Veselam
Ārstēšana

Suns atver dzīvei. Kā palīdz kanisterapija. Atšķirības: suns asistents no pavadonis 0


Suņa ķermeņa siltums silda cilvēka plecu joslas muskuļus un muguras kakla daļu. Tā ir izcila siltuma aplikācija, kas kombinējas ar dzīvnieka pozitīvās enerģijas sajušanu un mieru. 
Suņa ķermeņa siltums silda cilvēka plecu joslas muskuļus un muguras kakla daļu. Tā ir izcila siltuma aplikācija, kas kombinējas ar dzīvnieka pozitīvās enerģijas sajušanu un mieru. 
Foto – Matīss Markovskis

Visa pamatā – mīlestība

Daudziem mājās ir suns, par mājdzīvnieku priecājas, mīļo, pavada kopā laiku. Tomēr kanisterapija ir daudz kas vairāk, jo tiek iesaistīts īpaši apmācīts suns, kas strādā kopā ar savu saimnieku un speciālistu. Suns neārstē, bet motivē. Kanisterapija atver cilvēku citām terapijām, līdz ar to stimulē atveseļošanos.

Man toreiz bija aptuveni desmit gadu, kopā ar vecākiem un māsu kāpām augstu Gruzijas kalnos. Virsotne bija tālu, bet man vairs neklausīja kājas un bija grūti elpot, turklāt kāpiens šķita neciešami vienmuļš. Piepeši nez no kurienes parādījās suns. Milzīgs un pinkains. Tas pienāca man klāt, silti piespiedās un palūkojās bezgala labsirdīgām acīm. Dato – suņa vārdu vēlāk pasacīja kalnos sastapts vīrs – turpmāk gāja kopā ar mani. Piepeši ceļš kļuva par tīkamu taciņu, kājas pašas nesa augšup. Protams, Dato nebija gudri apmācīts kanisterapijas suns, taču klātbūtnes efekts līdzinājās suņu terapijas sniegtajam.

 

Visi speciālisti, ar ko sarunājos par kanisterapiju, vispirms uzsver, ka suns nav ārsts, bet tikai palīgs un motivētājs.

Kanisterapija notiek, ņemot talkā īpaši izvēlētu un apmācītu suni, kuru vada kvalificēts speciālists. Terapijas suņa klātbūtne rosina cilvēku atvērties kādiem procesiem, piemēram, fiziskai un psihiskai rehabilitācijai vai socializācijai, pastiprina to efektu. Vēl iedarbīgāk, ja kanisterapija notiek kopā ar fizioterapeitu, ergoterapeitu, psihologu, pedagogu vai sociālo darbinieku.

“Kanisterapijā strādājam tikai ar pozitīvo. Tā ir mīlestība pret klientu un pret suni,” uzsver Latvijas Kinoloģiskās federācijas kinoloģe, apmācību trenere Ingūna Tihomirova.

Par kanisterapijas metodes pamatlicēju uzskata bērnu psihiatru Borisu Levinsonu ASV. Viņš, strādājot ar bērniem slimnīcā, ņēma līdzi savu suni. Ārsts novēroja, ka suns izraisa bērnos pozitīvu reakciju.

Interesanti, ka arī psihoterapijas tēvs Zīgmunds Freids uzskatīja, ka suns var palīdzēt, piemēram, mazināt trauksmi, tāpēc seansa laikā bieži klāt bija viņa čau-čau šķirnes suns.

Suņu terapija patlaban ir visvairāk izpētītā dzīvnieku terapijas joma, piemēram, zinātniski pierādīts, ka bērniem ar autiskā spektra traucējumiem kanisterapijas laikā notiek pozitīvi uzlabojumi. Cits pētījums apstiprina – ja līdzās atrodas terapijas suns, bērniem pēc operācijas nav nepieciešams tik daudz pretsāpju medikamentu un operētās vietas labāk dzīst.

Mūsdienās suņus terapeitus var sastapt slimnīcās, pansionātos, rehabilitācijas centros. Latvijā kanisterapiju biežāk izmanto bērniem.

 

Galerijas nosaukums


Pavadoņi un asistenti

Uzreiz jāpaskaidro, ka suņi ir iesaistīti ne tikai kanisterapijā. Tā dēvētie servisa suņi ikdienā dzīvo kopā ar saimnieku – cilvēku, kuram ir funkcionāli traucējumi.

Suns pavadonis palīdz neredzīgam vai vājredzīgam cilvēkam sadzīvē – orientēties apkārtnē, atrast liftu, pieturu, kāpt pa kāpnēm, brīdina par šķēršļiem.

Suns asistents sniedz atbalstu cilvēkam ar kustību traucējumiem – atnes dažādus priekšmetus, palīdz ģērbties, iekāpt ratiņkrēslā, piecelties no gultas, atver nepieciešamās durvis un atvilktnes, ieliek drēbes veļas mašīnā un izņem no tās. Pagaidām šāds suns ir tikai vienam cilvēkam – Baibai Baikovskai, kura ir sajūsmā par savu nesen iegūto palīdzi Elfu.

Dzīvnieki tiek speciāli sagatavoti, skoloti. Pašlaik to veic, piemēram, servisa suņu biedrība Teodors. Tas ir ilgs un dārgs process, izmaksā vairāk nekā 10 000 eiro. Latvijā tas iespējams tikai ar ziedotāju atbalstu. Turklāt apmācītājs paliek atbildīgs par suni arī tad, kad tas nodots saimniekam, uzņemas dažādas rūpes, piemēram, dzīvnieka ārstēšanu.

 


No prieka raud

“Spilgti atceros, kā bērns trešajā nodarbībā pēkšņi pavēra plaukstu un noglāstīja suni. Tas var šķist nieks, bet mamma no prieka raudāja, jo līdz tam mazais roku vispār nekustināja,” stāsta sertificēts kanisterapijas asistents Ingars Gudermanis no Liepājas.

Viņš uzsver, ka bērni ar ļoti lielu prieku nāk uz nodarbībām. Viņiem uzlabojas sīkā motorika un atmiņa, attīstās taktilās sajūtas. Paši var barot un ķemmēt dzīvnieku, dot komandas. Pamazām bērni kļūst patstāvīgāki, ceļas viņu pašapziņa.

Ingars lepojas, ka Liepājā izveidojusies sava kanisterapijas komanda, ir veiksmīga sadarbība ar pilsētas sociālo dienestu, dienas centru personām ar garīgās attīstības traucējumiem un biedrību Dižvanagi. Pieprasījums pēc mācīto suņu palīdzības pat pārsniedzot piedāvājumu, jāgaida rindā.

Kanisterapijas entuziasti darbojas arī Daugavpilī, Talsos, Valmierā, Ogrē, Siguldā un Rīgā, nesen veiksmīgi sākuši strādāt Ventspilī. Speciālisti ar saviem suņiem dodas uz sociālajām iestādēm, kas pulcina bērnus ar īpašām vajadzībām, strādā SOS ciematos, krīžu centros, logopēda praksē Ogrē un fizioterapijas praksē Rīgā, kā arī iepriecina seniorus sociālās aprūpes centros.

Kanisterapijas suņus izmanto arī pedagoģijā. Ingūna Tihomirova ar saviem trim ņūfaundlendiem Dūdu, Zum-Zum un Pepiju darbojas Palsmanes internātpamatskolā, piedalās stundās. Tiek speciāli izstrādāts, piemēram, matemātikas, lasīšanas vai ģeogrāfijas stundu plāns, kurā atvēlēta vieta arī suņiem. Ja bērns labi paveic kādu darbu, apbalvojums ir iespēja samīļot vai pabarot suni. Tas ceļ bērna pašvērtējumu.

“Kanisterapijas izmantošanai nav robežu. Piemēram, Igaunijā cietumā ieslodzītajam cilvēkam suņa klātbūtne rada ģimenisku sajūtu, māca toleranci, līdzjūtību,” stāsta Ingūna Tihomirova.

 

Baltais kolēģis

Jau vairāk nekā pusgadu samojedu šķirnes suns Džerods kopā ar savu saimnieci Ramonu Kārkliņu strādā Pārdaugavā, fizioterapijas centrā Labā prakse. Kad suns tur ierodas, visi atplaukst smaidā. Kā gan ne – tik balts un pūkains brīnums, katrs grib sabužināt un samīļot. Kad vēroju Džerodu darbībā, tā vien šķiet, ka suns ik pa laikam pasmaida.

Latvijā jaunums ir dzīvnieka asistētas fizioterapijas nodarbības. Rīgas Stradiņa universitātes docente un fizioterapeite Daina Šmite uzsver, ka cilvēka emocionālais un fiziskais stāvoklis atrodas savstarpējā mijiedarbībā un tas jāņem vērā fizioterapijas procesā. Kanisterapijas suns var dot svarīgu artavu šajā ceļā. Suns palīdz fizioterapeitam sasniegt izvirzītos mērķus, pacientam – ātrāk atveseļoties, kā arī sniedz prieku un pozitīvu enerģiju ilgstošas terapijas laikā.

“Mūsu nodoms ir reģistrēt dzīvnieku asistētu fizioterapiju kā ārstniecības metodi, medicīnas tehnoloģiju. Diemžēl pagaidām Latvijā līdz galam nav sakārtots likumiskais pamats, lai ārstniecības vidē drīkstētu ienākt ar dzīvnieku,” – tā Daina Šmite.

Idejas sākums meklējams visai personiskā stāstā. Daina jau sen pazīst Ramonu, kādā emocionāli grūtā brīdī ieradās ciemos. Bēdu sagrauzta sēdēja, piepeši līdzās, katrs savā krēsla pusē, ierāpās suņi – lielie, baltie samojedi.

“Sajutu neaprakstāmu mieru, drošību, atbalstu. Man šķita, ka suņi mani saprot, jūt līdzi, varētu tiem izstāstīt visu savu sāpi.”

Kanisterapijas suns tiešām var būt balsts un iedrošinājums. Šo terapiju var izmantot cilvēkiem ar smagiem un ilgstošiem funkcionāliem traucējumiem, pārvietošanās grūtībām, hroniskām sāpēm.

 

Uzkāpt nedrīkst!

“Muskuļu sasprindzinājumu vai hroniskas sāpes parasti pavada iekšējs sasprindzinājums, trauksme. Tāpēc svarīgi vispirms atslābināties un sniegt atbalstu, un te var palīdzēt mūsu lielais, baltais kolēģis Džerods. Suņa siltums un kažoka pieskāriens mazina muskuļu saspringumu un uzlabo lokālo asinsriti, kā arī nomierina. Suņa līdzdalība labi der motivācijai, mērķtiecīgām darbībām, piemēram, ja ilgstošā terapijā uzlabojam specifiskas roku funkcijas, tvērienu. Viens ir satvert bumbu, pavisam kas cits – glāstīt suni. Tas motivē daudz vairāk. Nodarbības laikā cilvēks nogurst, bet suns uztur gribu darboties tālāk.

Iespējams arī uzlabot pacienta gaitas kvalitāti. Trenēties, kāpjot nevis pāri segas rullim, bet gan suņa ķermenim. To dara uzmanīgi, jo nedrīkst uzkāpt tik mīļam, jaukam sunim! Virzās pāri, īpaši koncentrējoties, līdz ar to ir labāks rezultāts. Ja pastaigā ved suni pavadā, nevis tāpat vien cenšas spert soļus, uzlabojumu var panākt ātrāk,” skaidro Daina Šmite.

Cilvēks apguļas uz vingrošanas paklāja, blakus Ramona cieši klāt nogulda Džerodu. Ja ir palielināts muskuļu tonuss, atslābināties palīdz kāju uzlikšana uz suņa. Pēc tam vieglāk veikt citus vingrojumus, pastiept vai palocīt kājas.

Ja ir pārmaiņas plaukstu locītavās, tās ir sāpīgas, grūti kaut ko satvert un noturēt, suņa kažoku cilvēks spēj bužināt un ņurcīt, tas notiek gluži neapzināti.

“Starp citu, suns noņem spriedzi arī pašam fizioterapeitam. Ja klients ilgstoši nāk uz terapiju, bet funkcionālie ierobežojumi ir izteikti, pārmaiņas grūti panākt, fizioterapeits var izsīkt. Taču pabužini suni un kļūsti mierīgs, dzīvnieks ir spriedzes mazinātājs, emociju novadītājs un prieka avots.”

 

Suņa reakciju jāspēj paredzēt

Ramona Kārkliņa kanisterapijas lauciņā darbojas jau desmit gadu. Viņas audzēkņi ir samojedu šķirnes suņi, viens no tiem – Džerods.

Ramona atbild par to, ko dara suns, palīdz speciālistam. “Man vienmēr jābūt klāt, tā ir ļoti liela atbildība,” viņa uzsver.

Vispirms jāzina, vai cilvēkam nav bail no dzīvnieka, vai nav alerģijas pret suņa vilnu, kas var liegt izmantot kanisterapiju. Pēc tam tiek veidota pozitīva saikne starp klientu un suni.

Ramona stāsta, ka terapijas suns ir atšķirīgs, to var redzēt jau pavisam mazam kucēnam. Vispār samojedu šķirnes suņi nav pārāk mierīgi, taču atsevišķi dzīvnieki der kanisterapijai. “Man prieks, ka es ar savu dzīvnieku varu dot cilvēkiem pozitīvas emocijas, palīdzēt atveseļoties,” atzīst Ramona.

Sunim nedrīkst būt ne mazākās agresijas. Lai saņemtu ieskaiti, notiek nopietna testēšana, piemēram, dzīvniekam jāiet cauri cilvēku pūlim, garām skrienošiem svešiem suņiem vai cilvēkam ar kruķiem – nevienā situācijā nedrīkst reaģēt.

“Arī tad, ja ejam gar kādu sētu un tur rej suns, Džerods to pamana, bet paiet garām pilnīgi mierīgi. Tāpat terapijas laikā. Sunim nav viegli nogulēt rāmi desmit minūtes. Taču, ja tas nepieciešams terapijai un Džerods to zina, viņš guļ, ļaujas. Nereti tā atslābinās, ka pat aizmieg un krāc. Taču mājās ir pavisam cits suns, rej visskaļāk no visiem mīluļiem, skrien. Tāds lielais priekšnieks.”

Džerods savu misiju uztver ļoti pozitīvi. Ja Ramona saka, ka jādodas uz darbu, staigā pa māju tāds īpaši svarīgs.


Ne visi drīkst

Kanisterapija nav ieteicama, ja ir bailes no suņa, alerģija pret suņa vilnu, atvērtas brūces.

Dzīvnieku asistētu terapiju un aktivitātes nav ieteicams izmantot, ja ir nomākta imunitāte vai specifiski medicīniski stāvokļi, piemēram, dažas elpošanas sistēmas infekcijas.

 

Fakti

Lauksaimniecības datu centrs informē, ka Latvijā reģistrēti 37 suņi terapeiti, viens suns asistents un astoņi pavadoņi.

Ingūna Tihomirova stāsta, ka šie skaitļi ir aptuveni, dažādās metodēs apmācītu suņu ir aptuveni 80, bet tikai trešā daļa strādā praktiski. Pēc noteikumiem sunim eksāmens jākārto katru gadu, bet daudzi saimnieki to neievēro.

Kanisterapijai vairāk piemēroti suņi kompanjoni ar sangviniķa vai flegmatiķa temperamentu, sterilizēti. Neiesaka izmantot cīņas suņus, sargsuņus, dienesta jeb aizsardzības suņus, bezšķirnes suņus.

 

 

Pieredze

Karīna Šmaukstele, Elizabetes (4,5 gadi) mamma

Turējās pie suņa un piecēlās!

– Meitiņai kopš dzimšanas diagnosticēta galvas smadzeņu attīstības patoloģija. Ārsti neprognozēja veselības uzlabošanos, sacīja – viņa nekad nestaigās. Nevarēju ar to samierināties, darīju visu, ko varēju. Aizvedu uz Sanktpēterburgu, kur veica ārstēšanas kursu, pēc tam bija būtiski uzlabojumi. Sapratu, ka ir vērts turpināt. Gribēju vest viņu uz delfīnu terapiju, taču uzzināju, ka tas ir ļoti dārgi. Izlēmu vispirms pamēģināt kanisterapiju, nodarbības ar suni. Man to ieteica Rīgas Svētās Sofijas attīstības centrā bērniem ar īpašām vajadzībām.

Nodarbības notika psiholoģes Isidas Klopovas vadībā. Sunim Džerodam vienmēr blakus bija saimniece Ramona. Speciālistes skatījās, ko vairāk vajadzētu bērnam, nesteidzīgi uz to virzīja.

Meitiņa ieinteresēta kustējās līdzi sunim, tas uzlaboja koordinācijas spējas. Lika rociņas pie suņa kažoka, attīstījās smalkā motorika. Sāka izrunāt vairāk skaņu, šķita, ka grib ar sunīti parunāt. Pozitīvu virzību novēroju emocionālajā jomā. Meita sāka vairāk sevi apzināties, ļoti skaidri izrādīt to, kas patīk un kas ne. Viņai iepatikās samīļot visus, kas agrāk nebija aktuāli. Arī ar mazo mājas sunīti, pekinieti, tagad prot spēlēties, nenodara pāri.

Kādā nodarbībā suni uzlika uz galda, bet meita tik ļoti gribēja tikt viņam tuvāk, ka ar rociņām ieķērās galdā un pati piecēlās kājās! Tas bija prieks un pārsteigums. Citreiz viņa stāvēja pie Džeroda bez turēšanās, pati to nenojauzdama. Domāju, ka viņa sajuta – suns ir atbalsts, ir droši. Kanisterapija notika pagājušajā gadā. Tās bija 15 nodarbības, viens kurss, kas deva pozitīvu ievirzi. Tagad meita var bez palīdzības noiet dažus soļus.

 

logo-36

LA.lv