Veselam
Sekss

Suvenīrs pēc nedroša seksa – slimība. 7 biežākās saslimšanas 0

Foto – Shutterstock

Gonorejas pacientu mazāk, sifilisa slimnieku – vairāk

Mūsdienās zināmas vairāk nekā 30 dažādas seksuāli transmisīvās infekcijas – trihomonoze, ģenitālais herpes vīruss, smailās kondilomas un citas slimības, ko iespējams iegūt, vienīgi mīlējoties ar inficētu partneri. Latvijā obligātai reģistrācijai pakļautas trīs: sifiliss, gonokoku un hlamīdiju infekcijas. Ar citām slimībām, piemēram, HIV un AIDS, C un B hepatītu, var inficēties gan seksa laikā, gan citos veidos, piemēram, ar inficētām asinīm.

Slimību kontroles un profilakses centra ekspertu apkopotā informācija liecina par labām un ne tik labām tendencēm seksuāli transmisīvo infekciju izplatībā, kurām nenoliedzami ir būtiska ietekme uz vīriešu un sieviešu seksuālo un reproduktīvo veselību. Piemēram, šo slimību sekas var veicināt ārpusdzemdes grūtniecības iestāšanos vai neauglību.

Labā ziņa ir tā, ka pēdējo piecu gadu laikā krasi – par 71% – samazinājies gonorejas gadījumu skaits. Vēl 2013. gadā Latvija saslimstības ziņā ierindojās trešajā vietā aiz Lielbritānijas un Īrijas un pārsniedza vidējo līmeni Eiropas Savienības un Eiropas Ekonomiskās zonas valstīs 1,6 reizes (27,8 pret 16,9 gadījumiem uz 100 000 iedzīvotāju). Tagad saslimstība ar gonokoku infekciju nepārsniedz vidējo. Piemēram, pērn ar gonoreju saslima 172 cilvēki, lielākoties vecuma grupā no 18 līdz 29 gadiem (111 gadījumu jeb 64%), bet 2015. gadā – 393. Diemžēl ir arī darvas piliens – pēdējos gados arvien aktuālāka kļūst gonokoku rezistence jeb nejutība pret vairākiem antibakteriāliem medikamentiem. Tas nozīmē, ka slimības ārstēšana kļūst sarežģītāka un dārgāka.

Citādi ir ar sifilisu: pēdējos piecos gados saslimstība ar to pieaugusi par 13%. 2015. gadā, rēķinot uz 100 000 iedzīvotāju, ar to slimoja vien septiņi cilvēki, pērn – jau 8,5.

Hlamīdiju posts

Viena no pasaulē izplatītākajām seksuāli transmisīvajām infekcijām ir uroģenitālā hlamidioze, piemēram, Islandē reģistrēti 677, Dānijā – 461,2, Norvēģijā – 440,5, Lielbritānija – 369,3 hlamidiozes gadījumi uz 100 000 iedzīvotāju. Šī infekcija visbiežāk skar cilvēkus reproduktīvajā vecumā – 64% gadījumu to diagnosticē sievietēm un vīriešiem vecumā no 18 līdz 29 gadiem. Latvijā hlamīdiju laboratorisko izmeklēšanu veic tikai riska grupas grūtniecēm, tāpēc oficiāli reģistrēto hlamidiozes gadījumu skaits mūsu valstī ir pat zem vidējā līmeņa Eiropā. Piemēram, 2013. gadā Latvijā saslimstība ar hlamidiozi bija 1,8 reizes zemāka nekā vidēji Eiropā (attiecīgi 100,8 un 181,7 gadījumi uz 100 000 iedzīvotāju). Tas gan ir maz ticams, tāpēc jāsecina, ka daļa Latvijas sieviešu pavirši izturas pret savu veselību – neapmeklē vai reti apmeklē ginekologu un neveic pārbaudes, lai atklātu un ārstētu hlamidiozi. Nedrīkst piemirst, ka aptuveni 70% sieviešu un 50% vīriešu hlamidioze norit bez simptomiem. Taču neatklāta un neārstēta infekcijas slimība var nelabvēlīgi ietekmēt seksuāli reproduktīvo veselību un beigties ar neauglību.

Šāgada statistika (apkopota līdz 17. jūlijam) liecina, ka seksuāli transmisīvās infekcijas diagnosticētas 910 Latvijas iedzīvotājiem, no tiem 90 konstatēts sifiliss, 77 – gonoreja, bet 743 – hlamidioze. Tāpat kā iepriekšējos gados, šīs slimības biežāk atklātas sievietēm. Nebūtu gan pareizi secināt, ka vīrieši slimo mazāk – viņi tikai retāk iet pie ārsta.

“Pirmkārt, statistikas dati nav tik briesmīgi. Tie ir daudz labāki nekā pirms gadiem divdesmit, kad viss tika pirkts un pārdots, ķermenis kļuva par miesu, bet seksuāli transmisīvo infekciju kontroles sistēmas vēl tik labi nedarbojās,” situāciju vērtē profesors Jānis Ķīsis. “Otrkārt, proporcijas starp seksuāli transmisīvajām slimībām patlaban ir nepareizas: sifilisam, gonorejai un hlamidiozei jābūt aptuvenās attiecībās 1 : 5 : 10. Ja šie skaitļi tiek ievēroti, var teikt, ka ar infekciju kontroli viss ir kārtībā. Ja ne, statistikas dati nav ticami. Ja pacientam veic laboratoriskos izmeklējumus, iedarbojas obligātā ziņošanas sistēma. Taču daļa ģimenes ārstu un ambulatoro speciālistu diemžēl koncentrējas uz simptomu novēršanu, izraksta zāles bez rūpīgas izmeklēšanas un tādā veidā reizēm palaiž garām nopietnas saslimšanas.”

Pozitīvi ir tas, ka mūsdienās par seksuāli transmisīvajām infekcijām uzkrāta arvien daudzpusīgāka informācija. Vēl pagājušā gadsimta 80. gados hlamidiozi neuzskatīja par nopietnu kaiti, bet tagad zināms, ka, piemēram, ureaplazmas izraisīts hronisks iekaisums var būt hroniskā noguruma sindroma iemesls.

 

Lorem ipsum
FOTO: Leta

Satraucošs HIV un AIDS pieaugums

“Seksuāli transmisīvo infekciju jomā situācija mūsu valstī nav tik slikta, turpretī gluži citādi tas ir ar HIV un AIDS. Diemžēl šajā ziņā Latvija aizsteigusies priekšā vairākumam Eiropas valstu. Tā ir slimība, kas apdraud nāciju,” uzskata Jānis Ķīsis.

Jaunākie statistikas dati par HIV un AIDS izplatību Baltijā liecina: pērn Latvija ir apsteigusi Igauniju jaunatklāto HIV gadījumu skaita ziņā, ieņemot līderpozīciju starp visām Eiropas Savienības un Eiropas Ekonomiskās zonas valstīm. Lai gan kopējais reģistrēto HIV gadījumu skaits Igaunijā joprojām ir lielāks, tas ar katru gadu ir mazinājies, kamēr Latvijā jaunatklāto HIV gadījumu skaitam ir tendence palielināties: 2016. gadā 18,5 (Igaunijā 17,4) gadījumi uz 100 000 iedzīvotāju. Pērn šo infekciju Latvijā atklāja 365 cilvēkiem.

Jūlijā Eiropas parlamenta deputāti ierosināja Eiropas Komisijai izstrādāt ilglaicīgas rīcības programmas HIV/AIDS, tuberkulozes un vīrushepatīta jautājumu risināšanai, piemēram, ieviest saskaņotas infekciju uzraudzības programmas, lai laikus atklātu slimību uzliesmojumus, novērtētu izplatības tendences, palīdzētu aplēst slimību radīto slogu un izvērtētu, cik sekmīga ir atklāšana un ārstēšana. Piemēram, 2015. gadā 31 Eiropas Savienības un Eiropas Ekonomikas zonas valstī tika atklāti gandrīz 30 000 jaunu HIV inficēšanās gadījumu. Deputāti aicināja Eiropas Komisiju un dalībvalstis nodrošināt novatorisku ārstēšanas veidu vieglāku pieejamību arī vismazāk aizsargātajām iedzīvotāju grupām, bet slimības agrīnai diagnosticēšanai garantēt bezmaksas HIV testu pieejamību.

“Šīs situācijas pamatā ir tas, ka katra cilvēka individuālās tiesības ir pārsniegušas pienākumus un visas sabiedrības tiesības. Manā uztverē tad, kad sabiedrības tiesības uz izdzīvošanu tiek apdraudētas, indivīda tiesības būtu jāsāk piebremzēt. Ja informācijas ir par maz, bet tiesību – par daudz, neapzinīgs, nezinošs cilvēks var radīt sev un sabiedrībai lielas problēmas,” saka profesors Jānis Ķīsis.

Iveta Ķelle, vērtējot HIV un AIDS izplatības pieaugumu no seksuālās un reproduktīvās veselības viedokļa, to uzskata ne tikai par satraucošu, bet arī tādu, kas prasa tūlītēju risinājumu. Jo īpaši tāpēc, ka inficējas jauni cilvēki, lielākoties vecumā no 18 līdz 25 gadiem, kuri slimību ieguvuši pārsvarā heteroseksuālās attiecībās. “Vārdu sakot, jauniešiem bijis sekss bez prezervatīva, un viens no viņiem, visbiežāk jaunā sieviete, inficējusies ar HIV,” viņa rezumē.

 

Kas izglītos – skola, internets?

Jau skolas solā sēžot, jauniešiem būtu jāzina, kādas veselības problēmas var izraisīt neārstēta gonoreja un citas seksuāli transmisīvās infekcijas un kā sevi no tām pasargāt, taču kur Latvijas jaunieši lai iegūst šādas zināšanas? Iveta Ķelle saka: lielākais klupšanas akmens šo slimību profilaksē ir tas, ka mūsu valstī nepastāv sistemātiska, pārdomāta veselības izglītība skolās, arī veselības aprūpes sistēmā nav speciālistu darbam tieši ar jauniešiem.

Pirmais nozīmīgais informācijas avots par seksuālo un reproduktīvo veselību ir ģimene, otrais – skola. Daudzās Eiropas valstīs izglītojošo funkciju veic arī veselības aprūpes speciālisti, piemēram, vecmātes un skolu medicīnas māsas. Beļģijā un Horvātijā valsts maksā Papardes ziedam līdzīgām organizācijām, lai tās izstrādātu reproduktīvās veselības mācību programmas, kas tiek akreditētas un iekļautas skolu programmās. Savukārt Igaunijā tieši jauniešu izglītošanas centru darbības dēļ izdevies ievērojami samazināt HIV infekcijas izplatību.

“Viens no negatīvajiem faktoriem ir tas, ka skolās vairs nav veselības mācības. Arī ārstiem sen vairs nemaksā par šo slimību profilaksi. Agrāk katram dermatovenerologam ik mēnesi bija jāziedo divas stundas laika, lai lasītu lekcijas par šīm slimībām. Patlaban jauniešiem pieejama vienpusēja informācijas plūsma – nevis ārstu padomi, bet informācija no interneta. Tā sniedz tikai faktus, bet tas, vai tie attiecas tieši uz tevi, katram jāizvērtē pašam,” atzīst Jānis Ķīsis.

No HIV un AIDS pasargās tikai prezervatīvs 

 

Lorem ipsum2
FOTO: Leta2

Cilvēka imūndeficīta vīruss (HIV) vairojas, iznīcinot asiņu šūnas, kas atbild par imunitāti, un pastiprina imūnsistēmas novājināšanos, un izraisa AIDS – iegūtā imūndeficīta sindromu.

Inficēšanās ar HIV notiek ar inficēta cilvēka organisma šķidrumiem, kas satur vīrusu lielā koncentrācijā. Tās ir asinis, sperma, izdalījumi no maksts un mātes piens.

Prezervatīvs ir vienīgais kontracepcijas līdzeklis, kas pasargā no inficēšanās ar HIV.

Vienīgais veids, kā pēc nedroša seksa pārliecināties, ka neesi inficējies ar šo vīrusu, – veikt HIV testu.

Latvijā asinis izmeklēšanai uz HIV var nodot jebkurā laboratorijā ar ārsta nosūtījumu vai bez tā (tad tas ir maksas pakalpojums). HIV testu bez maksas un anonīmi var veikt arī kādā no HIV profilakses punktiem.

Lai laikus uzsāktu bezmaksas specifisko ārstēšanu, kas nomāc vīrusu vairošanos un aizkavē infekcijas tālāku attīstību, HIV inficētajam jāvēršas Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas stacionārā Latvijas Infektoloģijas centrs.

 

B hepatīts 

Ļoti lipīga vīrushepatīta forma, ar ko var inficēties gan seksuālā ceļā, gan saskarē ar ķermeņa šķidrumiem – siekalām, asinīm, plazmu.

Akūta infekcija var sākties ar apetītes zudumu, nepatiku pret konkrētu ēdienu, nelabumu, nelielu temperatūru un muskuļu, locītavu sāpēm. Veidojas dzelte, izkārnījumi kļūst bezkrāsaini, urīns – tumšs.

Slimība parasti ilgst 4–6 nedēļas. Viena no iespējamām komplikācijām ir hronisks hepatīts, kas var veicināt aknu cirozi vai pat aknu vēzi.

Lai izvairītos no inficēšanās, ar prezervatīva lietošanu vien nepietiek, vajag vakcinēties.

 

C hepatīts lipīgāks par HIV un AIDS

Vīruss lielākoties izplatās, nonākot saskarē ar inficētām asinīm, taču pastāv risks inficēties arī seksuālo attiecību laikā.

Akūta slimība visbiežāk noris bez simptomiem (90% gadījumu), tāpēc parasti to atklāj hroniskā fāzē. Piemēram, 2016. gadā reģistrēti 64 akūta un 1907 hroniska C hepatīta pacienti.

Ik gadu Latvijā aptuveni par 5% tupina pieaugt no jauna atklāto C hepatīta pacientu skaits.

Neārstēta slimība var izraisīt aknu cirozi vai aknu vēzi.

No vīrusa iespējams atbrīvoties, ilgstoši ārstējoties ar pretvīrusu zālēm. Valsts pilnīgi apmaksātus medikamentus patlaban var saņemt pacienti, kuriem jau attīstījušies nopietni aknu bojājumi.

Vakcīna pret C hepatītu vēl nav radīta.

 

Seksuāli transmisīvās infekcijas. Jāārstējas abiem!

Par kādu no seksuāli transmisīvajām infekcijām var liecināt neparasti izdalījumi no dzimumorgāniem, apsārtums, izsitumi, sāpes vēdera lejasdaļā, bieža un sāpīga urinēšana, nieze, dedzināšana. Sievietēm var būt sāpīgas vai neregulāras menstruācijas, vīriešiem – dedzinoša sajūta urinējot.

Arī tad, ja simptomi pēc kāda laika izzūd paši no sevis, jāvēršas pie ārsta, jo slimība var kļūt hroniska.

Seksuāli transmisīvo infekciju noteikšanai un ārstēšanai nav nepieciešams ģimenes ārsta nosūtījums. Sievietes var doties pie ginekologa vai dermatovenerologa, vīrieši – pie urologa vai dermatovenerologa. Ja speciālistam noslēgts līgums ar Nacionālo veselības dienestu par valsts apmaksātu pakalpojumu sniegšanu, par konsultāciju būs jāmaksā tikai pacienta iemaksa 4,27 eiro.

Ārstēšanās būs sekmīga vienīgi tad, ja to darīs abi seksa partneri.

 

Mūsu eksperti:

Jānis Ķīsis, dermatovenerologs, profesors, asociācijas Pret seksuāli transmisīvām slimībām vadītājs

Iveta Ķelle, Latvijas ģimenes plānošanas un seksuālās veselības asociācijas Papardes zieds vadītāja

 

logo-36

LA.lv