Veselam
Dzīvesveids

“Baiļojos iekrist ūdenī līdz ausīm”. Kā žurnāla 36,6 °C kolektīvs pirmo reizi copēja 0


Zane Eniņa
Zane Eniņa
Foto – Ojārs Lūsis

Gribam mācīties copēt! Šādu lēmumu pieņemžurnāla 36,6 °C kolektīvs. Vēlamies zināt, kāds dzinulis liek cilvēkam celties pirms saullēkta un trenkties pie ūdeņiem, kas mudina ziemas salā stundām ilgi tupēt pie āliņģa. Gribam izmēģināt makšķerēšanas procesu, lai saprastu, vai šī nodarbe ir veselīga, kā arī to, kāpēc daudziem cope šķiet tik vilinoša, ka to turpina visu mūžu.

 

Gunta Tabore

Ko tad, ja pludiņš grimst?

Par makšķerēšanu zinu neciešami daudz, jo mans dzīvesbiedrs Ojārs ir kā apsēsts ar copi, un mēs esam kopā jau 20 gadu. Tomēr tikai vienreiz esmu turējusi makšķerkātu zivju ķeršanas nolūkā, un arī tad mīļotais sprauda uz āķa sliekas un nokabināja lomu. Godīgi sakot, necopēju tāpēc, ka esmu azartiska,baiļojos iekrist līdz ausīm.

Nonākot pie privātdīķa Ķēču ciemā, sākas manas neiespējamās misijas. Kā pareizi uzmaukt slieku uz āķa? Kā iemest makšķeri, lai nekas nesapinas un āķis iekrīt vismaz nedaudz atstatu no krasta? Kā copējot vislabāk turēt makšķeri? Bet pats galvenais  – kā rīkoties, ja pludiņš sāk grimt, tātad notiek cope? Vajag piecirst, pamāca konsultants Guntis. Klusējot pamāju.

Nezinu, piecērtu vai izmisīgi rauju, bet zivs krastā gan! Vēlāk vēl viena. Pēc tam ilgu laiku nekas neķeras, bet tas vairs nešķiet būtiski. Vēroju ņirbošo ūdeni, bērzu un mākoņu atspulgus. Sajūtu rūgtenu kalmju vai dūņu smaržu. Skatos uz pludiņu, kas noslēpumaini kustas, un man vairs nešķiet tik izšķiroši, vai ūdens viļņošanās vēsta par zivs klātbūtni, vai pludiņš vienkārši šūpojas vējā. Laikam sāku just īsto copes garšu. Domu trauksmainie miljoni pamazām rimstas un atkāpjas, atbrīvojot vietu vērošanai un sajušanai.

Vakariņās mājās necepu zivis, jo manis noķertās bija pārāk mazas, lai tās paturētu. Ar Ojāru rāmi runājam par copi, un drīz vien izskan mans biklais jautājums: “Vai nedēļas nogalē brauksi copēt? Es arī varētu…”

 

Regīna Olševska

Noķert zivi aiz bizes

Makšķerēšana kopā ar darba kolēģēm ir neparasta vairākos veidos. Pirmkārt, tas notiek pirmo reizi. Otrkārt, pārējām tā ir nebijusi pieredze, izjūtas pirmreizējas. Treškārt, kompānija ir visnotaļ sievišķīga, kas piešķir procesam emocionālus papildu toņus un pustoņus.

Vispirms Nītaures pagasta bioloģiskās zemnieku saimniecības Plumpaiņi saimnieks Guntis vēlīgi saver uz āķiem sliekas, kuras aiz astēm esam izvilkušas no komposta kaudzes.

Nekad vēl neesmu makšķerējusi no krasta, parasti to daru no laivas. Tas izrādās daudz grūtāk, jo makšķeri nav pret ko atbalstīt un roka ātri nogurst. Patīkams atklājums ir cope bariņā kopā ar Zani, Lauru un Guntu, kad ar pusaci varu sekot līdzi arī viņu pludiņiem. Lūk, vienam apkārt veidojas ūdens aplīši, tātad ziņkārīga zivs jau met lokus kaut kur tuvumā, otrs laiski sazvēlies uz sāniem, bet manējais lēni grimst. Seko piecirtiens un rāviens, šis reflekss, tāpat kā roku un kāju vēzēšana, lai nenogrimtu zem ūdens, nezūd arī tad, ja gadu desmitiem esi darījis pavisam ko citu un makšķere, klāta aizmirstības putekļiem, noglabāta bērnības šķūnītī kopā ar augu herbārijiem, diktātu burtnīcām un vecām fotogrāfijām.

Mana pirmā forele, sudrabotos sānus zibinādama, uzlido augstu gaisā un pazūd lejā starp pieneņu lapām, zāles stiebriem un smilgu kātiem. Tāpat kā kādreiz, tagad un tik ilgi, kamēr vien sirds spēs sarauties vienā taktī ar pludiņu.

 

Laura Mangule

Copēju ūdeni!

Iepriekš neesmu makšķerējusi, un tāda vēlme pat nebija radusies. Nojautu, ka man būtu žēl nocopētās zivs un nezinātu, ko ar to iesākt. Man izrādās taisnība!

Grūtības sagādā pat uzspraust uz āķa nabaga slieku. Kad tā saraujas, līdzi satrūkstos arī es. Turklāt slieka ik pēc brīža jāpie-koriģē, lai neatklāj āķa galu. Šo procesu uzticu kādam citam.

Šķiet, zivtiņas jūt, ka es tās nemaz negribu, tāpēc manai makšķerei netuvojas. Dzirdu apkārt mierinājuma vārdus un ieteikumu baudīt procesu. Tā nu es brīžam stāvu, brīžam tupu un copēju ūdeni. Neuzņemu laiku, bet pie dīķa pavadu krietnu brīdi, līdz saprotu, ka makšķeres galā kaut kas kustas. Lūk, arī mans pirmais loms! Mazs karpas bērniņš. Sejā smaids par to, ka nepaliku bešā, jo visas kolēģes jau noķērušas pa divām zivīm. Prieks par to, ka mazās zivtiņas ielaidīs atpakaļ dīķī.

Pēc otrā loma laiks doties atpakaļ uz Rīgu. Uz pilsētu braukt nemaz negribu! Kaut kādas iemaņas ir gūtas, dīķis ar katru stundu kļuvis mierīgāks un līdz ar to arī prāts. Tagad saprotu tos, kuriem makšķerēšana ir hobijs. Tā taču var pavadīt visu dienu! Vienīgi līdzi jāpaņem ēdamais, jo ūdens, lai gan nomierina, vienlaikus uzdzen apetīti.

 

Galerijas nosaukums

Zane Eniņa

Tvarstīju zivis, nevis domas

Nav tā, ka nekad agrāk nebūtu makšķeri rokās turējusi, tiesa gan, neatceros, ka jelkad būtu gadījies ievērības cienīgs loms. Toties lielās (būtībā vienalga, kādas!) zivs gaidīšanas azartu esmu izgaršojusi. Šajā reizē atkal izbaudīju šīs izjūtas: iemet, gaidi un pat nemani, ka kļūsti līdzīgs no spēļu automātiem atkarīgajam. Vēl vienu reizīti, un tad pieķersies! Nu, vēl pēdējo! Re, Regīna jau divas izvilkusi, vai tad es sliktāka?!

Šoreiz spēļu automāts, piedodiet, dīķis bija dāsns: noķēru pirmo foreli savā mūžā, lielu un stipru kā vērsis, un vēl divas mazas karpiņas.

Pirms tam kāds draugs stāstīja: ja neprot makšķerēt, stundām neķeras arī vietās, kur zivis speciāli tiek audzētas: tās peld gar degunu un vienkārši smejas par neveiklajiem mēģinājumiem. Domāju, ka tā būtu noticis arī šoreiz, ja nebūtu Gunta labās makšķeres un padomu par piebarošanu, burbulīšu un vilnīšu vērošanu (tur ir jāmet, tur!), pludiņa uzmanīšanu un pieciršanu. Vienkārši būtu sēdējusi ūdens malā un ķerstījusi nevis zivis, bet domas savā galvā.

Tieši prāta norimšana izrādījās tikpat svarīgs un patīkams makšķerēšanas blakusefekts kā loms: pēc pāris stundām pie dīķa jaukajā laiciņā jaukajā kompānijā, koncentrējoties uz pludiņu, jutos kā tūkstoš kilometru attālumā no ikdienas rūpēm un raizēm. Makšķerēšanu var uzskatīt par visīstāko apzinātības treniņu – ja neesi šeit un tagad un nepieslēdzies tam, ko dari, nekas neizdodas. Vai tad tā nav ar jebkuru lietu, kam pieķeras? Ja domas ir tālu prom no darāmā, gan process, gan rezultāts ir bezgaršīgs.

Ja runājam par garšām, forele vakariņās bija kā punkts uz i: izcepu cepeškrāsnī, ietītu folijā, ar citrona ripām uz sāna un dillēm pildījumā. Kas var būt labāks par šo…

 

Esam četru rakstošu dāmu kolektīvs – Zane, Laura, Regīna un Gunta. Pārliecinātas, ka ne profesija, ne dzimums nav šķērslis, lai makšķerētu. Domājam, ka zivij ir stipri vienalga, kurš atrodas makšķerkāta otrā galā un grib to uzvilināt uz āķa.

Latvijā ir zināmas daudzas aizrautīgas copmanes sievietes, ir pat izveidots dāmu makšķernieču klubiņš Alata. Turklāt vairākums no viņām copē ne tikai tīkamās vasaras dienās, bet urbj ledu arī visbargākajos mīnusos un ar lielu prieku tricina ziemas mazmakšķerītes. Dāma ar spiningu vai pludiņmakšķeri var būt bīstama konkurente, par to pārliecinājies ne viens vien copmanis – viņai ij cope veiksmīgāka, ij lomi raženāki.

Tomēr aizspriedumi šajā jomā pastāv: lūk, iesācējiem domātajā rokasgrāmatā Makšķerēšanas ABC, ko paķeram līdzi pirmajā makšķerēšanā, nav nevienas fotogrāfijas, kurā pavīdētu sieviete ar makšķeri!

Vakars ar sliekām

Dodamies uz Amatas novada Nītaures pagastu. Tur dzīvo Guntis Andrēvičs, mūsu komandas izvēlētais skolotājs. Viņš rosās bioloģiskajā saimniecībā ar poētisku nosaukumu Plumpaiņi, mājas atrodas līdzās Domēra ezeram. Tomēr kaislīgajam copmanim nav gana, viņš izracis arī prāvu dīķi, kur ielaidis dažādu sugu zivis. Par Gunta copes meistarību liecina spoži kausi un makšķerēšanas sacīkšu medaļas, ar ko nokrauti vairāki plaukti.

Guntis stāsta, ka pats copē jau kopš piecu gadu vecuma. Viņam bijušas septiņas māsas, katra gribējusi brāļuku audzināt, tad nu puika glābies pie upes. Makšķerrīks tolaik bijis gaužām vienkāršs – kāts no taisnas lazdas un pludiņš ar spalvām no mājasputna spārna.

Pie Plumpaiņu kūts pakša jau saridātas makšķeres, taču mums vēl jāpaciešas. Vispirms jārok sliekas. Vaibstīdamās dodamies uz komposta kaudzi. Ir gluži jautri – Guntis iedur lāpstu, mēs ķeram, stiepjam un metam kastītē.

Viņš izvēlējies zivīgāko dīķi apkaimē, lai jaunajām makšķerniecēm nenāktos vilties. Vispirms zivis vajag iebarot. Tādu kā rīvmaizi vai suņu barību sajauc ar dīķa ūdeni. Izrādās, zivs varot atšķirt, no kurienes ūdens ņemts, tai rodas aizdomas, ja jūt svešu ūdeni.

“Tā smaržo, ka gribas pagaršot,” smejas Zane. Viņa barību saspaida bumbās un lidina ūdenī – tur, kur grasāmies copēt.

Pēc teorētiskajām mācībām maucam sliekas uz āķa. Taču brrr! ilgst tikai vienu mirkli, vēlāk kaislības rimst. Mēs iemetam pludiņmakšķeres no krasta.

 

Brīnišķīgās foreles

Mēģinu atrast copes neveselīgos aspektus. Tādi ir, ja neatrod ērtu pozu stāvēšanai ar makšķeri rokās. Jau pēc laiciņa jūtams, ka mugura saspringst. Noteikti derētu kāds krēsls, kurā iezvelties un atspiesties.

Arī redzei jābūt gana labai, lai var skaidri saskatīt, kas notiek ar pludiņu tālumā. Pārāk tālu jau gan nav. Esam copmanes bez pieredzes, turklāt neizmantojam makšķeres spoli, tāpēc pludiņi līgojas turpat tuvumā.

Jau pēc brīža Regīna lidina krastā zivi! Viņai ir vislielākā copes pieredze – kolēģe katru vasaru ķer zivis Ežezerā pie savām lauku mājām. Parasti gan viņa to darot no laivas. Vēlāk Regīnai izdodas izvilkt arī paprāvu foreli. Izrādās, tā ir lielākā zivs viņas mūžā!

“Esmu gandarīta, biedrīši!” mīlīgi murmina Regīna, cenzdamās saujās noturēt skaisto zivi.

Foreli noķer arī galvenā redaktore Zane. Jau sāk šķist, ka Guntis ir sarunājis kādu vietējo, kurš rosās zem ūdens un uzkabina zivi uz vajadzīgā āķa…

 

Pa pusei makšķernieces?

Jo makšķere garāka un jutīgāka, jo zivs izvilkšana no ūdens sniedz bagātīgāku emociju gammu. Taču mūsu emocijas jau tāpat sit augstu vilni, kad zivis cita pēc citas tiek izrautas no dīķa (citādi šo procesu diez vai varētu nosaukt). Sparīgi velkot, dažas arī noraujas.

Aizrautībā gar ausīm slīd Gunta stāstītais – vajagot iedomāties, ko redz zivs; ir būtiski, kādos apstākļos katra zivju suga dzīvo un ar ko barojas.

Pamazām saule veļas uz rietu. Pēc pāris stundām izmēģinājuma poligons tiek slēgts. Esam ar patiku izbaudījušas šo laiku, tas atveldzējis prātu no ikdienas skrējiena, sniedzis mierpilnus mirkļus. Tagad zinām, ka copēšana trenē pacietību, kā arī roku muskuļus. Turklāt tā ir veselīga nodarbe, jo notiek dabā un svaigā gaisā.

Mūsu relaksētās sejas vērojot, eksperts Guntis filozofiski saka: “Ja copējot vairs nedomā, ko un kā dari, visu veic gandrīz automātiski, esi jau pa pusei makšķernieks.”

 

* Paldies Mārim Pētersonam par sava Ķēču dīķa atvēlēšanu 36,6 °C kolektīva copei.

Mūsu eksperts

GUNTIS ANDRĒVIČS, aizrautīgs makšķernieks no Amatas novada Nītaures pagasta

 

LA.lv
36,6 °C
Veselam
Kā sagatavoties medicīniskajām analīzēm
14 stundas
VE
Veselam.lv
Veselam
Kuri ir pieprasītākie bērnu ārsti reģionos. Aicina atbalstīt bezmaksas vizītes
1 diena
DE
DELFI
Veselam
Pazīmes, kas liecina – tevi uzaudzināja īstens narciss
1 diena

Lasītākie raksti

Par svarīgo

LE
LETA/LA.lv
Latvijā
Ulme ticis pie kārotās 8247 eiro kompensācijas pēc divu mēnešu darba Saeimā 1
2 stundas
LE
LETA/LA.lv
Latvijā
FOTO, VIDEO. Iemirdzas tradicionālais gaismas festivāls “Staro Rīga”!
3 stundas
JL
Juris Lorencs
Latvijā
Juris Lorencs: Latvijas neatkarības garants esam tikai mēs paši 2
5 stundas
SK
Skaties.lv
Latvijā
VIDEO. Inčukalnā pieķer šoferi bez tiesībām: braukā riņķī ar cita auto numurzīmēm
1 stunda
LE
LETA
Pasaulē
Par Stambulas lidostas teroraktu sešiem apsūdzētajiem piespriež mūža ieslodzījumu
1 stunda