Veselam
Dzīvesveids

Saglabāt pieneņpūku rotā! Purviņu ģimene, kas dzīvo dabiski, bet nav fanātiski “zaļie”0

Foto – Matīss Markovskis

“Neesmu fanātiska zaļā dzīvesveida aizstāve, bet man svarīgi, lai ģimene, bērni ir veseli, lai dzīvojam ar dabu saskanīgāk, lai vide ir pasaudzēta,” uzsver Dana Purviņa. Viņa izgatavo rotas no dabas materiāliem, savukārt vīrs Egils rūpējas, lai jaunā paaudze augtu stipra, viņš ir bērnu sporta treneris. Purviņu ģimenē dabas norises uztver kā dzīves sastāvdaļu.

Auskari kā caurspīdīgas lāses, vidū sīciņš auga spēks – koši zila rudzupuķe, starains suņuburkšķa čemurs vai sūnu pušķis. Pirmoreiz ieraugot Danas gatavotās rotas no dabai draudzīga biopolimēra, bija grūti noticēt, ka iekausētie ziediņi ir īsti. Kā gan augus tur izdevās iedabūt?

Purviņu ģimene mitinās Bolderājā, priecājas, ka dzīvo jūras, Lielupes un meža tuvumā. Puķu podā ievēroju augu ar ozolam līdzīgām lapām. Tas patiesi ir ozols, turklāt sarkanais! Bērni tā zīles atraduši parkā. Pavasarī nolēmuši iestādīt. Pēc nedēļu ilgas mērcēšanas ūdenī sēklas ieraktas kastītē ar augsni un vēl trīs mēnešus noturētas uz lodžijas. Dana interneta plašumos izlasījusi, ka bez stratifikācijas rudenī vāktas zīles nedīgtu. Ozoliņi sprauni aug jau trešo gadu. Interesanti, ka arī istabā tiem saglabājas dabas ritms – ziemas sākumā lapas nokalst un nobirst, bet pavasarī dīgst jaunas.

Kādā citā puķu podā dēls Matejs iebakstījis sēkliņu, kas pārtapusi glītā stādā, aug un zaļo. Izskatās pēc mandarīna, bet puika apgalvo – man aug ābele!

Virtuves stūrī novietota liela kaste ar priedes čiekuriem, vēl citi kaltējas elektriskajā žāvētājā. Tie gaida savu rindu uz pārveidošanu – taps vizītkaršu turētāji, čiekuriem piedarinot korķa ripas pamatnītes. Izrādās, daudzi amerikāņi plašās viesībās vai kāzās vēlas redzēt oriģinālas galda kartes, un viņiem iepaticies Danas piedāvājums gatavot tās no visparastākajiem čiekuriem.

Negribu smakas un indes!

Dana ir filoloģe, bet ar amatniecību sāka nodarboties, kad mājās audzināja pirmo bērnu, dēliņu. Tolaik viņa gatavoja pieprasītos auduma ziedus. Reiz internetā ievēroja īpašas rotas – augus, kas iekausēti caurspīdīgā polimēra materiālā. Izpētīja, ka visā pasaulē ļoti populāri ir darinājumi ar dabas pieskaņu.

“Man iepatikās, izdomāju, ka gribu sev šādus auskarus. Tomēr, izpētot izejvielu piedāvājumu, sapratu, ka iegādāties materiālu vienai rotai ir ļoti dārgi. Nu ko, uztaisīšu vairāk,” atceras Dana.

Viņa sāka strādāt ar epoksīda sveķiem. Pārdevēji ieteica vismazāk toksisko materiālu, tomēr piebilda, ka epoksīds nemaz nevar būt ekoloģisks. Instrukcijā bija minēts, ka darbojoties rokās jāvelk cimdi, viela nedrīkst saskarties ar ādu un gļotādu. Darba procesā izdalījās ķīmiska smaka. Skaidrs, rodas kaitējums arī videi – mazgājot rotu atliešanā izmantotos traukus, ūdens aizskalo toksiskas daļiņas.

“Kā gan varu darboties ar tādu ķīmiju, ja mājās ir mazi bērni?! Tolaik jau bija piedzimusi arī meitiņa Amēlija. Meklēju videi draudzīgu materiālu. Daudzi apgalvoja, ka tāda nav, ir tikai daļēji ekoloģisks. Tomēr man izdevās atrast ražotāju no Kanādas, kas piegādā biopolimēru. To gatavo no sojas un kaņepju eļļas. Viņi paši ar bioloģiskām metodēm audzē šīs kultūras. Jau otro gadu strādāju tikai ar šo materiālu,” uzsver Dana.

Starptautiskajā amatnieku vietnē etsy.com, kur Dana pārdod daļu savu rotu, pārsvarā tomēr atrodami izstrādājumi no epoksīda sveķiem.

Pieneņpūka nesaplok šķidrajā materiālā

Lai izgatavotu dabas rotu, kur caurspīdīgumā iekļauta kāda lapa vai puķe gluži kā mušiņa dzintarā, nepieciešamas silikona veidnes, biopolimērs un, protams, savāktie augi.

“Diezgan ilgi netiku vaļā no niķa skatīties uz pļavu, mežu, visiem augiem kā uz izejvielu rotām. Arī vīrs, ieraugot ceļmalā zilas puķītes, uzreiz apstājas un pēta, vai tās varētu būt noderīgas. Bērni vienmēr palīdz vākt augus. Tomēr ne jau visas puķes var izmantot, daudzas žāvēšanas laikā izbalo vai maina krāsu. Piemēram, skaistā magones ziedlapa kļūst galīgi neizteiksmīga. Sarkanā krāsa dabā vispār ir cimperlīga. Zilā gan labi saglabājas. Arī izžāvētas un rotā iekausētas sūnas kļūst vēl zaļākas. Tomēr viss kārtīgi jāizžāvē. Reiz rotā ieliku pusžāvētu zemenīti, tā drīz vien sapelēja, kaut gan bija iekausēta.

Katrs augs jāsagatavo citādi. Daļu, līdzīgi kā skolā gatavojot herbāriju, nopresēju. Citus lieku žāvētājā, vēl kādus izklāju uz papīra loksnēm, tāpat kā gatavojot zālītes tējai, vai ieroku smiltīs,” skaidro Dana.

Viņa turpina eksperimentus ar materiāliem. Izmēģinājusi dzintara krikumus, tie skaisti izskatās – kā ieslidināti ūdenī. Jauki ir mazie priedes čiekuriņi. Tos var atrast arī ziemā, reiz ieraudzījusi vētras nogāztas priedes galotnē Lielupes grīvā.

Visiem patīk piekariņi un citi nieciņi no ozolzīlēm. Iespējams, tāpēc, ka atgādina Margaritas Stārastes zīmēto Zīļuku no bērnu grāmatas.

Dana rāda silikona formiņu, kurā vispirms ieliek augu, tad uzmanīgi iepilda valkano izejvielu. Tā top, lejot kopā divus komponentus, un jau pēc mirkļa izveidojas šķidra krējuma konsistence. Tad augs pareizi jāiekārto, lai neuzpeldētu un nenogrimtu, bet glīti iekomponētos rotā. Pēc tam ļauj, lai materiāls diennakti vai ilgāk sacietē.

“Neticēju, ka, piemēram, pieneņpūka nesaplok šķidrajā materiālā. Izrādās, tieši otrādi – tā skaisti izplešas uz visām pusēm! Rotu gatavošanas process līdzinās Lieldienu olu krāsošanai, kad ar lupatiņu pietin klāt augus, mizas vai putraimus un liek vārīt. Pēc tam tin vaļā un trīsošu sirdi gaida, vai iznācis gana skaisti.”

 

Lai labāk justos

“Bērni ir lielākais impulss, lai dzīvotu dabiskāk, tīrāk. Man nešķiet, ka ģimenes mājā jālieto īpaši līdzekļi poda vai vannas tīrīšanai, pietiek taču kārtīgi iztīrīt ar ziepjūdeni un suku. Vispirms sākām atteikties no sadzīves ķīmijas, pirkām neitrālo veļas pulveri bez piedevām. Tagad spēcīgāk jūtu, ja izmantots parastais līdzeklis – izmazgātās drēbes vēl nedēļu ož pēc veļas pulvera.

Jau esmu ielāgojusi zīmolus, kuri ir labi un der. Taču, ja gadās kaut kas jauns, veikalā pavadu diezgan ilgu laiku, kamēr izburtoju sastāvu, jo tas parasti uzdrukāts neciešami sīkiem burtiņiem. Dažreiz uzzīmēts kāds augs un lieliem burtiem uzrakstīts tā nosaukums, it kā pasludinot, ka līdzeklis ir dabisks, taču, papētot sastāvu, izrādās, ir gana daudz sintētisku piejaukumu, papildvielu.

Izmantojam neitrālās ziepes un ekošampūnu. Pamanīju, ka meitiņai vispār nevajag šampūnu. Izskaloju viņas matiņus ar ūdeni un otrā dienā priecājos, cik tie mirdzoši un tīri. Droši vien tas ir dabas dotais organisma pašattīrīšanās process, kas vēl nav civilizācijas produktu sabojāts, izjaukts. Arī pati mēģināju pāriet uz ekoloģisku galvas mazgāšanu – izmantoju olu, tomēr mati izskatījās netīri. Iespējams, man pietrūka pacietības, varbūt pēc pāris mēnešiem tas nostrādātu,” prāto Dana.

Ģimene gaļu vai pienu un dārzeņus iegādājas no zemnieku saimniecībām. Neesot nekādas vajadzības skriet uz ekoveikalu, kur tas pats dārzenis atvests, piemēram, no Vācijas. Lai gan tam ir ekosertifikāts, tomēr atbaida nesamērīgā dārdzība. Dana un Egils uzskata, ka mazie saimnieki Latvijas laukos arī strādā ar visai dabiskiem līdzekļiem un diez vai izmanto ķimikālijas neprātīgā daudzumā.

Dana un Egils jau labu laiku prāto par dzīvi lauku viensētā. “Tas ir mūsu ģimenes lielais sapnis, uz ko mērķtiecīgi ejam. Prasības nav lielas, meklējam māju un pāris hektāru zemes, lai mežs blakus. Koka māju bez eiroremonta, lamināta un citiem civilizācijas sasniegumiem. Abi ar vīru esam piedzimuši un uzauguši Rīgā, bet mūsos nerimst spēcīgā vilkme doties uz laukiem. Mūs nevar pārliecināt ar argumentiem, ka būs sūri jāstrādā, ka ceļi būs slikti, nāksies kurināt krāsnis un rakt zemi. Esam noguruši no pilsētas.

Dēls arī sapņo, ka viņam laukos darbnīcā būs savs stūrītis. Jau tagad puikam ir darbarīku kaste, viņš zāģē, skrūvē, reizēm paprasa urbjmašīnu, lai sastiprinātu iecerētos koka fragmentus.

Es nezinu, vai vispār ir tādi pilsētas bērni. Dēls pamostas un jau ir tik sparīgs, ka enerģija, šķiet, lien pa abām ausīm. Pilsētas dzīvoklī mazajam to nav kur likt. Tad jāmeklē veidi, kā novirzīt pozitīvā gultnē. Laukos ir daudz vienkāršāk – durvis vaļā, un ej. Vīra vecāki dzīvo Saulkrastu pusē, reizēm aizbraucam pie maniem draugiem uz Latgali, tur redzam, kā bērni atplaukst. Viņiem nevajag pirktās rotaļlietas, visapkārt ir dabas materiāli, ko radoši izmanto rotaļās.”

 

LA.lv