Veselam
Bērni

Stāsti par bērnunamu bērniem, kas noteikti liks aizdomāties 0


Ilustratīvs foto
Ilustratīvs foto
Foto – Shutterstock

Ģimene ikvienam cilvēkam dzīvē ir vissvarīgākā, bet diemžēl joprojām gana daudziem bērniem augt kopā ar bioloģiskajiem vecākiem dažādu iemeslu dēļ nav lemts, un viņi nonāk bērnunamā. Nenoliedzami, ka dzīve šādā vidē atstāj savas sekas, un tie, kas auguši ģimenēs, pilnīgi iespējams, pat nespēj aizdomāties, ka prieku var radīt pavisam vienkāršas lietas un galvenais sapnis nav jaunākais tālruņa modelis, bet gan mammas un tēta iegūšana.

Portāls “Adme” apkopojis deviņus stāstiņus par bērniem, kam dzīvē nav šī paša galvenā – ģimenes, vienlaikus aicinot aizdomāties ikvienu un padomāt, vai tieši tev nav iespēja šo situāciju kaut kā mainīt.

Lūgums Ziemassvētku vecītim

“Pirmais kurss, ziema. Man kā aktīvistam piedāvāja būt Ziemassvētku vecītim bērnunamā.

Iemācījos pāris dzejolīšus un spēles, uzģērbu kostīmu, pielīmēju bārdu un domāju, ka esmu gatavs. Nē, tam nav iespējams būt gatavam. Jo, kad es atnācu, bērni kliedza, ka es neesmu īsts (domāju, ka tā ir izgāšanās). Kad pienāca dāvanu laiks, katrs bērns, noskaitot dzejoli, man ausī čukstēja savu vēlēšanos nākamajam gadam: atrast mammu un tēti vai lai viņi atrod viņus. Visi bērni bez izņēmuma prasīja tieši to. Pēc pasākuma, klusējot smēķēju un raudāju.”

Prieks par roltonu, ko atnesa mamma

“Bieži biju bērnunamā. Bērni man daudz ko iemācīja, bija laba motivācija. Bet vienu gadījumu es atcerēšos uz visiem laikiem. Kaut kā vienkārši sēdēju koridorā. Ap stūri parādījās puisēns ar sievieti, izskatījās, ka mamma viņu atbraukusi apraudzīt. Un dāvanā atvedusi… paciņu rolton (ātri pagatavojamās nūdeles – red.) nūdeļu. Bet šis zēns no laimes staroja, jo, redz, viņam blakus bija mamma. Bet mums “iPhone” ne tādā krāsā – un uzreiz skandāls.”

Pēdējā diena kopā ar dvīņubrāli

“Mēs ar manu dvīņu brāli palikām apaļos bāreņos un līdz piecu gadu vecumam dzīvojām bērnunamā. Pēc tam mūs paņēma dažādas ģimenes. Es ne tik daudz atceros par brāli, toties mūsu pēdējo dienu atceros visos sīkumos: mēs paslēpāmies milzīgā rotaļlietu kastē un ar asarām un smaidiem stāstījām viens otram, kā tālāk dzīvosim un par ko kļūsim. Apsolījām, ka viens otru atradīsim.

Gāja gadi. Bērnunamā nedod informāciju par viņu – neesot tādu tiesību, pati viņu atrast nevaru. Pabeidzu skolu un eju mācīties par jūras biologu, tāpēc, ka toreiz, sēžot tajā kastē, sacīju, ka kļūšu tieši par šo. Ticu, ka, ja iekārtošu dzīvi tā, kā plānoju toreiz, noteikti satikšu brāli. Man neko no šīs dzīves nevajag, tikai atrast viņu.”

Labrīt!

“Bērnunams. Es eju pa koridoru, ielūkojoties visās guļamistabās. Klusums, visi vēl guļ. Pēdējās mierīgās minūtes manā darba dienā. Ieeju istabās, attaisu žalūzijas, ieslēdzu mazo gaismu. Puisēni sāk staipīties, paceļ izspūrušās galvas, kāds jau ceļas. Vienā no guļamistabām puisēns “sakārto gultu” ar vienu roku, sēžot uz tās maliņas un neatverot acis. Neapmierinātā ņurdoņa vienam uz otru koridorā un tualetē. Kāds no bērniem, izejot no guļamistabas, pienāk pie manis un baksta ar degunu sānos. Viņš tā stāv dažas sekundes:
Labrīt, mamma.”

Aizkustināt līdz sirds dziļumiem milzi

“Palīdzēju pazīstamiem aizvest dāvanas no labiem cilvēkiem mazuļiem bērnunamā. Pats tajā nebiju iesaistīts, tīri biju šoferis. Bet nevar aprakstīt bērnu skatienus un prieka patiesumu. Spēlējos ar viņiem, biju milzis, bet viņi barā man uzbruka.

Aizbraukt bija visgrūtāk par visu. Mani tas tik spēcīgi aizkustināja, ka es, pieaudzis vīrietis, atgriezies mājās, domāju visu vakaru. Palīdzēšu bērniem, ar ko varēšu.”

Svētki bez turpinājuma

“Bērnunamā ieradās žurnālisti. Koridorā audzinātāju tajā brīdī apskauj bērni: “Pie mums šodien atbrauks sponsori vai mecenāti, proti kandidāti vai deputāti?” Bērni neredz īpašu atšķirību, bet saprot: tagad būs koncerts, bet pēc tam visiem izdalīs rotaļlietas un uzcienās ar konfektēm. Vispopulārākais labdarības veids – atbraukt uz neilgu laiku, sarīkot svētkus, uzdāvināt dāvanas, uzlabot noskaņojumu. Un aizbraukt, atstājot visu, kā ir.”

Laimīgā sagadīšanās

“Šo stāstu es dzirdēju no Spānijas vēstniecības darbiniekiem. Dzīvoja turīga ģimene un ļoti gribēja mazbērnus. Bet meita un dēls nesteidzās ar bērnu radīšanu. Un reiz viņi skatījās pārraidi televīzijā, bet tur rādīja puisēna-bāreņa stāstu. Un te viņi izdzirdēja, ka uzvārds puisēnam ir tieši tāds, kā viņiem. Nolēma, ka tas ir liktenis, un bērnu adoptēja. Tagad visi kopā laimīgi dzīvo Spānijā savā mājā.”

Uz tualeti drīkst?

“Mans jaunais cilvēks strādā par bārmeni pazīstamā iestādē. Tur ir iekšā iešanas kontrole pēc vizuālās ārienes un stingri noliegts ieiet ar bērniem. Vakar stāstīja, ka līdz bāra maiņas sākumam ienāca sešus gadus veca meitenīte, palūgusi aiziet uz tualeti. Atļāvuši viņai aiziet, bet tūliņ aiz viņas vesela rinda bērneļu. Izrādījās, ka bērni ir no bērnunama, ekskursijā atbraukuši. Mans līdzjūtīgais partneris visus kopā ar audzinātājiem uzaicināja uz bāru, ar visiem papļāpāja un bez maksas ar limonādi pacienāja. Audzinātāja pēc tam vēl šokolādi ienesa.”

Falšā labestība

“Vācu palīdzību bērnunamam. Atbraucu uz turieni ar rotaļlietām, mantām, saldumiem. Ilgi runājos ar bērniem, spēlējos. Kad taisījos aizbraukt, pie manis pienāca aptuveni 12 gadus veca meitene un sacīja: “Tā man patīk, ka tu pie mums atbrauci. Man patīk, ka pie mums atbrauc parunāties nevis tikai nofotografēties, bet pēc tam paņemt atpakaļ visas mantas un aizbraukt.”

 

 

 

LA.lv