Veselam
Bērni

Par kaprīzām meitenēm dzemdībās, „Tu nedomā par bērnu” un indējošu kaunu 0

“Viņas balss iesauc tevi sevī, atbalsta tevi maigi aicina ļauties”. Foto – Krista Evans Photography, lovebykristaevansphotography.com

Krievijā populārā dūla un psiholoģe Marjana Oļeiņika ar zināmu sarkasmu un sašutumu izsakās par viszinīgiem padomdevējiem, kuri bārstās ar gudrībām par to, kā pareizi jājūtas dzemdētājai, ka tai visu laiku jādomā par bērnu. Pārdomas nav radušās no zila gaisa un atbalsojušās daudzos jo daudzos sieviešu komentāros un pārdomas padotas tālāk sociālajos tīklos.

“Dziedinošs teksts, vai ziniet!” Ar tādiem vārdiem, kā spērienu no zila gaisa, pārdomas par dzemdībām sāk Krievijā pazīstamā dūla.

Kurš gan nav dzirdējis šos brīnišķīgos vārdus, ka sievietei dzemdībās jābūt stiprai, vīrišķīgai, patiesi spējīgai darboties un neaizmirst par to, ka viņai ir bērns, par kuru arī vajag domāt. Tu te īdi, bet vai zini, cik viņam ir slikti? Padomā par bērnu. Un vēl – ka dzemdībās piedzimst māte. Pilnīgi noteikti jākļūst par māti, nevis jāuzvedas kā kaprīzai meitenītei.

Par šādām sievietēm ļoti priecājas vecmātes un tie, kuri patiešām zina, kā vajag pareizi dzemdēt. Tu kļūsti tik ērta. Esi gatava tai pašā brīdī. Nekrīti histērijā. Neizej no rāmjiem. Ir ļoti ērti ar tādu sadarboties.

Nu, un vispār man ir apnicis dzirdēt to sprediķošanu no visām pusēm. Pēc tam sievietes, neatbilstot šiem vārdiem, ko teicis kāds no augsta kalna, īsts guru, – cieš no nepilnvērtības kompleksiem, ka viņas ir neīstas mātes, mokās ar vainas apziņu, kura nostājas starp viņu un bērnu, un saindē viņu tuvību, tāpēc, ka viņa, vai ziniet, dzemdībās atļāvās būt vāja un ne uzreiz atcerējās par bērnu.

Man ir par šo ko teikt!

Es neizvēlēšos tik skaistus vārdus kā viņas, tās samazgas vajag skaisti iepakot, lai tās patiešām norītu, bet vitamīniņus var uzņemt pa tiešo no krūma, ejot garām.
Tad lūk.

Pirmkārt.

Tā ir pilnīgi normāla psihiskā reakcija uz sāpēm – vispirms domāt par sevi, nevis atcerēties par bērnu – brīžos, kad esi dzemdību viļņu, kontrakciju pārņemta, un tikai pēc tam – izstumšanas periodā vai dzimšanas brīdī, atceries un apzinies – satikšanās būs drīza. Tāpēc ka tā ir ierīkots pašsaglabāšanās mehānisms, izdzīvošanas mehānisms – vispirms skābekļa maska jāuzliek sev, pēc tam to var uzvilkt otram. Un ja tev ir ļoti sāpīgi un ja tu vēl nepierodi pie sāpēm, kas iet caur tevi, ja tā nav kā dievīga masāža, tad, protams, tu domāsi tikai par šīm sāpēm un par sevi tajās – par to, kā ar tām sarast. Tieši tas aizņems visu tavu uzmanību un koncentrēšanos. Un tas ir lieliski.

Un kas tad ir pats lieliskākais?

Ja koncentrē uzmanību uz sāpēm, tas arī ir visoptimālākais veids, kā laist pasaulē bērnu, tā arī ir maksimālā skaņošanās ar viņu un iespēja viņu dzemdēt pēc iespējas labāk. Jo tieši sāpes norāda, kā mums iekārtoties labāk – kādu pozu ieņemt, lai būtu mazāk sāpīgi, un tieši tas pavirzīs bērnu; kā elpot – un tas viņam palīdzēs saņemt skābekli; kādā temperatūrā atrasties – un arī tas ietekmēs viņu, viņa sirds ritmu, pašsajūtu. Kamēr pilnīgi un savā veselumā esi koncentrējusies uz to, kā „būt sāpēs”, – tu pilnīgi un savā veselumā „domā” par bērnu.

Es nezinu gandrīz nevienu sievieti, kura nesaskaņotos ar sāpēm.

Pat dzemdējot bez histērijām un kaprīzēm, pilnīgā izpratnē par notiekošo, sieviete iegrimst kur citur, nevis domās par citiem. Kad esi uz robežas starp dzīvi un nāvi, tu dabiskā veidā seko sev. Bet par bērnu tevī rūpējas ķermenis.

Līdzīgi, ja visu grūtniecību tikai „domā par bērnu” – tās jau ir grūtnieces ar neirozi. Ja es tagad apsēdīšos, vai es viņam nesaspiedīšu galvu? Ja es raudu, vai viņš nenodomās, ka pasaule ir slikta un nav vērts dzimt? Ja es ieēdīšu asu ēdienu, vai augļūdeņi nekļūs rūgti? Ne jau tā viss iekārtots. Viņa vienkārši ieklausās savā ķermenī: noguru – paguļu, gribu gurķi – apēdu, un tā ir optimāla pieeja arī bērnam. Citiem vārdiem, sekojot savu „kaprīžu impulsiem”, sieviete iet visoptimālāko bērna iznēsāšanas un vesela mazuļa dzemdēšanas ceļu.

Un iedomājieties, tas taču ir brīnišķīgi iekārtots – tas, ko mums liek darīt psihe – pilnībā koncentrēties uz sāpēm – , ir arī tas, kas visvairāk ir vajadzīgs bērnam. Tas jau ir stāsts par uzticēšanos sev un dabai. Tā jau arī ir neatkarīgu dzemdību būtība – kad nav neviena no ārpuses, kas norādītu, kas ir pareizi un tikai, jūtot savu iekšējo kamertoni (uzskaņotību), – tu iznāc gaismā – tu ar bērni atnāc no tās puses uz šo.

Sev var un vajag uzticēties.

Otrkārt.

Ir normāli dzemdībās būt meitenītei, nevis mammai, jo dzemdību plūsma noliek tevi uz ceļiem un aci pret aci ar Spēku, kas ir lielāks par tevi. Tur nav lepnības, nav arī lielāka spēka, galu galā nav arī mātes (domāta mātes būtība – Tulk.). Tur ir pakļaušanās, izlaišana caur sevi, bailes, vājums, izmisums – jebkas.

Ir normāli būt meitenei, jo smadzenes nokļūst absolūti izmainītā apziņas stāvoklī, hormonāli viss notiek citādi nekā ierasts, un izmaiņās – vai jūs nezinājāt? – mēs regresējam, lai progresētu. Tas ir ceļojums, iniciācija – bez jebkādām „meta šīzām”.

Tikai iedomājieties – vienmēr, miljardiem gadu, līdzās dzemdētājai bija Māte. Kā jūs domājat – vai tikai tāpēc, ka viņa vienkārši prot dzemdēt un it kā palīdzēs, ja nu kas? Bet varbūt tāpēc, ka vispirms meitiņa iet ceļu uz tapšanu par māti un viņa tajā vēl ir jauniņā, bet jaunajā mēs vienmēr mazliet esam kā bērni.

Tieši meitiņa, maza meitenīte. Protams, viņa var būt nobijusies. Protams, viņai var gribēties uzmanību, īpaši ja reālajā bērnībā nebija viss lāgā. Protams, viņa var vēlēties atbalstu un to paust vārdos: „Nogaliniet kāds mani”, „izdariet kaut ko” u.t.t. Nevis tāpēc, ka viņa ir tāda pamuļķīte vai patiešām domā, ka kāds atnāks un viņu glābs, katra no mums Tur brīnišķīgi saprot, ka šo ceļu var noiet tikai viņa pati. Viņa tā rīkojas, jo vienkārši viņai vajadzīga māte.

Miljardiem gadu. Vajadzība pēc mātes dzemdībās. Droši vien neapzināti šī vajadzība ir absolūti visām sievietēm – visu rasu, laiku, kultūru. Vai viņas ir pamuļķes tādēļ?
Ne jau velti uz jebkuru no atbalsta personām dzemdībās var notikt pārnese kā uz māti. Nav svarīgi, kurš tas ir – vīrietis dzemdību speciālists vai pašas vīrs. Un vēl jo vairāk autoritatīva vecmāte. Šī pārnese notiek visur, vienmēr, absolūti. Sievietei dzemdībās vajadzīga māte.

Nu padomājiet, vai tiešām mātei dzemdībās vajadzēs māti? Nē, taču nē! Te „runā” viņas (iekšējā – Tulk.) meitenīte. Un būt meitenei dzemdībās ir normāli.

Varbūt tā ir viņas pēdējā „meitenes dziesma” – pirms tam, lai uz visiem laikiem arī kļūtu par māti? Tad kāpēc viņu par to kaunināt, atņemt māti? Varbūt dot iespēju viņai paņemt visu, pašu pēdējo malku tās mātišķās mīlestības plūsmes, kuru viņa tālāk plūdinās uz bērnu?…

Tā ir pāriešana no mātes uz māti caur meitu.

Tikai, pabijusi bērna esamībā, meitene var kļūt par māti, ne kā citādi. Un tieši tas mikroversijā notiek dzemdībās – kā ģeniālā dzīves mikromodelī. Un tieši šīs shēmas no dzemdībām pēc tam iet uz mātišķumu – ar ēnām un sauli. Nu, es jau te aizrāvos…

Treškārt.

Kontrolei.

Un tagad iedomājieties: ja cilvēks, kas ir atbalsta persona dzemdībās, atspoguļo to mātes arhetipu, kurai krīt uz nerviem un kas atgrūž meitu par to, ka tu esi maza un gribi mammu, vai tas jums kaut ko atgādina?

Ja māte ir nikna, kad bērns ir asarās un nošņurkājies, rausta aiz svārkiem, vēloties mierinājuma, tad kas tas ir?

Jā, tas ir par nepieaugšanu, jā, jā. Par resursu neesamību. Lai kļūtu par māti, jāpadzīvojas bērna esamībā. Bet viņai tas nav pieticis. Tāpēc ir grūti būt mātei – paņemt bērnu rokās un nomierināt. Šo bērnu gribas nokaunināt.

Kad viņas redz, ka šo bērnu kāds apdāvina, kļūst sāpīgi. Tāpat ir sāpīgi un neizturami, kad mēs nevaram izturēt bērna raudas. Vai viņa histēriju un kaprīzes. Jo mēs savā bērnībā neko tādu neatļāvāmies – uzreiz bija rājiens un dzīšana stūrī, bet šī – redz’ ko no sevis iedomājas. Šis sāpīgais introekts ir par tevis kā bērna neatzīto sāpi.

Bet kad bērns nav kaprīzs, tu citus izsmej par nepieaugušo pozīciju, pieprasot aizvērties to bērnu (otrā), kas tik ļoti atspoguļo tevī pašā esošo.

Tas ir par bērnu, kuram liek būt par māti.

Izteikšos dziļāk – būt par māti savai mātei, kura stabili bija bērna pozīcijā, bet nepabija bērna stāvoklī.

Un tad šādi speciālisti bļaus uz savām dzemdētājām: „Padomā par bērnu! Esi māte!” – tā raud viņu iekšējais bērns, kurš uzvilcis speciālista masku un ar savu traumu traumē jūs.

Var tādu pažēlot. Pajust līdzi. Un neņemt šādus ļaudis uz dzemdībām. Neielaist savā dvēselē un mātišķumā.

Ceturtkārt.

Pati uzticēšanās šim introektam, ka kāds no ārpuses tevi novērtēs kā kaprīzu vai nē, un tas, kā ir pareizi dzemdēt un kā ne – jau ir bērnišķīga pozīcija tiem, kuri tam tic.

Bet, galvenais, tas ir to cilvēku (neapzināts) uzaicinājums, kuri tieši tā arī rīkojas no bērna pozīcijas, no kurienes nav pieaugšanas.

Esiet brīvi, esiet paši – tas ir pats uzticamākais.

 

Avots: okean_v_butylke

LA.lv