Veselam
Ārstēšana

Psihiatrs: Ja cilvēkam ir halucinācijas, bet nav citu noviržu, tā nav slimība 0

Foto – Pixabay.com

Intervija ar psihiatru Ādamu Vihņakovu, Varšavas Psihiatrijas un neiroloģijas institūta Trešās psihiatriskās klīnikas vadītāja vietnieku.

– Runā, ka katrs no mums ir zināmā mērā nenormāls. Vai tā ir taisnība?

– Psihiatri neizmanto tādus jēdzienus kā normāli vai nenormāli. Mēs izvairāmies no šādām definīcijām pat privātās sarunās. Mēs varam teikt, ka kāds cieš no psihiskas slimības vai, gluži pretēji, ir psihiski vesels. Mums ir tiesības sniegt tikai šādu novērtējumu.

– Kā nosaka, kas tiek ietverts normas jēdzienā, un kas nav ietverts? Vai šis jēdziens simts gadu laikā ir mainījies?

– Tas pārsteidzoši ir ļoti vienkārši. Ja man jautā, kas ir psihiska saslimšana, es to definēju tā: garīgā=psihiskā slimība vai traucējumi ir slimība, kuru es varu identificēt, pamatojoties uz mūsdienu psihiatrijas zināšanu līmeni. Šis zināšanu līmenis klasificē psihiskās slimības un traucējumus. Ja kāds atbilst šiem nosacījumiem, mēs varam noteikt slimību vai traucējumus.

– Ko tādā gadījumā var nosaukt par garīgo veselību?

– Tas ir daudz grūtāks uzdevums. Es varētu teikt, ka garīgā veselība ir psihisko slimību un traucējumu trūkums cilvēkam. Tā visbiežāk psihiatri raksta savos atzinumos, ja kāds vēlas, piemēram, saņemt ieroču atļauju. Tomēr, manuprāt, šo slimību un traucējumu trūkums nav pietiekams, lai teiktu, ka konkrētais cilvēks ir pilnībā garīgi vesels. Galu galā pilnvērtīga garīgā veselība ir ne tikai slimības neesamība, bet arī veiksmīga funkcionēšana dzīvē, stabilas sociālās un profesionālās saites, pašrealizācija.

– Kurš nosaka normas?

– Pasaulē ir divas galvenās klasifikācijas. Viens no tiem ir Pasaules Veselības organizācijas izdotais Starptautiskais slimību klasifikators (ICD), kurā uzskaitīti visi psihiskie traucējumi. Otra ir Amerikas Psihiatrijas asociācijas sastādītā Garīgo slimību diagnostikas un statistikas rokasgrāmata (DSM-5).

– Vai psihiatrija vispār ir zinātniska nozare?

– Protams, mūsu darbā izmantojam zināšanas, kuras, tai skaitā, apkopotas iepriekšminētajās klasifikācijās. Pamatojoties uz to, mēs identificējam (vai nē) garīgās slimības un traucējumus.

– Vai diagnozes noteikšanā ir svarīgi, cik lielā mērā simptoms traucē cilvēkam dzīvē?

– Ļoti svarīgi. Amerikas rokasgrāmatā tas ir viens no svarīgākajiem slimības atpazīšanas kritērijiem. Vispirms izpaužas simptomi. Tie parasti ir vesela grupa, kas izpaužas noteiktā kompleksā. Turklāt šie simptomi ir jānovēro ilgstoši. Depresijai – vismaz divas nedēļas. Vēl ļoti svarīgi: pacienta stāvokli nedrīkst izraisīt neiroloģiska rakstura smadzeņu slimības, proti, smadzeņu bojājumi vai kāda veida somatiskās slimības, kā arī psihoaktīvo vielu ietekme. Nākamais svarīgais kritērijs, ko īpaši uzsver amerikāņi, ir simptomu būtiska ietekme uz cilvēka pašsajūtu un dzīves aktivitāti. Un tikai tad, ja visi šie nosacījumi ir izpildīti, psihiatrs var diagnosticēt slimību vai traucējumus.

– Tas ir, ja mums vienreiz parādās kāda novirze no normas, to nevajadzētu uzskatīt par psihiskās veselības traucējumu pazīmi?

– Jā, ja kaut kas notika vienreiz, neilgu laiku un pilnīgi pārgāja, parasti nav iemeslu bažām. Lai gan kā ārsts vienmēr iesaku šādās situācijās būt piesardzīgiem. Kad psihiatri nezina, kā simptomus klasificēt ar 100% varbūtību, viņi parasti gaida nākamo izpausmi. Tas nekad nav zināms, kad tie parādīsies un vai parādīsies.

– Vai cilvēkiem bieži ir tādas novirzes no normas?

– Dažādi avoti apgalvo, ka aptuveni 7% cilvēku visā pasaulē laiku pa laikam ir halucinācijas, tas ir, viņi redz vai dzird kaut ko, ko citi neredz vai nedzird. Kaut ko, par ko apkārtējie domā, ka tas nepastāv. Ja tas ir tā sauktais izolētais simptoms, tas ir, pacients nesūdzas par citām novirzēm, tas nav traucējums un nav slimība. Ir daudz uzvedības veidu, kam nav nekāda sakara ar smadzeņu slimībām, bet tie neatbilst normām. Pietiek ieslēgt televizoru: tur jūs varat redzēt, kā pilnīgi veseli cilvēki var uzvesties tā, ka viņu darbības izraisa protestu, riebumu, pārsteigumu. Tomēr no psihiatrijas viedokļa šie cilvēki necieš no psihiskām slimībām.

– Vai ir kādi uzvedības veidi, kas agrāk skaitījās norma, bet tagad nav un otrādi?

– Protams. Tā tas bija, piemēram, ar homoseksualitāti. Pirmajā Diagnostic and Statistical Manual of Mental Disorders (DSM) klasifikācijas izdevumā tā parādījās kā psihisks traucējums. 1974. gadā homoseksualitāte tika izslēgta no šīs rokasgrāmatas. Piektajā izdevumā par traucējumu nosaukts, piemēram, pirmsmenstruālais sindroms. Tiek diskutēts par to, vai slimība, kam nepieciešama farmakoloģiska ārstēšana, ir stāvoklis, ko sauc par šizofrēnijas prodromālo periodu.

– Kas tas ir?

– Pacientiem, visbiežāk pusaudžiem, parādās pirmie simptomi, kas saistīti ar šizofrēniju, taču tos nevar saukt par šizofrēniju. Noteiktam skaitam potenciālo slimnieku parādās simptomi, kas ir kā slimības priekšvēstneši: noteiktas īpašības, uzvedības iezīmes, kuras var saukt par patoloģiskām. Tomēr tādi paši simptomi var izpausties arī cilvēkiem, kuriem nekad nebūs šizofrēnijas. Psihiatriem ir jāpamana šie simptomi, bet, no otras puses, pusaudzim ir tiesības atšķirties ar paaugstinātu emocionalitāti, jo viņš piedzīvo augšanas procesu. Un katram tas var noritēt citādi. Daudzi speciālisti uzskata, ka ir pāragri diagnosticēt psihisku traucējumu pusaudzim, kuram ir tikai viegli simptomi.

– Vai ir sastopama parādība, ka tagad daudzus, īpaši bērnus, biežāk iekļauj cilvēku ar novirzēm kategorijā? Agrāk teica, ka bērns ir aktīvs, bet tagad viņam ir uzmanības deficīta un hiperaktivitātes sindroms (UDHS). Varbūt mums ir pārāk maz laika, lai paciestu visas novirzes no “normas”, un mēs nevēlamies iesaistīties audzināšanā, bet gan dabūt pret to tableti?

– Pamatojoties uz vienu simptomu, nav iespējams izdarīt secinājumus. Piemēram, cilvēku uzskata par slimu, jo viņš nevar mierīgi nosēdēt uz vietas. Iespējams, tas ir tikai apkārtējiem un pašam cilvēkam traucējošs, bet viens atsevišķs simptoms no vairāku šīs slimības simptomu spektra. Nosaukt to uzreiz par slimību nebūtu pareizi, lai gan vecākiem varbūt šķiet, ka tā viņu bērns vieglāk izies skolu. Tā mēs atvērtu ceļu tam, ka gandrīz ikvienu varētu nosaukt par psihiski slimu.

Runā, ka pēdējā laikā pie ārstiem vēršas vecāki, kuri apgalvo, ka viņu bērnam ir aizkavētas pirmā miega fāzes sindroms, un lūdz atbrīvot bērnu no pirmajām stundām, jo viņš vēlu aizmieg un nevar no rīta piecelties. Protams, tā var būt medicīniska problēma, bet tā var arī izrietēt no konkrētas ģimenes dzīves stila un ritma. No otras puses, pārējie vecāki var nolemt, ka viņu bērni nesaņem šādas atlaides un ka tā slimības meklēšana tur, kur tās nav, tikai lai gūtu priekšrocības salīdzinājumā ar citiem. Ir daudz jaunu traucējumu, kurus sauc par viena vai otra spektra traucējumiem, un nav zināms, kā pret tiem izturēties. “Spektrs” – tā vairs nav norma, bet vienlaikus ar to nepietiek, lai runātu par garīgu traucējumu. Šādā nozīmē faktiski var teikt, ka lielākai daļai no mums ir novirzes no normas.

– Viena kultūras līmeņa zemē kādu parādību var uzskatīt par normu, bet cita – nē. Vai to ņem vērā psihiatri?

– Protams. Kultūras atšķirības izpaužas arī te. Pasaules Veselības organizācija vērš speciālistu īpašu uzmanību šim aspektam. Tas attiecas, piemēram, uz indiāņiem. Ja cilvēks, kurš pieder pie šīs etniskās grupas, pastāsta ārstam, ka viņš sarunājas ar gariem, tas jāvērtē atšķirīgi, ja to pašu teiktu Eiropas iedzīvotājs. Pirmajā piemērā tas nav psihisks traucējums. Vai arī Āfrikā. Āfrikas kultūrām ir savi izplatīti uzskati, kurus nevar vērtēt pēc mūsu kultūras standartiem. Un otrādi.

Dienvidāzijā vīriešiem tiek diagnosticēts koro sindroms: bailes, ka dzimumloceklis ierausies uz iekšu vai vispār pazudīs. Eiropā lielākā daļa psihiatru nesaskaras ar šādu traucējumu. Tādējādi vadlīniju ieteikumi tiek veidoti, ņemot vērā pasaules reģionu.

– Vai mēs kopumā esam normāli vai nē?

– Ne jau es to varu novērtēt. Es teiktu, ka lielākajai daļai cilvēku ir dažas uzvedības, emociju, uztveres īpatnības, kas novirzās no normām.

– Vai ir pārāk normāli cilvēki?

– Es uzmanītos no tādiem. Ja kāds domā, ka viņš ir normālāks par pārējiem, šis fakts vien jau izraisa bažas.

– Vai jums ir mānijas?

– Daudziem cilvēkiem ir domas, pie kurām viņi kādu laiku uzmācīgi atgriežas. Piemēram, kāds var prātā visu laiku skaitīt. Viņš skaita soļus, pakāpienus, šķīvjus, ko ieliek skapī u.tml. Vai tas ir normāli? Kamēr tas nenozīmē, ka, piemēram, traukus var ielikt plauktā tikai tad, kad saskaitīti desmit, par patiku skaitīt nav jāuztraucas. Zinātnieki saka, ka dažkārt mūsu smadzenes izdomā sev tādus uzdevumus kā skaitīšana, lai uzturētu aktivitāti, kamēr organisms ir aizņemts ar garlaicīgām atkārtotām darbībām. Savukārt britu psihiatrs Pauls Maklarens to izskaidro citādi. Viņš uzskata, ka uzmācīgās, obsesīvās domas ir sava veida psiholoģiskais rituāls. Mūsu sugas attīstības laikā tās bija evolucionāri labvēlīgas, jo sagatavoja mūs nākotnes riskiem. Tāpēc tik daudzas mūsu domas un rituāli, piemēram, attiecībā uz tīrību, ir saistīti ar potenciāliem draudiem (slimībām). Daudzi psihiatri domā, ka brits savā koncepcijā aizgājis par tālu. Tomēr ir gadījumi, kad varam novērot sev ko līdzīgu obsesīvai domāšanai. Divu līdz četru gadu vecumā bērniem parasti izveidojas viena vai otra veida rituāla uzvedība, kas saistīta ar gulēšanu vai ēšanu (tā pati notikumu secība, tie paši trauki utt.). Bērniem ir vajadzīgi rituāli, jo tie palīdz saprast pasauli, kuru viņi vāji spēj kontrolēt. Šajā vecumā mums vajag kārtību, mums nepatīk pārmaiņas. Daži, kā saka Maklarens, šo īpatnību nepazaudē nekad. Obsesīvas domas kļūst par problēmu, kad tās izraisa trauksmi, agresiju vai traucē mūsu dzīves aktivitātes.

– Vai jūs sarunājaties pats ar sevi?

– Tā ir pilnīgi normāla parādība. Turklāt tas ir noderīgi, jo ļauj ne tikai labāk atcerēties informāciju, bet arī sakārtot domas. Sarunas ar sevi var palīdzēt mums koncentrēties vai sagatavoties rīcībai. Iekšējās sarunas notiek lielākajai daļai cilvēku, dažiem pastāvīgi. Kad par to būtu jāsatraucas? Vispirms jāpievērš uzmanība tam, cik bieži tādas sarunas notiek. Slikti, ja mēs zaudējam kontroli pār tām un ja mums šķiet, ka tās ir svešas domas, nāk no ārpuses.

– Vai jūs dzirdat balsis?

Sokrats dzirdēja “balsis”, kas viņu brīdināja, kad viņš varēja pieļaut kādu kļūdu. Zigmundu Freidu tās pavadīja, kad viņš ceļoja vienatnē. 2011. gadā Charles Fernyhough un Simon McCarthy-Jones no Daremas universitātes Lielbritānijā iepazīstināja ar pētījumu, no kura izrietēja, ka apmēram 60% cilvēku saskaras ar iekšēju runu dialoga formā. Kur ir robeža starp sarunām ar sevi un “balsīm”? Jūsu iekšējā balss runā tāpat kā jūs, tāpēc jums šķiet, ka jūs to kontrolējat, saka Charles Fernyhough intervijā New Scientist. Viens no līdz šim visplašākajiem pētījumiem, ko veica šis zinātnieks, parādīja, ka no 5 līdz 15% cilvēku laiku pa laikam dzird balsis. Aptuveni 1% cilvēku bez psihiatriskās diagnozes dzird balsis regulāri. Līdzīgam skaitam cilvēku diagnosticēta šizofrēnija. Zinātnieki nav atraduši atšķirības starp cilvēkiem, kuriem nav psihisku slimību, bet viņi dzird balsis un tiem, kas nekad dzird balsis.

– Vai jums ir murgainas idejas?

– Tie ir kļūdaini secinājumi, kas atšķiras no vispārpieņemtajiem. Murgaini stāvokļi, kas sastopami cilvēkiem ar psihiskām slimībām, ir, piemēram, pārliecība, ka viņu ģimene nolaupīta un aizvietota ar ļaundariem. Skotijas zinātnieki veica eksperimentu, lai noskaidrotu, cik daudziem cilvēkiem ir murgainas idejas vieglā formā. Kopumā aptaujāti vairāk nekā tūkstoš cilvēku, kuriem uzdeva jautājumus par viņu uzskatiem, paranormālajām un reliģiskajām parādībām, viņu politiskajiem uzskatiem un sociālo attieksmi. Izrādījās, ka simptomi, kas atgādina murgainas idejas, tika novēroti 39% dalībnieku. Visbiežāk tās attiecās uz paranormālajām parādībām un reliģiskajiem uzskatiem. Kur ir robeža starp murgiem un to, kas tikai izskatās pēc murgiem? Cilvēki, kas cieš no murgainām idejām, ir pārliecināti par to patiesumu. Tādēļ vienīgais veids, kā pārliecināties, ka jūsu uzskati ir “normāli”, ir konsultēties ar psihiatru. Un noticēt tam, ko viņš saka.

 

Avots: inosmi.ru

LA.lv