Veselam
Psiholoģija

Sociālās izolēšanās ēnas puse. Psihoterapeites padomi stiprām ģimenēm0

Foto: SHUTTERSTOCK

LASĪTĀJA JAUTĀ

“Arī mūsu ģimene, ņemot vērā situāciju valstī, visu laiku cenšas būt mājās un neapmeklēt publiskas vietas, ievērot sociālo distancēšanos un izolēšanos. Ģimenē esam pieci: es, vīrs un trīs bērni (13, 10 un 3 gadi). Diemžēl šobrīd situācija piespiedusi vīru palikt bez darba, man – strādāt attālināti. Lielākie bērni mācās no mājām, bet mazākais uz bērnudārzu neiet.

Varētu domāt – cik gan jauki, visa ģimene kopā! Taču tas ir milzīgs izaicinājums – būt vienam otra sabiedrībā 24 stundas diennaktī, turklāt nevis dienu, divas vai nedēļu, bet gan vairāk par mēnesi (un kas zina, kā būs tālāk). Katram tomēr ir aktuālas savas cīņas, kas jāizcīna.

Vīram – nomāktība par darba zaudēšanu, neziņa par finansiālo stāvokli; man – kā spēt kvalitatīvi strādāt, kad apkārt viss čum un mudž; lielākajiem bērniem – kā adaptēties un spēt mācīties mājas apstākļos? Vienīgi mazais dēliņš priecājas, ka uz bērnudārzu nav jāiet un visa ģimene ir kopā, bet, kā zināms, mazs bērns prasa nepārtrauktu uzmanību. Gandrīz visi esam, tā teikt, uz nerva. Kā mazināt iekšējo trauksmi šajā laikā? Kā nestrīdēties un saglabāt ģimenē mieru? Un kā spēt domāt pozitīvi, ja priekšā viena vienīga neziņa?”

Atbild Antra Sloka-Jakovļeva,eksistenciālā virziena psihoterapeite

Kad nenotiek tā, kā vēlamies

Ir dzīvē lietas, kuras varam mainīt. Un ir lietas, kuras nevaram mainīt, bet mēs varam tās pieņemt tāpat kā sniegu plaukstošu lapu laikā vai arī vētru, kas izrauj kokus no zemes ar visām saknēm. Tāpat, saskaroties ar šī brīža situāciju, ir svarīgi – KĀ mēs uztveram esošo un neizbēgamo. Jūs sakāt, ka tagad jums katram ir aktuālas savas cīņas, kas jāizcīna. Taču cīnīšanās process parasti sagādā daudz vairāk ciešanu. Tā vietā būtu vērtīgi saskatīt reālās grūtības un noskaidrot, saprast katra uzdevumus, kas konkrētajā brīdī jārisina. Un, pats galvenais, draudzīgi sadarboties savā starpā.

Jūsu ģimene (līdzīgi kā daudzas citas) šajā krīzes laikā atrodas kā uz peldošas jahtas, nezinot, kas to sagaida ceļā un kad tā atkal sasniegs krastu. Tieši tamdēļ, lai veiksmīgāk savā starpā sadzīvotu, vispirms jāapzinās zaudējumi un ar to saistītās emocijas, kas, visticamāk, ik pa laikam uzliesmo un ir vislielākais izaicinājums, atrodoties kopā 24 stundas diennaktī. Piemēram, dusmas, ka nenotiek un nevar būt tā, kā bija, kā vēlamies, kā gribam. Izmisums un bailes par nezināmo. Skumjas un vilšanās tuviniekos, kuri mūs šķietami nesaprot. Sociālā izolēšanās tomēr paredz, ka aizbēgt no emocijām ārējās aktivitātēs un darbos vairs nav tik vienkārši.

Lipīgā trauksme

Mēs katrs esam svarīgs savas ģimenes (kā vienas komandas) loceklis – ar savu situāciju, lomu un uzdevumiem. Katrs esam vērtība, un katram no mums savu reizi nepieciešams atbalsts. Viens no būtiskākajiem uzdevumiem ir pieņemt savas un tuvāko emocijas.

Tas ir dabiski, ka darba zaudējums vīram var likt justies nomāktam, iespējams, pat aizvainotam, sajust kaunu, vainu, vilšanos, sastapties ar bailēm par nezināmo. Bērni savukārt dusmojas vai bēdājas par to, ka nevar tikties ar vienaudžiem un ka atņemtas ierastās nodarbes. Arī jūs kā mamma varat izjust satraukumu, pat izmisumu, ka esat kļuvusi par vienīgo ģimenes apgādnieci. Taču sakāpinātas emocijas bieži vien mums traucē saskatīt objektīvo realitāti, tāpēc vispirms tās jāatmasko un jānosauc vārdā. Pēc tam jāpieņem gan savas, gan tuvinieka emocijas tādas, kādas tās ir. Krīzes situācijas vienmēr parāda to, cik ļoti spējam vai nespējam tikt galā ar savu emocionālo pasauli.

Trauksmei var būt visdažādākie līmeņi: no vienkārša īslaicīga satraukuma, bažām un rūpēm līdz pat uzmācīgām domām, bailēm par nākotni un panikas lēkmēm. Jā, ne tikai vīruss, arī trauksme mēdz būt lipīga! Mēs varam sākt satraukties arī tāpēc, ka citi mums apkārt ir trauksmaini. Bet, ja to skaidri apzināmies, tad varam iemācīties saglabāt mieru. Tāpēc savu iekšējo trauksmi nepieciešams iepazīt, saprast – ko tā vēlas mums pateikt, pēc tam vadot sev vēlamā virzienā.

Tā vietā, lai turpinātu ražot satraucošas domas, kas tikai provocē uz nepatīkamām emocijām, labāk teikt sev stop un virzīt uzmanību uz reālo situāciju mājās. Pajautāt sev: kā atrast labāko risinājumu, lai bērni varētu netraucēti pildīt mājas darbus? Kāds būtu katra ieguldījums komandas darbā? Kur un kā varētu izbrīvēt nelielu laiku vienatnei, arī darba pienākumu izpildei? Kā vīrs šajā situācijā varētu būt noderīgs ģimenei? Kā vislabāk bērniem izskaidrot sabiedrībā notiekošo, lai nedzīvotu pastāvīgās bažās?

Cik ilgi dzīvo emocija?

Daļai ģimeņu ir savi rituāli, paradumi, tā saucamie glābšanas riņķi, kas tiek izmantoti, kad emocijas sit augstu vilni. Kā ir ar jums? Ko iesākat, kad esat uz nerva? Varbūt zināmi kādi elpošanas vingrinājumi? Ja patīk darboties ar zīmuļiem, varbūt palīdz emociju izzīmēšana uz papīra vai mandalu krāsošana? Reizēm arī kāda noteikta mūzika ļauj izdzīvot esošās emocijas un aicina pārslēgties uz ko citu…

Interesanti, ka emocija dzīvo 90 sekundes, ja mēs to pārstājam barot ar savām domām. Tāpēc tas ir tik svarīgi – pateikt sev stop vai apstājies, kam seko darbība (mierīga un pārliecinoša), kas pārtrauc esošo emociju vētru. Reizēm palīdz iziešana no istabas, skaitīšana līdz desmit, arī apzināta, vienmērīga elpošana, pastaiga, fiziska izkustēšanās u. c.

Ja tvaika katlam tomēr vāks jau norauts, ir jānogaida, kamēr tvaiks iziet, lai sāktu saprast, kā notikušo iespējams vērst par labu. Atceros, ka kādā dārziņā bērniem bija izveidots palīdzīgā rūķa stūris, ar domu – kad bērni kļūst dusmīgi, par kaut ko sastrīdas vai niķojas, audzinātāja aicina tos pasēdēt pie rūķa un klusiņām ar to aprunāties. Pēc mirkļa audzinātāja pievienojas rūķa stūrim un kopīgi apspriež notiekošo. Tas bieži vien noder (arī pieaugušajiem), jo tikai ar skatu no malas un vēsu prātu mēs varam saprast emociju īsto cēloni. Un izrādās, ka visbiežākais negatīvo emociju iemesls ir mūsu vēlmes un gaidas (gan pret sevi, gan citiem), kas nereti noved pie vilšanās.

Kā ik dienu vairot labo

Visiem būs daudz vieglāk, ja šis nebūt ne vienkāršais laiks tiks izdzīvots pēc iespējas draudzīgāk un cieņpilnāk. Jūsu mazais dēliņš jau to dara – izrādot patiesu prieku par būšanu kopā! Tagad arī pārējiem jāpagriež fokuss vairāk uz Mēs, nevis Es. Tik tiešām – šis laiks nāk ne tikai ar grūtībām, bet arī iespējām – piemēram, mācīties atrast veidu, kā vairot iekšēju mieru un noturēt savstarpēji atklātas un mīlestības pilnas ģimeniskas attiecības arī ne tik saldā dzīves periodā.

Speciālists iesaka

Lūk, dažas idejas, kā veicināt draudzīgāku kopā būšanu ikdienā

Foto: SHUTTERSTOCK

* Vienmēr izrunāt visu, kas sakrājies uz sirds. Parasti aiz mūsu emocijām tomēr slēpjas kāda konkrēta vajadzība, ko vērts nosaukt vārdā un savā starpā pārrunāt – cik reāli ir to šobrīd izpildīt? Ja nav – kāda varētu būt alternatīva?

* Kopēji izveidots dienas plāns. Tas varētu palīdzēt pieturēties pie dienas ritma, kas visiem sniegtu daudz vairāk drošības un miera. Šajā grafikā var ierakstīt visas galvenās nodarbes, pienākumus, aktivitātes, arī miera/atpūtas stundas.

* Projektu dienas. Ģimene var vienoties par kopīgiem projektiem. Piemēram, kopīga pusdienu gatavošana. Pusdienu vietā var būt arī mājas ģenerālā tīrīšana. Skapja sakārtošana. Bilžu pārskatīšana. Kopīga veidošana, zīmēšana, konstruēšana. Viens no vērtīgākajiem ģimenes projektiem šobrīd varētu būt vīrusu izpēte – kādi tie izskatās, kad tie iedzīvojas un kad neiedzīvojas organismā. Caur izpēti iespējams rast atbildes uz daudziem satraucošiem jautājumiem.

* Spēles un rotaļas – kā obligāta dienas prakse. Ģimenēs, kur aug bērni, veselīgākā un vērtīgākā garīgā prakse ir spēles un rotaļas. Kāpēc? Jo tās māca mums virzīt savu uzmanību uz šeit un tagad. Tā var būt kopīgas pasakas lasīšana, kad katrs lasa pa trim teikumiem un dod tālāk nākamajam. Mazākais var tikmēr zīmēt lasīto. Var arī veidot savu stāstu vai pasaku, rakstot pa vienam teikumam un padodot tālāk. Ja pietrūkst ideju, interneta vide būs bagātīgs palīgs šajā ziņā. Savukārt diena var beigties ar spēli “Kas tev šodien sagādāja prieku?”, kur visi dalās labajā, priecīgajā, vērtīgajā, kas dienas laikā piedzīvots. Spēle vai jebkura kopīga (pat visvienkāršākā) darbošanās ir svētīgs, vērtīgs un veselīgs pasākums, kas nes labumu ikvienam. Turpretī virtuālā vide mūs vairāk vai mazāk (arī dzīvojot kopā) vienu no otra atdala.

* Laiks pabūt ar sevi. “Lai sadzirdētu sevi, vajadzīgas klusuma dienas,” – tā vēsta kāda indiāņu gudrība. Ieklausoties savā klusumā, savā elpā, mēs patiešām sastopam ko vairāk nekā vienkārši sevi. Te gan jāsaka, ka laiks sev un klusums katram var nozīmēt ko citu. Tāpēc svarīgi apzināties, kas nepieciešams tieši konkrētajam cilvēkam (gan jums kā pieaugušajiem, gan katram no bērniem). Un tad parūpēties, lai tam tiktu atrasts laiks kopīgajā ģimenes plānā. Tāpat nevajadzētu aizmirst par divvientulības devu kopā ar vīru.

LA.lv
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.
RO
Regīna Olševska
Veselam
Kāpēc ceļu locītavā krājas ūdens un kā ar to cīnīties?
1 diena
RO
Regīna Olševska
Veselam
Lai kauli nelūst kā sērkociņi, palīdzēs saules nogatavināts vitamīns
1 diena
LE
LETA
Veselam
Apmēram 80 gadus vecs, ar hroniskām slimībām – miris vēl viens Covid-19 pacients
1 diena

Lasītākie

LE
LETA
Latvijā
Premjers Kariņš paziņo, no kā būs atkarīga ierobežojumu mīkstināšana pēc 9.jūnija 1
9 stundas
LE
LETA
Latvijā
Cilvēki tiek sodīti un atstāti bez ienākumiem. Opozīcija kritizē koalīciju 6
6 stundas
LA
LA.LV
Latvijā
Par pārkāpumiem novadu reformas kampaņā soda ierēdni. Ministrs Pūce komentē
3 stundas
LA
LA.LV
Latvijā
Iedzīvotāji pasaka, ko domā par Kučinska solījumiem. Kučinskis atbildi parādā nepaliek 1
6 stundas
LE
LETA
Kultūra
Austrija pašnodarbinātajiem māksliniekiem maksās 1000 eiro ikmēneša pabalstu
2 stundas