Veselam
Netradicionāli

Inin Nini, kas palīdz sagatavot dvēseli aizceļošanai un par tikšanos ar senču gariem 0

Foto – MOONLIGHT tribe and Inga Plūme

Piedzimstot bērnam, dūla sagaida dvēseli šajā pasaulē, taču tās ceļš ar to tikai sākas. Daudzu pasaules tautu tradīcijās šamane, viedā sieva vai citādi dēvēta dvēseļu speciāliste to pavada cauri visiem vārtiem: ieiešanai pieaugušo kārtā, laulībām, garīgajai iniciācijai, kas daudzu cilšu pasaules uztverē tā pa īstam sākas ap 40 gadu vecumu. Seko ieiešana vieduma kārtā, un tā līdz pat aiziešanai viņsaulē, kad dvēselei jāsagatavo bilance un jānoslēdz rēķini ar šo dzīvi. Tas ir nāves dūlas darbs – būt šajā laikā blakus, atbalstīt, pavadīt.

Latvijas telefonu grāmatās vai sludinājumu portālā ss.lv nāves dūlu neatrast. Iespējams, par viņām uzzina tikai tie, kam tas patiesi nepieciešams. Šā raksta autorei veicās – īpaši šim izdevumam par skaisto un grūto dūlas dvēseles darbā pastāstīja Dienvidamerikas šamaņu mācekle Inin Nini.

Sākums Inin ceļam bijis Augu ceremonijās, kurās viņai jau pašā sākumā parādīts, kā viņa atvadās no visiem mīļajiem un nomirst. “Nāve, pārdzimšana un cilvēka dvēseles ceļš ir tas, kāpēc esmu nākusi šajā pasaulē. Tā ir mana tēma,” Inin par to nešaubās.

Lai darītu šo darbu, jābūt ciešai pārliecībai par tā jēgu – par to, ka ar nāvi viss nebeidzas, ka dvēsele ir atnākusi izpildīt līgumu un neaiziet, pirms viss ieplānotais padarīts. Inin šāda pārliecība ir, turklāt ne jau tikai gudrās grāmatās izlasīta vai skolotāju iedota: viņas vecmāmiņa mūža laikā piedzīvojusi vairākas klīniskās nāves, kas atbildušas tām vīzijām un sapņiem, ko, vēl maza būdama, redzējusi pati Inin. Musturs aizvien bijis tas pats: tunelis, gaisma, tēva gars, kas viņu sagaida, tad – saruna ar gaišo būtni, kā vecmāmiņa to dēvējusi, kontrakta izskatīšana, savas dzīves filmas noskatīšanās līdz vissīkākajam mirklim. Emocijas, kas izjustas, un arī tās, kuras likts izjust citiem. Un secinājums – nav vēl viss izdarīts, jāiet atpakaļ. Jāpiebilst, ka Inin vecmāmiņa pati bijusi ārste un lieliski pārzinājusi bioloģiskos procesus cilvēka ķermenī. Klīniskā nāve dažiem dota tādēļ, lai, atnākot atpakaļ, cilvēks darbotos ar pilnīgi citu apziņu, – pie šādas atziņas Inin nonākusi arī savā pieredzē.

Līgums pašam ar sevi

Iespējams, vistuvāk izpratnei par to, ko dvēsele nolēmusi piedzīvot šajā konkrētajā inkarnācijā jeb iemiesošanās, ir dvēseles jeb ezoteriskā astroloģija. Dzimšanas kartē parādās karmiskais mantojums, jaunie uzdevumi un resursi, ar kuriem tos paveikt. Vēl senākos laikos cilšu vecajie ķidāja dzīvnieku iekšas un iztaujāja rūnas – kas tas ir par cilvēciņu, kas pie mums atnācis? Kas viņam jāiemācās? Tā rīkojās, lai neprasītu no cilvēka to, kas nav viņa daļa šajā pasaulē.

Rietumu pasaulē ļaudis par saviem dzīves uzdevumiem interesējas salīdzinoši reti. Arī nāves konceptu ir komfortablāk pastumt tā patālāk. Bailes no šķietamās iekrišanas nebūtībā ir tik lielas, ka vienkārši izvēlamies to izslēgt no apziņas. Līdz ar to līdz galam nenotiek izsērošana, ja kas zaudēts. Bet ir tik svarīgi pieņemt it visas mazās nāves – šķiršanos, tuvinieku zaudēšanu. Tikai tad, kad esi sērās nogrimis līdz pašai apakšai, vari no jauna celties uz augšu – attīrījies, guvis jaunas atklāsmes.

Mēs visu mūžu trenējamies pēdējam brīdim, kad aiziesim pavisam, – tā to redz Inin.

Nereti mirstošam cilvēkam stāstām, ka viss jau būs labi, ka drīz viņš atkal celsies, mēs iesim un dejosim… Tā vietā, lai pārlūkotu nodzīvotā mūža bilanci un cieņpilni sagaidītu pāriešanu citā kvalitātē. Dūla Inin to nodēvē par rūpniecisko izvadīšanu – kad cilvēks vienkārši vienā slimnīcā piedzimst, otrā – nomirst, bez garīgās pievienotās vērtības.

Taču arī mūsdienās tā laimīgā kārtā nav vienīgā iespēja, un te nu ir nāves dūlas misija. Dūlai ar klientiem ir vienošanās, ka viņi paši zvana, kad ir nobrieduši sarunai. Reizi divās vai trijās nedēļās, citreiz biežāk. Daudzus vienlaikus vadīt nav iespējams – tā nav rūpnīca! Tās ir personīgas attiecības, nevis apmeklējums ar stundu likmi.

Galerijas nosaukums


Sarunas par nozīmīgo

Nāves dūlas instrumenti ir pieskāriens un saruna – vispirms no apziņas uz apziņu, vēlāk – no sirds uz sirdi. Jāparunā par to, kā cilvēks fiziski jūtas, bet visu laiku jāmēģina aizrunāties līdz dvēselei.

“Kad vecie ļaudis saprot, ka ir kāds, kuru viņi patiesi interesē, viņi pieķeras kā dadzīši. Viņi ir tā noilgojušies pēc ķermeniskā pieskāriena, sarunas,” stāsta dūla. “Dūlas jautājumi var šķist triviāli – kā tu patiesībā jūties, vai saproti, ka mirsti? Tā nav dancošana riņķī un mierināšana, nē, ir skaidrs – veram vaļā šampanieti, tu aizej! Mēs tagad varam kopā sagatavoties. Par ko tu esi priecīgs, kas tev ir bijis, ko esi izdarījis, sajutis, mīlējis? Ko tu nožēlo? Lielākoties tās ir nodevības pret tuviem cilvēkiem. Baznīcā tā būtu grēksūdze, bet pāridarījumu izlabot var arī citādi. Varbūt dvēselei vēl ir iespēja. Varbūt nevari to paveikt fiziski, bet vismaz skaidri pateikt garam, ka saproti, ka kļūdījies.”

Vai ar šādu patiesu nožēlu pietiek? Inin uzskata – tas atkarīgs no tā, kam cilvēks tic. Ja viņa ticības groziņā ir karmiskā līmeņa apziņa, ja viņš zina, ka ir vairākas dzīves, tad dūla ar viņu runā par to, ka nākamajā dzīvē būs iespēja. Tad būs svarīgi to izmantot, vērst par labu nodarīto. Citam atliek no sirds un pazemīgi lūgt piedošanu.

Sākumā šīs sarunas bieži ir iedvesmojošas. Tās ir dziļas, tajās ir ļoti daudz dzīvības. “Ja cilvēkam bijusi kaut vai mazākā nosliece uz gara, uz dvēseles dzīvi, lielākoties atveras gan vīzijas, gan pie viņa atnāk senču gari. Bet tas ir īss brīdis – tad ķermenis ņem virsroku, sāk parādīties fizioloģiski simptomi. Reizēm notiek krampjaina turēšanās pie ķermeņa.”

Varētu šķist, ka nāves dūla ir kā tāda sirsnīga kaimiņiene, kas atnākusi uzklausīt atmiņas par skaisto vai vētraino jaunību. Taču tā nav – cik vien spēj, dūla cenšas sniegt garīgi racionālu redzējumu: tagad tev būs jāiet, dvēsele visam kam izies cauri, šūposies, mētāsies, sekos 40 dienas, kuras tā vēl pavadīs uz Zemes. Tā ir ļoti konkrēta runa – kā būs, kur ies, ko darīs. Inin domā, ka tas dod daudz lielāku spēku nekā mierinājums un žēlošana. Pēc dūlas domām, mums, ziemeļniekiem, visam jābūt sazemētam – praktiskam un loģiskam.

“Sarunas ar aizgājēju ir diskrētas un dvēseliskas. Ir lietas, kuras ir tikai izjūtamas, kuras nevar izskaidrot ar prātu. Prāts drīz nomirs, es strādāju ar to, kas paliks, kas turpinās. Ja ir vēlme tikt galā ar savu dvēseli, noslēgt rēķinus šajā dzīvē, saprast kaut ko, tad ir – un tad mēs satiekamies.”

Tumsa pirms gaismas

“Tumsa, pirms iedegusies gaisma, cilvēkus biedē visvairāk. Pamazām, pamazām gaismu ierauga un tad saņemas,” rāda dūlas pieredze. “Man pazīstama kāda 94 gadus veca kundze, kura dziest jau gadu. Viņa saka – es redzu priekšā tuneli, bet neredzu gaismu, nevaru sadūšoties iet šo ceļu.”
Vienam labāk darbojas vizuālā uztvere, kad viņu ieved šamaniskā ceļojumā, – tad redz tuneļus. Cits maldās līdz pēdējam brīdim un netiek iekšā. Vēl kādam vienkārši var iedot spēka nastiņu, un viņš aiziet. Dūla pavada visus, dodas līdzi līdz gaismai. Dažs sākumā nevar to gaismu izturēt, tā žilbina. Tad ļoti palīdz to cilvēku pieredze, kam bijusi klīniskā nāve. Biezākās grāmatas par šo tematu, arī Tibetas Mirušo grāmata, lielākoties balstītas uz stāstiem par to, kas redzēts īsajās, mirklīgajās aiziešanas epizodēs, kam sekojusi atgriešanās.

Daudziem pirms aiziešanas jāpiedzīvo laiks, kad pazūd runa, apziņa, klātesamība. Tad dūla nāk biežāk, tur roku, varbūt stāsta kaut ko, runā ar dvēseli. Inin atzīst, ka arī viņai dažkārt joprojām gribas sarunāties ar mirstošā cilvēka prātu, bet prāta nav, tas vairs nefunkcionē. Toties darbojas runāšana ar sirdi, ar dvēseli. Tad vairs nerunā par niekiem (kaut arī sarunas var būt sirsnīgas un rotaļīgas). Dūla mudina atcerēties vēl, atgādina skaistos piedzīvojumus, kas izrunāti pirmajā fāzē.
Vēl viena lieta, ko dūla var darīt ar aizejošo dvēseli stāvoklī, kad ar cilvēku vairs nav iespējams sarunāties, – stāstīt pasakas un tādā veidā runāt ar dziļāko kodolu. Pasaku kodi ir ļoti jēgietilpīgi – nav brīnums, ka pie grāmatas Sievietes, kuras skrien ar vilkiem autores Klarisas Pinkolas Estesas, pie kuras Inin savulaik studējusi pasaku mākslu, mācījušās arī citas nāves dūlas no dažādām pasaules malām.

Kad jāpaliek malā

Dūlai jāprot nepārkāpt robežu brīžos, kad fizioloģija pārmāc dvēseli un kad cilvēkam patiešām sāp. Tad nav jārunā, bet jāpaglāsta, jāiedod padzerties, jānomaina autiņbiksītes, ja vajag. “Tad es neuzmācos ar savu procesu – dzemdējošai sievietei taču arī neplīsies virsū ar sarunām,” skaidro Inin.

Jājūt arī telpa – dažreiz esot skaidrs, ka nedrīkst: vai nu tur notiek kaut kas cits, un dūlai tajā nav daļas (vecie cilvēki ļoti bieži redz, ka pie viņiem nāk atbalsts, senču gari). “Mans vectēvs arī bija ārsts, bet uz mūža beigām viņam pazuda pilnīgi visi sociālie ierobežojumi, viņš redzēja – re, kur mana mamma sēž, atnākusi. Pārējā ģimene bija izmisumā, domāja, ka vectēvs jūk prātā, ka viņam rēgojas. Bet es redzu – viņš tik skaidri apraksta to, kas notiek, un telpa ir citāda tad, kad tajā ir gari. Ja neesmu transa stāvoklī, es tos neredzu, tomēr jūtu. Reizēm telpa ir tik pilna, ka šķiet – konsilijs sanācis!”

Ātra nāve

Ne vienmēr nāvēs dūla spēj būt klāt, sagatavojot dvēseli ceļam un pavadot tajā. Piemēram, ja notiek nelaimes gadījumi. Tad dūla var aizlūgt, doties iekšējā ceļojumā un mēģināt satikt šo dvēseli, ja nepieciešams, pavadīt. Vairs ne caur ķermeni, bet tikai garīgajā aspektā.

Ar tiem, kurus nedziedināma slimība pārsteigusi jaunus, ir daudz grūtāk – viņiem jātiek galā ar sērām, ar dusmām, agresiju, situācijas nepieņemšanu. Ar netaisnības izjūtu, ka jāaiziet pāragri.
“Turklāt izmisusi ir visa ģimene – tā ir pavisam cita gaisotne nekā tad, kad mirst vecs cilvēks. Tad mēdz gadīties ļaudis, kuri gaida, kad beidzot tas notiks. Bet sēru sadaļa – tas ir tikai normāli,” dūla drošina. “Tāpat kā sērojam par tuvinieku aiziešanu, sērojam arī par sevi.” Atvadām ir zināmas fāzes – gan mirstošā, gan viņu pavadošā cilvēka apziņā. Savs laiks nepieņemšanai un acīm redzamā noliegšanai, savs laiks lielām dusmām, savs – bezspēcībai un apātijai, savs laiks atskārsmei, piedošanai, atlaišanai, savs laiks samierināties un gatavībai doties tālāk.

Nenovēršamo noslēgumu gaidot, parādās tuvinieku ambīcijas, egoisms, neiecietība, patiesās jūtas. “Es varu raudāt stundām, ja redzu, ka dara pāri vecam cilvēkam. Tas mani skumdina visvairāk, ja ģimene ir neiecietīga,” atzīstas dūla. “Saprotu, ka guļošs un kakājošs vecītis vai vecenīte ar izgulējumiem – tas ir smagi, īpaši, ja šāds stāvoklis ildzis gadiem. Bet mūsdienu pasaule taču piedāvā tehniskos risinājumus.” Bieži gribam būt labiņi, sak, nē, nē, paši visu izdarīsim, kāds kauns māti atdot pansionātā. Taču aprūpe ir darbs, ko jāmāk darīt, ir jābūt klātesošam! Tāpēc senajās ciltīs šie procesi bija organizēti – gan dzemdības, gan miršana.

Rodas jautājums – kā dūla var zināt, ka konkrētais cilvēks izvadāms? Varbūt viņam ir iespēja atveseļoties! Vai nevar iznākt tā, ka sapako aiziešanai to, kurš vēl varētu dzīvot un dzīvot?
“Dvēsele ir tik gudra, ka tad, kad pa īstam pieslēdzas avotam, neapmaldīsies,” skaidro dūla. “Tad nāks zīmes, senči, kļūs skaidrs, ka ir iespējams izveseļoties.” Pēc viņas teiktā, tā pasaule ir palīgiem un norādēm pilna, tur nav tik vientuļi, kā mēs domājam.

Sagaidītāji

Kad dūla sāk strādāt šo dvēseles darbu, daudziem mirstošiem cilvēkiem ļoti aktivizējas sapņi, sāk parādīties spēcīgas, jēgpilnas vīzijas. Dūla var tikai atbalstīt un iedrošināt, ka drīkst iet un jautāt, kontaktēties ar būtnēm, bet atbildes cilvēka vietā saņemt viņa nespēj.

Kas tās par būtnēm, kas nāk sagaidīt tunelī? Laika tajās dimensijās neesot – tie varot būt gan tāli senči, gan vēl nedzimuši pēcteči. Un asistenti – tie, ko dažās reliģijās dēvē par eņģeļiem. Ielavās arī pa kādam dēmonam vai bezpajumtniekam, kā viņus sauc Inin. Mirstoši cilvēki tos redzot.

Inin nešaubās, ka mēs dzīvojam vairākas dzīves. Pašai savas iepriekšējās dzīves viņai ir laimējies skatīt. Ko dūla var apsolīt cilvēkam, kurš nekam netic? Ja nav ne elles, ne paradīzes, tad iznāk, ka ejam uz nekurieni! “Tas ir tik personīgi! Man ir respekts pret dvēseles procesu. Varu tikai ierosināt. Ja dvēselē nekas nenotiek, tā nav mana atbildība. Trīsreiz var pamēģināt, bet ne jau man viņi jāizglābj. Jābūt blakus un jāpasaka – ja tu gribi atrisināt savus sarežģījumus, es no sirds esmu te, lai tevi pieturētu, ja gribi – ejam! Es nestrādāju telpā – gars strādā. Atbildības izjūta un egocentriskā kāre valdīt pār situāciju ir jāaptur. Esmu pazemībā un mīlestībā, un drusku arī asumiņā, atļaujoties skaļi izrunāt vārdus “tu mirsi”. Tas ir kas tāds, uz ko vai nu atsaucas, vai arī neatsaucas.”

logo-36

LA.lv