Veselam
Psiholoģija

Pasīvā agresija: smaidot iegrūst dunci mugurā. Raksturīgi vīramātēm! 0

Foto: shutterstock.com

Kas ir pasīvā agresija? To piedzīvojis gandrīz katrs (un kāds regulāri tā izturas pret citiem). Tomēr šāda uzvedība tiek apspriesta reti. Par šādiem cilvēkiem parasti saka – viņai ir slikts raksturs. Vai – viņš ir enerģētiskais vampīrs. It kā viņi neko sliktu nedara, bet pēc komunikācijas ar šādu cilvēku jūtamies ļoti slikti. Daudzi nezina, ka pie vainas nav ezoterika un vampīri. Gluži vienkārši tāds cilvēks, ar kuru ir tik grūti, patiesībā regulāri pret jums izturas ar pasīvu agresiju.

Pasīvi agresīva uzvedība ir sociāli pieņemamā veidā izrādīta agresija, uzbrucējam acīmredzami nepārkāpjot sociālās normas, skaidro psiholoģe Jeļizaveta Pavlova.

Kad meklēju materiālus rakstam, pēkšņi sapratu, kur tieši var atrast daudz pasīvi agresīvas reakcijas: forumos, kur sievietes sūdzas par vīramātēm!

Lūk, daži piemēri par pasīvo agresiju:

Ziemassvētkos vīramāte man uzdāvināja kārbiņu ar ievārījuma burciņu. Kad atvēru dāvanu, viņa teica, ka ievārījums domāts visiem viesiem, ne tikai man, bet kārbiņu viņa grib saņemt atpakaļ.

Kāzu fotosesijas laikā vīramāte vērsās pie fotogrāfa ar lūgumu uzņemt ģimenes foto – četratā, bez manis. Biju gatava noskūpstīt šo mazo, plikgalvaino cilvēku, kad viņš iebilda: “Piedodiet, cienītā, bet jūsu ģimenē tagad ir vairāk nekā četri cilvēki. Līgavai jābūt katrā attēlā!”

Manā dzimšanas dienā vīramāte uzdāvināja Bībeli, kaklarotu ar krustu un pavārgrāmatu “Kā gatavot cūkgaļas karbonādes”. Pastkartē (ar Jēzus attēlu) bija rakstīts, ka viņa cerot – reiz es pārdomāšot, un viņai izdošoties mani glābt. Esmu ebrejiete. Jau visus septiņus laulības gadus saku viņai, ka neplānoju mainīt reliģiju.

Katros Ziemassvētkos vīramāte man dāvina salauztu svečturi. Kad atveru kārbu, mēs atklājam, ka stikls ir sasists. Vīramāte katru reizi izrāda pārsteigumu un paņem kārbu, lai aiznestu uz veikalu apmaiņai. Nākamajā gadā saņemu tādu pašu.

Vīramātei patīk dāvināt dāvanas ar nolūku sanaidot mazbērnus.

Bija grūti izvēlēties konkrētus piemērus no daudzajiem stāstiem: spriežot pēc sieviešu sūdzībām, vīramātes ir ļoti atjautīgas vedeklu dzīves bojāšanā. Viņas iejaucas jaunās ģimenes dzīvē (“Es vēlu tikai to labāko!”), pasniedz dāvanas, kas ir uz robežas starp aizvainojumu (un izliekas, ka tā nav domājušas), pieprasa no dēla un vedeklas specifiskas darbības (pateicību par lētu krāmu vai došanos atvaļinājumā tieši uz to vietu, kur vīra vecāki noteiks). Un, protams, klasika – ielauzties jauno telpā pie katras izdevības, pat nakts vidū (“Man tur skapī ir nepieciešamā lieta!” vai “Es tikai segu sakārtošu – guļ kā divi balodīši!”). Jūtams, ka vedeklas (un arī dēli) nav priecīgi par iejaukšanos, nelūgtajiem padomiem, dāvanām, moralizēšanu, pārmetumiem. Tāpēc ka cilvēki jūt – ar viņiem izrīkojas agresīvi, uzspiež nevēlamu sabiedrību, pārkāpj viņu personīgās robežas.

Vai šajos gadījumos izpaudās agresija? Neapšaubāmi. Visos minētajos stāstos vedeklas bija sašutušas, lai gan reaģēja atšķirīgi (ne visas sacēla skandālu). Vai agresija izpaudās atklāti? Nē. Tāda ir pasīvās agresijas būtība: agresors nekad nepārkāpj sociāli pieņemamā robežas. Radiniekiem pieņemts pasniegt dāvanas? Protams. Ak, dāvana nepatika – labi, ne visas dāvanas ir veiksmīgas. Toties no tīras sirds, ar mātes padomiem piedevā. Patiesībā – nelūgtiem, bet arī sociāli pieņemamiem, jo ir pieņemts, ka vecākas sievietes dod labus padomus nepieredzējušām un jaunākām.

Tā kā sociālās normas nav rupji pārkāptas, pierādīt pasīvā agresora vainu ir grūti. Taču cietušais lieliski saprot, kā pret viņu izturējušies! Tas nepriecājas, un nav viegli viņu pārliecināt – neņem galvā, nekas sevišķs. Viņš sajutis reālu agresiju: viņu (vai bērnus) pazemojuši, novērtējuši zemāk par citiem, pret pieaugušu sievieti izturējušies kā pret mazgadīgu muļķīti utt. Tā ir agresija, tikai izpaužas pasīvā formā.

Kā pazīt pasīvo agresiju?

Ja pret jums kāds vērsīs pasīvo agresiju, uzreiz to pamanīsiet. Iespējams, iepriekš šādu terminu nebūsiet dzirdējis, bet sāpīgo dūrienu gan jutīsiet. Pasīvais varmāka parasti nav rupjš, atklāti nekonfrontē. Nepaaugstina balsi un pats neuzsāk skandālu, bet viņa apkārtnē konfliktsituācijas rodas bieži. Nezin kāpēc daudzi vēlas aizvainot, uzkliegt šai nevainīgajai personai. Pat pēc īsas saskarsmes ar šādu personu tā vien gribas atvieglot dvēseli – tik nepatīkami un grūti kļūst, tā sabojājas garastāvoklis!

Šādi cilvēki bieži vien paši zina, ka apkārt ir daudz “nelabvēļu” vai vienkārši cilvēku ar sliktiem nodomiem. Pasīvi agresīvās stratēģijas būtība – paciest sliktu izturēšanos pret sevi un pēc tam sūdzēties ikvienam, kurš gatavs klausīties (un kurš nepasūtīs vienu māju tālāk).

Pasīvi agresīvie neko neprasa – viņi sūdzas un pārmet; viņi nelūdz – viņi dod mājienus (tik daudz, lai pēc tam nevarētu piekasīties). Viņi nekad nav vainīgi pie savām grūtībām – vismaz paši tam netic. Vainīgi ir citi, slikts liktenis, nelaime, slikta izglītības sistēma, “viss šajā valstī tā notiek” u.tml.

Starp citu, viena no visefektīvākajām psihoterapijas metodēm cilvēkam ar pasīvi agresīvo uzvedību ir pakāpeniski novest viņu līdz atziņai, ka viņš pats, viņa rīcība ietekmē citu cilvēku reakciju. Tad bieži vien izrādās, ka nevis apkārt ir tikai ļaunprātīgi, stulbi nelieši, bet gan vienkārši, normāli cilvēki, kuri nepriecājas, saņemot pasīvās agresijas devu. Bet to parasti nav viegli sasniegt, psiholoģiski “ārstēt” cilvēkus bez viņu lūguma (arī tā, starp citu, ir viegla agresijas forma, tāpēc, lūdzu, nemēģiniet nevienu pārveidot, pat vislabāko nodomu vadīti, labi?).

Kā izturas pasīvi agresīvais? Īss pasīvās agresijas izpausmju saraksts

* Nerunā tieši par savām vēlmēm un vajadzībām (dod mājienus vai klusējot gaida, kad citi bez vārdiem sapratīs viņu vajadzības). Nepasaka atklāti, kas viņam patīk un kas ne – vajadzēs uzminēt. Par šādiem cilvēkiem saka – viņiem neizdabāsi.

* Pirmais nesāk skandālu, lai gan bieži ir to cēlonis. Smagos gadījumos var pat uzsākt “partizānu karu” pret to, kuram nevēl labu – izplata tenkas, vērpj intrigas pret “apvainotāju”, kurš pats neko nenojauš.

* Bieži nepilda solījumus: tikai apsola, bet neizdara, un meistarīgi izvairās. Tas nozīmē, ka pasīvi agresīvais jau no sākuma bija pret to un nevēlējās darīt, bet pateikt “nē” nevarēja. Tāpēc viņš teica “jā” un vienkārši neko nedarīja. Un pat netaisījās darīt.

* Bieži nokavē: tas arī ir pasīvas pretošanās veids, ja kaut kur ir jāiet, bet vienkārši negribas.

* Bieži ar dažādiem ieganstiem ilgtermiņā atliek solījumu izpildi. Izpilda negribīgi, slikti un pēdējā brīdī.

* Bieži darbojas neproduktīvi, darbības it kā notiek, bet rezultāta joprojām nav. Tas ir vēl viens veids, kā netieši sacīt: “Man nepatīk, es negribu to darīt!”, neiesaistoties atklātā konfliktā. Starp citu, pasīvi agresīvām personībām bieži vien ir neuzticamu cilvēku reputācija – tādi, uz kuriem nevar paļauties (iepriekš minēto iezīmju dēļ).

* Tenko, sūdzas par citiem (aiz muguras), apvainojas. Bieži ir sašutuši un neapmierināti, ka citi izturas slikti, pasaule ir netaisnīga, valsts iekārtota nepareizi, priekšniecība nekur nederīga, slodze darbā par lielu, viņi netiek novērtēti u.tml. Savu grūtību cēloni redz ārpusē, nesaista to ar savu rīcību. Vaino citus nepamatotās prasībās, viņa pūļu nenovērtēšanā, varas iestādes netaisnībā pret viņiem (īpaši dievina aiz muguras izsmiet un vainot jebkuras iestādes vadītājus);

* Kritiski un sarkastiski. Lieliski prot ar indīgiem vārdiem nopelt citus, noniecināt viņu sasniegumus vai labos nodomus. Aktīvi kritizē un nekad neslavē, jo tas ļautu otram “pārņemt varu”, uzzinot, kas patīk vai nepatīk pasīvi agresīvajam.

* Meistarīgi virzās prom no tiešas problēmu izrunāšanas. “Soda” klusējot. Spītīgi nepaskaidro, par ko apvainojies, tikai liek saprast, ka aizvainojums ir liels un vaina būs grūti izpērkama. Provocē sarunbiedru paust neapmierinātību un spert pirmos soļus uz konfliktu (konflikts uzliesmos, bet pasīvi agresīvais to nav uzsācis, tātad nav vainīgs viņš, bet pretinieks).

* Atklātā strīdā pasīvi agresīvais pāriet uz personīgiem apvainojumiem, piemin vecos grēkus, atrod, par ko vainot pretinieku, un līdz pēdējam cenšas novelt vainu uz citiem.

* Rūpju aizsegā uzvedas tā, it kā citi cilvēki būtu invalīdi, muļķi, sliktāki utt. Klasisks piemērs – vedekla beidz tīrīt dzīvokli un pamana, ka vīramāte rāpo ar lupatu rokā, pārslaukot svaigi izmazgāto grīdu. Uz pārsteigtās sievietes jautājumiem viņa atbild: “Ak, mīļā, neuztraucies, mums vienkārši pieņemts, ka mājai jābūt tīrai.” Protams, pēc šādas pasīvās agresijas izpausmes vedekla klusībā dusmojas, bet uz pieklājīgo toni un “rūpēm” rupji atbildēt nav pieņemts. Tikai droši vien vakarā jaunajā ģimenē būs skandāls.

 

Avots: psy–practice.com

LA.lv