Veselam
Psiholoģija

Sieviete – stūmēja un vilcēja? Kā ejam cauri krīzēm 0

Foto – Fotolia © vladimirfloyd

Klasiķis Jānis Jaunsudrabiņš poētiski teicis – sievietei jābūt vīrieša aizvējā. Manuprāt, mūsu Radītājs arī bija tā iecerējis, sadalot vīrieša un sievietes lomas. Viņa ir trauslā un aizsargājamā, bet viņš – stiprs balsts. Kādreiz tā noteikti arī bija, piemēram, romantiskajos bruņinieku laikos.

Bet kāpēc šaislaikos sievietes nemaz tik bieži nejūtas aizsargātas no dzīves vēja brāzmām? Un gadās arī tā, ka ne tikai pašai jānoturas vējā, bet jāpietur arī vīrietis, lai nenogāžas no kājām.

Sabiedrībā un ģimenē sievietes kļuvušas par galvenajām stūmējām un vilcējām. Daiļā dzimuma pārstāves strādā algotu darbu vai vada savu uzņēmumu, aktīvi rosās sabiedriskajā dzīvē, dibinot biedrības un rakstot dažādus projektus. Mājās viņas ir atbildīgas par pavardu, bērniem, suņiem un kaķiem. Un, protams, arī par vīra labsajūtu un ģimenes attiecību kopšanu.

Ekonomiskais satricinājums ir iedragājis daudzu ģimeņu pamatus. Kamēr sievietes atgūstas vai pierod pie situācijas, ka dzīves apstākļi mainījušies, tikmēr vīrieši auklējas ar savu sagrauto pašapziņu un spiesti atzīt – jūs, sievietes, tomēr esat stiprākas.

Vai patiesi abu dzimumu lomas būtu mainījušās vietām? Sievietes ir varošas, stipras un darošas, bet vīrieši trausli, vāji un saudzējami? Saprotams, ka visus Latvijas vīriešus nevar samīcīt vienā māla pikā un pateikt spriedumu – viņi visi tādi. Tomēr zināmas aprises ieskicējas.

 

Pašu radītās ciešanas

Psihoterapeits Juris Blumbergs uzskata, ka sabiedrības veselības vārdā vajadzētu izvairīties no vīriešu kritizēšanas, dēvējot viņus par vārguļiem.

– Tas ir mīts, ka sievietes vienīgās atbildīgas par ģimeniskajām attiecībām. Un otrs mīts, ka no mūsu vīriešiem nav nekādas jēgas. Jā, Amerikā ir īsti vīrieši, arābu zemēs, Krievijā, viņi ir visur, tikai ne Latvijā. Mūsējie ir krīzes nomocīti nabadziņi ar zemu pašapziņu, viņi jāvelk un jāstutē. Es to uztveru kā ņirgāšanos par mūsu vīriešiem. Sievietes vēl saka – agrāk gan bija īsti vīrieši, gāja karā, cīnījās, bet tagad kļuvuši tik vārgi, ka jālien mammai zem brunčiem. Tās ir absolūtas blēņas. Ja kultivējam uzskatu, ka sievietes ir atbildīgas par visu, ka viņas ir stipras, visu varošas, bet vīrieši trausli un nespējīgi, tad mēs veidojam vīrieti par bērnu, kas turas pie brunčiem. Mēs noliedzam paši sevi.

Mūsu sievietes sajūsminās par dienvidzemju vīriešiem, kas prot bārstīt komplimentus, bet bieži tā ir liekulība, jo cer no naivās “zostiņas” kaut ko sagaidīt.

Man kauns par tām Latvijas sievietēm, kas par mazu naudu fiktīvi precas ar pakistāniešiem, bet tāpēc es nevispārinu, ka visas tādas.

Vīrietis, kas pats sevi ciena, nekad nepieļaus situāciju, ka sieviete viņu velk un uztur. Taču nezinu, vai mūsdienās vīrieti var dēvēt par ģimenes apgādnieku, jo parasti jau strādā abas puses.

Esmu sapratis, cik ļoti svarīga ir brīvības sajūta, taču cilvēki bieži nonāk kalpībā un verdzībā, ko paši nemanot izvēlējušies. Naudas nav, bet viņam noteikti vajag dārgu un jaunu mašīnu, un sāk kalpot bankai. Ja no mašīnas jāšķiras, tad ir tādas sāpes, kā ar pucnazi kailu miesu grieztu.

Cilvēki ar sakāpinātām ambīcijām paši rada sev ciešanas. Ienākumi samazinājušies, bet viņš nevar iet iepirkties zemo cenu veikalos, noteikti jādodas uz “Sky”, jo tas ir prestiži un liecina par turīgumu.

Vīriešiem parasti ambīcijas ir lielākas. Viņi paziņo – es neiešu vergot par 200 latiem mēnesī, bet sievietes iet un dara. Jautājums vienīgi, kādēļ sieviete ir ar mieru uzturēt tādu liekēdi.

Viena no Zālamana pamācībām skan – kas mīl savu dēlu, tas rīkstes netaupa. Nevajag otram izdabāt, vajag prasīt. Ja sieviņa uztur vīru, tad viņa taupa rīkstes “bērnam”. Vīrs un sieva atrodas vienā laivā, tāpēc abiem kopā tā jāairē un jāpārcieš grūtais laiks.

 

 

Pēckara mantojums

Psihoanalītiķe un ekstrasense Anita Kanele uzskata, ka abu dzimumu attiecībās vēl aizvien izpaužas pēckara laikmeta problēmas.

– Kad vīrieši aizgāja karā, viņi bija cieņā un tika uzskatīti par varoņiem.

Sievietes gaidīja vīrus mājās un, kad viņi atgriezās, uzņēmās vīrieša sargātājas lomu, jo viņš bija cietis un novārdzis. Kad piedzima dēls, sieviete turpināja darīt tāpat – izdabāt puisīša kaprīzēm. Tā ir paaudze, kad sieviete ar vīrieti it kā apmainījās lomām. Tas ir sociālais zīmogs, un neviens pie tā nav vainojams.

Savukārt pēckara paaudzes meitenes mātes audzināja citādi nekā dēlus. No meitām prasīja vairāk, viņām kopš mazotnes vajadzēja palīdzēt dažādos darbos. Tāpēc meitenes izauga stipras un darbīgas atšķirībā no puišiem, kurus mātes uztvēra kā romantiskos varoņus. Appuišotais dēls, izaudzis liels, neapzināti meklēja sievu – mammu, jo bija pārliecināts, ka viņa darīs to pašu, ko māte. Arī tad, kad viņi kļuva par tēviem, uzskatīja, ka atbildība par bērnu audzināšanu jāuzņemas sievai – mammai.

Ne jau gluži visām problēmām sakne rodama pēdējā pasaules karā, bet pamatīgu nospiedumu tas ir atstājis. Senākos laikos dzimumu lomas bija pilnīgi citādas. Sieviete bija karaliene, vīrietis – bruņinieks. Tolaik vīrietis cīnījās par sievieti, bet pēc kara sāka notikt otrādi. Taču skaidri jaušams, ka astoņdesmitajos un deviņdesmitajos gados dzimušie jaunieši atšķiras, teiksim, no sešdesmitajos gados dzimušajiem. Un šodienas jauniešu bērni, kas dzims, būs tā paaudze, kas būs brīva no kara atstātajām traumām, attiecības noregulēsies, un partneri kļūs līdzvērtīgi. Lai varētu saukties par aristokrātu, ir jānomainās vairākām paaudzēm, un līdzīgi ir ar pēckara mantojumu. Ģenētika un audzināšana pārveidojas lēnām.

Mūsu sievietēm ir tā nelaime, ka viņas par maz sevi mīl. Sešdesmitajos gados dzimušajām galvenais mērķis bija ātri apprecēties. Tā kāre bija tik liela, ka izjuta bailes puisi pazaudēt un centās viņam visādi izdabāt. Apprecoties sieviete cerēja, ka vīrs būs stiprais balsts, kas viņu pasargās no dzīves vētrām. Taču vīrs nesaprata, ko no viņa gaida, jo draudzēšanās laikā tādas prasības netika izvirzītas. Un viņam tomēr vajadzīga sieviete – māte. Tad nu arī sieva uzņēmās šo lomu. Pirms kāzām sieviete – mīļākā, pēc kāzām sieviete – māte. Bet iejušanās “mātes” lomā nav dabisks ģimenes modelis.

Sievietei jākļūst vīram par draudzeni un mīļāko. Un jaunās meitenes to lieliski saprot. Viņas nav apsēstas ar precēšanās kāri. Bieži vien jaunietes nevēlas oficiāli saistīties ar draugu pat tad, kad jau piedzimis bērns. Viņas vairs neizturas pret vīrieti mātišķi.
Pie manis uz psihoanalīzēm nāk sievietes, kam nepieciešama pašapziņas celšana. Sieviete labi zina, ka vīram ir mīļākā, neiebilst, ka viņš tiekas ar otru sievieti, bet lūdz – tikai nepamet mani.

Taču vīrietis nav jāuztver kā iekāres objekts, kas par katru cenu jānotur pie sevis. Lielākoties sievietes ir tās, kas grib precēties, vīrieši mierīgi varētu iztikt bez laulībām. Vīrieši ir spēcīgi sportā, karā, arī savā biznesā, bet psiholoģiskajās attiecībās viņi ir trauslāki. Vīrietim nepatīk strīdēties un komandēt. Parasti sievas nosaka – izdari to, brauksim tur. Diemžēl jāatzīst, ka sievietes nereti pazemo vīrieti it kā negribot un pat ar mīlestību. Visas teorētiski grib stipru vīrieti, bet, ja palaimējas pie tāda tikt, nemaz nav laimīgas. Stiprais noliek sievieti pie vietas – tagad darīsim tā un nedarīsim šitā. Tad sieviete sūdzas, viņš ir despots, bet es vienalga daru, kā pati vēlos.

Mums visām gribas bruņinieku, lai viņš ir stiprs, cēls, smalks, atrisina problēmas, izpilda vēlēšanās. Lai pie tādiem tiktu, paaudžu paaudzēs viņi jāizaudzina.

 

Reāli stāsti

Nav darba, nav seksa

Iveta: – Mēs abi ar vīru strādājām, pelnījām puslīdz vienādi, taču mājas dzīve bija tikai manā ziņā. Vīrs vakaros devās ar draugu spēlēt skvošu vai arī skatīties hokejspēles. Tajos vakaros, kad bija mājās, nedarīja neko, klabināja datortaustiņus vai blenza televizorā. Savukārt es gatavoju vakariņas, palīdzēju meitai mācīties, izvedu vakara pastaigā suni un veicu pārējos mājas darbus. Viss mainījās, kad vīrs palika bez darba. Pusgadu sēdēja mājās, jo nevarēja atrast darbu, kas viņu apmierinātu. Es teicu, lai tad vismaz veic mājas darbus. Kaut ko jau viņš darīja, reizēm izsūca putekļus, pagatavoja ēdienu. Vispār tas bija murgains laiks. Vīrs kļuva aizvien nīgrāks, mājās valdīja nokaitēta atmosfēra, jo arī man nebija priecīgs prāts par to, ka esmu vienīgā pelnītāja. Reiz vīram pat dusmās pateicu – seksa nebūs, kamēr neatradīsi darbu. Tagad viņš atsācis strādāt, bet pelna mazāk par mani, un tas viņam dziļi kremt. Mēs daudz biežāk strīdamies par dažādiem ikdienas sīkumiem. Šoruden abonementu uz spēlēm vairs nevarēja atļauties. Pie sevis domāju, labāk būtu gājis izbļaustīties hokejā, nevis dirnējis mājās un kritis man uz nerviem.

Rita: – Agrāk mans vīrs strādāja celtniecībā, mēs dzīvojām cepuri kuldami, naudu neskaitot. Bet tad vīrs palika bez darba. Dzīvojam kopā ar vīramāti, un, kopš viņas mīļais dēliņš palicis bez darba, visādi viņu appuišo – pienes klāt ēdienu, aiziet uz veikalu nopirkt cigaretes vai alus pudeli. To visu vīramāte pērk par savu pensiju. Es pat brīnos, ko vīrs visas dienas garumā spēj sadarīt mūsu mazajā dzīvoklī. Es aiz garlaicības būtu izlaidusi garu. Taču vīrs pārmet, ka es pārāk daudz strādāju un nopelnīt tāpat neko nevaru. Bet man patīk mans darbs, un ko es citu darīšu, vai dirnēšu laulenim līdzās uz dīvāna? Kad ieminos, vai viņš tomēr nevēlas meklēt kādu nodarbošanos, vīrs atbild, ka viņam tāpat ir labi. Man liekas, ka viņš patiesi dzīvē neko nevēlas mainīt, bet man arvien biežāk sev jāuzdod jautājums, vai es ar tādu cilvēku vēlos dzīvot kopā.

LA.lv