibas Baikovskas mūžs aizsākās Iecavā. Kad viņu skāra smagā slimība, vecāki, apzinoties, ka turpmāk viņiem būs bērns ar īpašām vajadzībām, nolēma pamest savu dzīvesvietu, lai aiztaupītu līdzcilvēku jautājumus, žēlošanu un runas. “Diemžēl tajā laikā bija tādi uzskati – visiem jābūt skaistiem, slaidiem un veiksmīgiem, bet cilvēki ar funkcionāliem traucējumiem ir kaut kādi otrā plāna indivīdi. Turklāt, ja tev ir bērns ar invaliditāti, tātad tu esi alkoholiķis vai tev pašam nav kaut kas kārtībā. Kaut patiesībā tās ir pilnīgas muļķības,” noteic Baiba.

Jau bērnībā bijis skaidrs, ka Baiba nevarēs sevi apgādāt, strādājot fizisku darbu, tāpēc ģimenē nolemts, ka viņai jāmācās, lai nākotnē varētu nodrošināt savu patstāvību, strādājot, tā teikt, ar galvu. Nevēlēšanās, lai Baiba pēc vecāku došanās mūžībā nonāktu sociālās aprūpes institūcijā, allaž bijusi klātesoša un kalpojusi kā dzinulis gan Baibai, gan viņas vecākiem – nepadoties. Skolas gaitas meitene uzsāka Džūkstē. Vietējie tad vaicājuši, vai Baibas mamma viņu vedot tāpat vien paklausīties, liekot noprast, ka tam tāpat neesot nekādas jēgas. Meitenes vecāki tam stāvējuši pāri, jo ticēja un mīlēja.

Baiba ir lepna, ka bijusi pirmā skolniece ar invaliditāti Zemgales pamatskolā Slampē: “Domāju, ka tas iedrošināja gan skolas darbiniekus, gan citus vecākus, kuriem ir bērni ar invaliditāti, jo pēc manis šajā skolā mācījušies vairāki šādi bērni.” Viņa ir pret speciālajām skolām, jo nošķiršana tikai veicinot sabiedrības norobežošanos no cilvēkiem, kam ir kādi traucējumi, savukārt, par vispārizglītojošajām, tā saucamajām “parastajām” skolām Baiba saka: “Tas ir labāk gan pašam, gan pārējiem bērniem, jo viņiem veidojas izpratne, ka tas, kurš ir savādāks, nebūt nav izstumjams, bet normāls cilvēks.” Baiba ir pateicīga vecākiem un skolotājiem, kuri viņu pieņēma un nelika viņai meklēt nekādus atbrīvojumus no eksāmeniem nedz pamatskolā, nedz vidusskolā, parādot, ka intelektuāli viņa ir tāda pati kā pārējie. Tas ļāvis sekmīgi turpināt studijas augstskolā.

Tomēr, lai gan sekmīgs, Baibas ceļš bijis arī izaicinājumu pilns un akmeņains. “Esmu bijusi ļoti tuvu depresijai, jo atšķirties Latvijas sabiedrībā nav nemaz tik viegli. Draugi un klases biedri, ar kuriem visu laiku biju kopā, jau pieņēma. Smagāk gāja ar citiem skolas biedriem, kas mani nepazīst,” stāsta Baiba. Piedzīvota norobežošanās un atstumšana, taču īpaši skaudri atmiņā iegūluši kāda puiša pamatskolas laikā izteikti apvainojumi un ņirgāšanās par meitenes izskatu, gaitu, arī par ratiņkrēslu. Baiba neslēpj: sāpējis tik ļoti, ka reizēm negribējies iet uz skolu. Viņa lūgusies, kaut saplīstu ģimenes mašīna un mamma viņu nevarētu aizvest uz skolu. Reto reizi, kad tas tā notika, bijušas priecīgas dienas, jo gājis secen kārtējais pazemojums.

Izraudāšanās, vecāku mierinājums un spēcinošas sarunas likušas saņemties un censties nepievērst tam uzmanību, justies gudrākai par pāridarītājiem. Mācīties Baibai patika, bet izsmieklu paciest bijis grūti. Sev un vecākiem iestāstījusi, ka ir stipra un tam nav nozīmes. Taču, šodienas acīm veroties, Baiba saprot, ka bija gan, jo mazvērtības apziņa tikai pieauga.

 

Galerijas nosaukums


Nav jāizliekas labākai, nekā esmu 

Kad Baiba absolvēja pamatskolu, viņas ģimene pārcēlās uz Rīgu, kur arī sākās vidusskolnieces gaitas. Paralēli jauniete iesaistījās un brīvprātīgi darbojās invalīdu un viņu draugu apvienībā “Apeirons”. Tas nāca par labu – Baiba ļoti atvērās. Taču kritiskais punkts izrādījās studiju uzsākšana. Ar biedru attieksmi viss bijis kārtībā, arī par vides pieejamību nevarēja sūdzēties, taču kaut kas iekšēji gāja galīgi šķērsām. Augstskola izaicināja domāt par savām vērtībām, savu dzīves mērķi. Līdz šim uz priekšu dzenošā motivācija palēnām izplēnēja, un aiz tās neglīti spraucās ārā apziņa, ka visu šo laiku viņa patiesībā gribējusi pierādīt pasaulei, ka, arī pārvietojoties ratiņkrēslā, ir tāda pati kā citi. Baiba iekšēji nemitīgi cīnījās ar mazvērtības sajūtu, un katra rīcība bija centieni to nomākt.

Reiz kāds draugs, gaidot autobusu, Baibu sācis iztaujāt par viņas dzīves jēgu, mērķi, ticību. Tolaik Baiba vairs neticējusi pat pati sev. Šie jautājumi lika aizdomāties. Kādu svētdienu šis puisis Baibu uzaicināja līdzi uz baznīcu. “Mācītāja vārdi par Dievu, kurš mani pieņem bez nosacījumiem, iekrita man tieši sirdī,” teic Baiba. Bija pagājis aptuveni pusgads, kopš viņa apmeklēja baznīcu, līdz saprata – tikai Dievs viņu pieņem tādu, kāda ir: “Man Viņam nekas nav jāpierāda, nav jāizliekas labākai, nekā esmu. Man nav jābūt perfektai un nav jācenšas kādam patikt.”

Jauniete turpināja savu dzīvi ar pārliecību, ka viņa jau ir vērtība. Kā pati saka – ārēji nekas īpaši nemainījās, taču izmaiņas notika viņā, viņas attieksmē. Baiba sāka vairāk priecāties par dzīvi, studijām un par sevi. Turpināja studēt, sāka darboties kristīgajā studentu organizācijā “Agape Studenti”, kas ir daļa no organizācijas “Agape Latvija”. Tieši šeit aizsākās viens no nozīmīgākajiem posmiem viņas ceļojumā no “tu nebūsi nekas” uz “tu jau esi dārga un vērtīga”. Visu šo laiku gluži kā glīti iekoptu dobi nemitīgi uzrušināja savu iekšējo pasauli. “Tā ir cilvēku maldināšana, ka, kļūstot par kristieti, tev viss būs kārtībā. Grūtības un sāpes paliek, taču tās iegūst jēgu. Tam visam rodas mūžības vērtība,” skaidro Baiba, uzsverot, ka tas ir nebeidzams darbs ar sevi. Ik rītu viņa sāk ar kafijas laiku, kad, malkojot uzmundrinošo dzērienu, lasa Bībeli vai kādu citu garīgi spēcinošu grāmatu: “No rīta man ir jāizdara izvēle, vai ticēšu tam, ko Dievs par mani saka, vai tam, ko kādreiz saka mans nogurums, kādreiz – cilvēki.”

 

Gadiem neiziet no mājām 

Bija vajadzīgs laiks un pieredze, lai Baiba izaugtu un spētu nenorobežoties no savas invaliditātes un saprastu, ka patiesībā tā pat var pārvērsties par viņas iespēju. Šobrīd Baiba strādā organizācijā “Spārni riteņiem”, kuras uzdevums ir sekmēt cilvēku ar kustību traucējumiem integrāciju sabiedrībā, veicinot garīgo, fizisko, intelektuālo un emocionālo attīstību ar izglītojošu un radošu aktivitāšu palīdzību.

Baibas darbs ir organizēt kristīgas nometnes un diskusijas, doties uz sociālajiem namiem, lai runātu ar to iemītniekiem u. c. Arī savā promocijas darbā Baiba pētī, kā sabiedrība redz cilvēkus ar invaliditāti. Aizspriedumi pret to aizvien esot gan apkārtējiem, gan pašiem cilvēkiem, kurus tā skārusi. “Cilvēki uz ielas un trolejbusā mani pazīst un sveicina. Tas ir forši, taču tas skaidri parāda, ka cilvēku ar invaliditāti ielās ir maz. Kāpēc? Tāpēc, ka viņi vai nu atrodas institūcijās, vai arī ierāvušies sevī un gadiem neiziet no mājām,” stāsta Baiba, uzsverot, ka tieši šādus cilvēkus viņa vēlas sasniegt, dodot iespēju apzināties savu vērtību.

“Reizēm, redzot mani uz ielas elektriskajā riteņkrēslā, bērni saviem vecākiem uzdod jautājumus – kā viņa var tā braukt, kā tās podziņas darbojas un tamlīdzīgi. Bērniem ir pozitīva interese, un viņi neko sliktu ar to nedomā. Reizēm gribas pagriezties atpakaļ un pateikt paldies tiem vecākiem, kuri ļoti cilvēcīgi izskaidro, kāpēc meitene ir ratiņkrēslā, kāpēc viņa brauc, nevis parauj aiz rokas un norūc zem deguna, lai bērns uz mani neskatās un nerunā,” saka Baiba.

Latviešiem jāmācās priecāties 

Daudz ceļodama uz dažādiem semināriem un konferencēm ārvalstīs, jauniete novērojusi, ka daudzviet pret viņu attieksme bijusi tolerantāka nekā Latvijā. Ar toleranci saprotot to, ka cilvēki nepievērš īpašu uzmanību viņai tikai tāpēc, ka ir riteņkrēslā. Latvijā cilvēks ar invaliditāti aizvien cilvēkos izraisa žēlumu un tiek saistīts ar trūkumu. Reiz, Baibai braucot uz frizētavu, ielas malā apstājusies smalka automašīna, no kuras izkāpis kāds vīrs, viņai rokās iespiedis naudu un devies prom. “Tajā brīdī pat nezināju, kā reaģēt. Apstulbu. Vēlāk domāju, nu, forši – izmaksāja man frizūru, bet patiesībā es arī viņam varēju iedot naudu,” smaidot noteic Baiba un nekautrējas paust nepopulāru viedokli, ka ne jau pabalsts ir tas, kas vajadzīgs cilvēkam ar invaliditāti. “Ja man būtu teikšana, strādātu pat tādi, kas guļ gultā un var pakustināt vienu pirkstu, jo tātad var rakstīt uz datora. Vērtību cilvēkam dod, pirmkārt, Dievs, un, otrkārt, tas, ka viņš strādā, ka ir sabiedrībā noderīgs. Mums ir svarīga apziņa, ka neesam tikai patērētāji vai apgrūtinājums, un tikpat svarīgi tas ir arī valstij. Mēs katrs esam valsts, un mums tā arī jāizturas. Te ir ko darīt! Es šeit redzu lielu potenciālu,” uzsver Baiba. No savas invaliditātes jau nekur nevar aizmukt, tāpēc esot jāiemācās sevi nežēlot. Gaušanās visu sabojājot vēl vairāk un neļauj invaliditāti redzēt arī kā kaut ko pozitīvu. Viņa mīl Latviju ar tās izaicinājumiem, un, viņasprāt, latviešiem esot jāmācās priecāties, tiešām priecāties, un nekritizēt bez pamatojuma: “Tas nenozīmē, ka šeit viss ir perfekti, bet ticu, ka priecāties par ikdienišķiem sīkumiem ir iespējams arī vidē, kas nav perfekta, jo tā ir izvēle.”

Gadu gaitā Baibai bijusi iespēja izzināt apkārtējos cilvēkus. Daudz pasakot viņu acis. Tajās esot visai viegli nolasīt, vai cilvēks ko dara tikai aiz žēluma. Jauniete vienmēr uztvērusi kā komplimentu to, ka pret viņu neizturas kā īpaši vai ar žēlumu. Reizēm, skaidri kaut ko pasakot, varot nojaukt emocionālas barjeras, taču šad tad vieglāk radīt izpratni, tieši runājot līdzībās. “Tas taču būtu dīvaini, ja blondīne teiktu brunetei – man žēl, ka tev ar tiem brūnajiem matiem jāsadzīvo,” smaidot noteic Baiba.

 

Jādzīvo ir tagad 

Baiba ir neizsakāmi pateicīga saviem vecākiem par viņu mīlestību un priecājas, ka tā nav nodarījusi pāri, jo bieži vien tieši pārmērīgā mīlestība pret saviem bērniem nāk viņiem par sliktu. Pirms četriem gadiem Baiba nolēma sākt dzīvot atsevišķi no mammas un tēta, jo sapratusi, ka tam vienkārši pienācis laiks. Savulaik studiju apmaiņas programmā Norvēģijā nācies iemācīties izdarīt ļoti daudz ko, kas līdz tam šķitis neizdarāms. “Tas, ko sākumā tur ieraudzīju – gulta par zemu, galds par augstu, vannasistaba par plašu. Šķita, ka pirmajā dienā braukšu mājup,” saka Baiba. Taču ļoti sievišķīga iemesla dēļ – lai no rītiem pagūtu uzklāt skropstu tušu un saposties, jauniete ātri vien iemācījās gan nokļūt no gultas uz krēslu, gan iesēsties ratos, gan nomazgāties dušā un vēl visu ko. “Tieši grūtību pārvarēšana un patstāvības iemācīšanās arī motivēja pārcelties no vecāku dzīvokļa pašai uz savējo,” skaidro Baiba.

Pāris nedēļas pie Baibas dzīvo Elfa, topošais suns asistents. Abas ir pazīstamas un regulāri kopīgos treniņos tikušās jau pusotru gadu, taču nu Elfa kļuvusi par īstu līdzbiedru un abas dzīvo kopā: “Viņa man palīdz piecelties no gultas, novelk man jaku, zeķes un zeķubikses, padod zemē nokritušus priekšmetus, var arī ieslēgt un izslēgt gaismu. Taču pāri visam viņa ir mans draugs, kas visu laiku ir blakus un mani mīl.”

Ar vecākiem attiecības aizvien esot ļoti labas. Redzot, ka Baibai viss padodas, abus pārņēmis miers. Viņi ir skaidri to teikuši, bet Baiba jūt arī tāpat: “Viņi zina, ka viss būs kārtībā arī pēc tam…”

Viens no jaunietes mērķiem ir veicināt baznīcu pieejamību viņai līdzīgajiem. “Daudzi aizvien grib izārstēt, izlabot cilvēku ar invaliditāti, taču tas nav pareizi. Cilvēks jāpieņem tāds, kāds viņš ir. Esmu daudzus dzirdējusi sakām – nu tad, kad tu būsi vesela, tad tik tu dzīvosi. Un ja nu tas nekad nenotiek? Jādzīvo ir tagad. Laiks uz šīs zemes mums nav dots neierobežoti. Es to redzu kā resursu, kuru varu lietot, lai dotu labumu ne vien sev, bet arī citiem,” pārliecināta Baiba.

Reiz kāds mācītājs viņai uzdevis jautājumu – vai viņa izvēlētos būt bez Dieva, bet staigāt, vai tomēr labāk, kā ir tagad. Nav bijis ilgi jādomā, lai atbildētu: “Labāk ratiņkrēslā uz debesīm nekā kājām uz elli. Mūžība kopā ar Dievu ir labāka nekā staigāšana tagad.”

LA.lv
RO
Regīna Olševska
Veselam
Pēc iespējas vairāk kustēties! Pārliecināta 101 gadu vecā Alise Lauva
1 diena
RO
Regīna Olševska
Veselam
Neķeries pie darba saīgušu prātu. 104 gadus vecās Lidijas Katrīnas Sīmanes atziņas
2 dienas
RO
Regīna Olševska
Veselam
126 cilvēki šogad svin simto dzimšanas dienu. Kārļa Dumbrāja gara mūža noslēpumi
3 dienas

Lasītākie raksti

Par svarīgo

OZ
Olafs Zvejnieks
Ekonomika
“Olainfarm” mantinieku konflikts nerimst. Intervija ar “karojošajām” pusēm
Intervija 3 stundas
LE
LETA
Latvijā
Kam uzticēs valdības veidošanu? Prezidents šorīt ticies ar Gobzemu un Pabriku
9 minūtes
LE
LETA
Latvijā
Simtgades svinību apmeklētājiem vajadzēja rēķināties ar pūli, policija noraida pārmetumus 1
1 stunda
ML
Māra Libeka
Latvijā
Māra Libeka: “Necepieties”, viss būs kārtībā!
3 stundas
VB
Valdis Bērziņš
Pasaulē
Breksita cīņas turpinās
2 stundas