Veselam
Netradicionāli

Svētība, kas maina dzīves uztveri – dikša. Pēc tās mainās arī smadzeņu darbība 0

Foto – Shutterstock

Dikša – tā nav garīgā prakse, ko kultivēt, vai kaut kāda jauna ideoloģija. Tā arī itin nemaz neprasa atstāt savu ticību un sekot kādam svešam dievam. Ar reliģiju un sektām tai vispār nav nekāda sakara, un šajā gadījumā šķiet interesanti uzzināt, vai svētības došana tiešām var mainīt cilvēku fizioloģijas un dzīves notikumu līmenī. Otrajam punktam piemēru netrūkst – Vienotības svētību (dikšu) saņēmušas un tās došanas treniņu veikušas tādas slavenības kā garīgās mūzikas komponiste un izpildītāja Deva Premala, pasaulslavenais panākumu treneris Tonijs Robinss un daudzi citi.

 

Iespējams, turpmāk aprakstītais svētības mehānisms ir līdzīgs visās reliģijās, iespējams, pēc šā paša principa darbojas dziednieki bioenerģētiķi un reiki meistari. Varbūt tāpat darbojās Kristus, kad uzlika rokas un mainīja cilvēku dzīvi. Tomēr svētības temats nav īpaši saistījis pētnieku uzmanību. Arī par Pasaules Vienotības Universitātē (PVU) praktizēto svētības došanu (tur to dēvē par Vienotības svētību vai dikšu) ļoti autoritatīvu un smalkos medicīnas žurnālos publicētu pētījumu nav. Toties ir tūkstošiem pieredžu, to vidū arī PVU studentu (psihologu, fiziķu un neirobiologu, alternatīvo terapiju ārstu un hiropraktiķu) pastāvīgi veiktie mērījumi, kuri apliecina – kaut kas tajā visā ir. Kas? Vienkāršos vārdos varētu sacīt – svētības saņemšana rada pārmaiņas smadzeņu aktivitātē. Rodas jautājums – kāpēc gan tur kaut kas būtu jāmaina?

Lai runātu par šo fenomenu, jāsaprot, ka apziņa un smadzenes nav sinonīmi, tāpat kā sinonīmi nav kuņģis un nelabums. Pārmaiņas, kuras izraisa svētība, notiek smadzenēs, nevis domāšanā. Tas, ko mēs saucam par prātu, nereti izrādās kļūdaina smadzeņu darbība: veselas smadzenes producē nevis bezgalīgu iekšējo pļāpāšanu, bet gan spēju pieredzēt dzīvi ekstātiskā veidā.

Dikša pieklusina rāpuli mūsos

Elektroencefalogrāfiskie mērījumi (EEG), ko uz savu roku veikuši vairāki atšķirīgu nozaru praktiķi dažādās pasaules malās, rāda – pēc dikšas smadzeņu pakauša daivas aktivitāte ievērojami pazeminās, toties pastiprinās gamma frekvence pieres daļas garozā. Līdzīgas pārmaiņas (taču ne tik jaudīgas) tika konstatētas ilgstoši meditējošiem Tibetas mūkiem, savukārt ar pašiedvesmu šādu efektu izraisīt neizdevās.

Ko tas nozīmē cilvēku valodā?

Smadzenes vēl aizvien ir vismazāk izpētītais orgāns, taču zinātnieki ir vienisprātis, ka tās nav viendabīgas. Ņemsim kaut vai izcilā pētnieka Pola D. Maklīna smadzeņu modeli trīs vienā. Maklīns uzsvēra, ka cilvēka smadzenes sastāv no trim savstarpēji savienotiem biodatoriem un katram no tiem piemīt sava inteliģence, sava subjektivitāte un sava laiktelpas izjūta, savas atmiņas, motorika un funkcijas. Tas tāpēc, ka katra daļa atbilst citam evolūcijas posmam.

Smadzeņu daļa, ko Maklīns nosauca par reptiļa smadzenēm, ir visprimitīvākā. Tā veido smadzeņu stumbru un atbild par cīnies vai bēdz reakciju. Reptiļa smadzeņu pārziņā ir vairākums mūsu fizioloģisko pamatfunkciju.

Zīdītāja smadzenes veido limbiskā sistēma, tās var uzskatīt par sociālām – lielā mērā tās atbild par to, kā mēs mijiedarbojamies ar sabiedrību, kā spējam atrast savu vietu tajā. Zīdītāju smadzenes ir uz problēmām orientētas – varētu teikt, ka tās dzīvo nepārtrauktā ziepju operā.

Neokortekss – smadzeņu garoza (primāta smadzenes) ir jaunākais smadzeņu apgabals, un tieši ar to cilvēks atšķiras no zīdītāja. Šīs smadzenes sastāv no daudzām daivām, katrai no tām ir sava kompetence un ietekmes joma. Maklīnam ir trāpīgs izteikums – kad psihoterapeits lūdz pacientu nogulties uz dīvāniņa, tad viņš lūdz viņam (neokorteksam) izstiepties blakus zirgam (zīdītāju smadzenēm) un krokodilam (reptiļu smadzenēm).

Kāpēc to visu stāstu? Tāpēc, ka viens no apgalvojumiem skan tā: Vienotības svētība (un, kas zina, varbūt arī svētība kā tāda) novirza enerģiju no smadzeņu stumbra uz neokorteksu (garozu).

Kālab tas būtu nepieciešams? Tālab, ka reptiļa smadzeņu ieteiktie agresīvie reakcijas modeļi mūsdienu pasaulē ir, maigi sakot, neproduktīvi. Reptiļa smadzenēm šķiet, ka pastāv nemitīgi draudi dzīvībai, tās mudina baidīties vai karot. Reptiļi neizjūt un nepauž prieku, tie nerotaļājas un neizjūt emocionālu piesaisti. Vienīgais, kas tos uztrauc, ir izdzīvošana. Un ir muļķīgi (nemaz nerunājot par to, ka neinteresanti), ja mēs uzvedamies tāpat. Tāpat ir zināms, ka tas, ko smadzenes uztver kā realitāti, vairāk atkarīgs no neiroloģiskās intensitātes. Jo aktīvāki stimuli, jo reālāks mums kaut kas šķiet. Jo mazāk sparīgi dominē šīs reptiļu smadzenes, jo vairāk enerģijas atliek patīkamām lietām, nevis iluzorai cīņai par izdzīvošanu.

Savukārt zīdītāja smadzeņu (limbiskās sistēmas) pārziņā ir visi ķermeņa dziedzeri, tās atbild arī par dažādām vēlmēm un tiek-smēm. Līdzsvara ieviešana šajās smadzenēs vairo veselību un apmierinātību ar to, kas ir. Arī vērtīgi, vai ne?

Pakauša daivas: kas par daudz, tas par skādi

Kaut gan pakauša daivas ir daļa no augstākajām smadzenēm, tām ir cieša saikne ar reptiļa smadzenēm. Šīs daivas (īpaši labā) mums palīdz orientēties trīsdimensiju pasaulē. Lai jel kaut ko darītu, nepieciešams aktivizēt pakauša daivu. Tomēr sazin kādu evolūcijas gaitā radušos iemeslu dēļ pakauša daivas darbojas teju trīskārt aktīvāk, nekā būtu vajadzīgs to funkciju veselīgai izpildei. Tāpēc mēs ne tikai spējam orientēties laikā un telpā, bet arī jūtamies atdalīti no visa pārējā un nemitīgi meklējam problēmas.

Ja var ticēt PVU pieredzei, dikšas ar laiku pazemina šīs smadzeņu daļas aktivitāti un cilvēks vairs nejūtas vientuļš naidīgā pasaulē, viņš izjūt vienotību ar visu un visiem un līdz ar to – lielāku iekšējo mieru, ideālā gadījumā arī beznosacījuma mīlestību un beziemesla prieku.

Pieres daivām noderētu vairāk enerģijas

Citādi ir ar pieres daivām. Zinātnieki saka – mēs izmantojot knapi 5% no to potenciāla, bet, kā rakstīts mācību grāmatās, akurāt te dzīvo fokuss, loģika, jēga un citas augstākās funkcijas.

Pēc svētības saņemšanas paaugstinās gamma frekvences aktivitāte pieres daivās, it īpaši kreisajā. Tas ir būtiski, ja zinām, ka parasti vadošā ir labā. Par ko atbild kreisā? Par prieku, svētlaimi, mīlestību un citām sajūtām, pēc kā būtu dabiski tiekties!

Ar šo apgalvojumu saskan Pensilvānijas un arī Viskonsinas universitātē veiktie pētījumi, kuros tika mērīta ilgstošu meditētāju – Tibetas mūku – smadzeņu aktivitāte. Efekts tas pats, kaut gan ne tik izteikts.

PVU dibinātājs Šrī Bagavāns akcentē, ka tieši šīs smadzeņu daļas aktivēšana (šajā gadījumā – ar dikšu) palīdz pilnvērtīgāk izbaudīt jebkuru pieredzi, ko sniedz dzīve: vai tā būtu kafijas tasīte vai kaut kas lielāks. Respektīvi, mēs pieredzam kafijas dzeršanu, saplūstam ar tās garšu, smaržu, izskatu, nevis analizējam, kas tā par kafiju, kur ražota, laba vai slikta utt. Vai, vēl sliktāk, domās joņojam cauri daudzām citām tēmām, nemaz nepamanot un neizbaudot šo mirkli. To dēvē arī par apzinātību un esību šeit un tagad.

Kopsavilkums – ja aktivitāte samazinās pakauša daivās un palielinās pieres daivā (īpaši kreisajā), cilvēkā samazinās nošķirtības sajūta un viņš jūtas vienotāks ar visu esošo.

Vienotība parādās arī pašā smadzeņu darbībā: kaut gan katra daļa vēl aizvien atbild par saviem uzdevumiem un darbojas šķietami autonomi (atšķirīgā voltāžā un frekvencēs), tomēr šī darbība ir harmoniskāka un saskaņotāka. Tādējādi cilvēks teju ikvienā lietā var panākt vairāk, ieguldot mazāk pūļu.

Dikšu veidi

Ar šādu ietekmi uz smadzenēm dikšu var uzskatīt par ļoti jaudīgu instrumentu prāta nomierināšanai un ķermeņa pilnīgai atveseļošanai.

Kas īsti ir šis Indijā par dikšu, bet Rietumos, kur grūti ielauzīties svešā mēlē, par Vienotības svētību dēvētais fenomens?

Gluži pelnīti tas tiek dēvēts par vienu no visstraujāk plaukstošajiem mūslaiku garīgajiem fenomeniem. Indijā dikšas devējus māca kopš 1989. gada, un kopš 2004. gada īpaši veidoti kursi pieejami arī rietumniekiem. Vairāk par tiem vari uzzināt mājaslapā www.onenessuniversity.org.

Dikšas var tikt dotas dažādos veidos:

* visbiežāk tiek izmantota pieskāriena svētība (sparsha deeksha) – svētības devējs pāris minūtes uzliek rokas saņēmējam uz galvas;

* svētību var nodot arī caur skatienu, skatoties saņēmēja acīs;

* visbeidzot svētību var nodot ar nolūka palīdzību (smarana deeksha), koncentrējot uzmanību uz dikšas saņēmēju. Šajā gadījumā attālumam nav nozīmes, dikša var tikt dota lielām cilvēku grupām tūkstošiem kilometru attālumā.

Dikšas devēji apgalvo, ka viņu uzdevums ir tikai būt rāmiem un nestāties ceļā svētībai, kas plūst caur viņiem.

Kā tas izpaužas dzīvē

Vienotības svētību saņēmējs izjūt individuāli. Runa ir par subjektīvām izjūtām, nevis mērinstrumentu reģistrētām pārmaiņām. Tomēr ļoti ticams, ka šīs izjūtas nav tikai iedomas. Aptaujātie Vienotības svētību saņēmušie min pārsvarā kādu (vai vairākus) no pieciem faktoriem.

* Saasināta sensorā uztvere un samazināta prāta pļāpāšana – krāsas, garšas, smaržas kļuvušas it kā spilgtākas, savukārt mūžīgais putras katliņš galvā pieklusis. Šim es varu piekrist arī no savas pieredzes, lai gan jāteic – sākumā klusums šķiet mulsinošs.

* Miera un komforta sajūta, kuras iegūšanai nav jāpieliek nekādas apzinātas pūles. Meditētāji apgalvo, ka iekšējā miera un vienotības ar visu sajūta pēc dikšas ir noturīgāka nekā pēc meditācijas.

* Samazinās un izgaist iekšējie konflikti. Ikdienišķas lietas sāk notikt it kā pašas no sevis, dzīve plūst, un cilvēks tai līdzi. PVU dasas (pasniedzēji) to skaidro šādi: dikša nerada pārmaiņas domāšanā – tā maina veidu, kā cilvēks pieredz dzīvi. Dikšas saņēmējs nonāk saskaņā ar sevi, viņš vairs nesūkstās par to, kāds ir.

* Novērotāja pozīcija – savas domas un jūtas cilvēks spēj piedzīvot it kā no malas, neļaujot tām sevi plosīt. Dīvaini izklausās  – redzēt savu niknumu no malas (PVU to dēvē par putna redzējumu), bet daudzi aptaujātie apgalvo, ka tieši tā notiek: jā, redzu, manī kāpj dusmas, un es vēroju, kā tas notiek, un man pat interesē, līdz kādām domām tas mani šoreiz aizvedīs. Taču tajā nav ļaunuma lādiņa. Cilvēks ļauj sev niknoties, bet nenodara ar to pāri ne sev, ne citiem.

* Pats augstākais punkts ir pieredze, ko PVU sauc par pamošanos Vienotībā: tā ir sajūta, ka mēs visi esam viens, viena liela ģimene.

Vai sirds ar galvu draudzējas?

Lai cik daudz būtu pozitīvās pieredzes stāstu, reizēm dikša neiedarbojas vai nedod cerēto rezultātu. Tas tāpēc, ka ļoti bieži mūsu galva nav saskaņā ar mūsu sirdi. Ja sirds nav gatava sadarboties, ja dikšas nolūks (sankalpa) dzīvo tikai prātā, bet nav ar sirdi izjusts, dikša var nebūt īsti efektīva.

Otra lieta, ko par nolūka spēku atklājuši PVU pasniedzēji un dikšu devēji, – dažkārt labāk, ja dikšas saņēmējs šajā procesā nepiedalās apzināti un nejauc gaisu ar saviem centieniem ātrāk sasniegt rezultātu.

Kaut gan man pašai ir nācies (vai drīzāk jāteic – laimējies) saņemt dikšu gan no PVU dasām, gan no mācītiem dikšas devējiem tepat Latvijā, es neaicinu, lai man notic uz vārda. Izveidot savu viedokli un kaut vai pārbaudīt ar EEG var katrs pats, teiksim, piedaloties PVU seminārā–teletiltā, kas septembra beigās notiks 15 valstīs, tostarp pie mums Jūrmalā.

Šrī Bagavāns par dikšu

Mēs ticam, ka dikša galu galā noved pie tā, ko mēs dēvējam par Vienotību. Cilvēki zaudē atšķirtības sajūtu. Viņi jūt, ka visi pieder vienai ģimenei. Mēs ticam, ka visa pasaule kļūs par vienu globālu ģimeni. Galu galā tā notiks.

PIEREDZES STĀSTS

Lorem ipsum
FOTO: Leta

Dikšas devējas Māras Brantes pieredze

Dikšas došanā ir iesaistītas trīs puses – dikšas devējs, dikšas saņēmējs un Dievišķais. Pats galvenais šajā procesā ir Dievišķais, kurš lemj, kāda un cik spēcīga, ilga, jaudīga vai mierīga dikša šajā brīdī ir vajadzīga saņēmējam. Tas viss ir nevis dikšas devēja, bet gan Dievišķajās rokās. Katrs cilvēks enerģijas plūsmu sajūt citādi, un ar katru cilvēku katrā reizē un situācijā šī enerģijas plūsma būs atšķirīga. Pēdējā laikā man ir sajūta, ka atveras avotiņš un caur to gāžas iekšā – nevis lej vai pilina, bet kā pa lielu cauruli aumaļām plūst plūsma.

Taču dikšas devējam ir skaidri jāzina, ka dikšu dod nevis viņš, bet gan Dievišķais. Es esmu tikai instruments, es nekādā gadījumā nedodu otram savu enerģiju (labo vai slikto). Enerģija tikai plūst caur mani. Un visa procesa galvenā sastāvdaļa ir absolūta ļaušanās. Gan devējam, gan saņēmējam. Jo lielāka ļaušanās, jo labāk visiem. Cilvēki ļoti dažādi uztver dikšas enerģiju. Vieni sāk smieties, citi raud, kādi rāmi sēž, vēl kādi kliedz. Esmu ievērojusi, ka bieži tas atkarīgs arī no tautības, no audzināšanas, no kultūras. Latvieši dikšas iedarbību uztver pārsvarā mierīgi un svētlaimīgi. Dažkārt spēcīgās enerģijas sāk raustīt, kratīt rokas, augumu. Kā jau teicu, tas nav paredzams. To nosaka Dievišķais.

Pēdējā laikā PVU izmanto vēl kādu dikšas veidu: cilvēks pats sev liek dikšu. Tās saņēmējs noteiktu laiku pavada noteiktās enerģijās, plaukstas vērstas uz augšu, un tad šīs plaukstas ar tur uzkrāto enerģiju tiek liktas uz galvas.

Man paveicies izjust un arī diezgan labi pārzināt reiki enerģiju, un varu teikt – tas ir kaut kas cits un iedarbojas mazliet citādi. Kaut gan viss nāk no Dievišķā, Vienotības svētības pamatnodoms ir cits, un līdz ar to piesaistās citas enerģijas.

Reiz mums nodarbībā pasniedzēji stāstīja, ka Indijā agrāk bijis pieņemts: lai saņemtu dikšu no Skolotāja, ko sekotājs izvēlējies, pie tā bija pazemīgi jādzīvo un jākalpo vismaz 12 gadu… Bet pieļauju, ka tā bija cita veida dikša.

Zaigas Tomiņas stāsts

Dzīve pēc dikšas saņemšanas mainījās

2012. gadā mani no kājām notrieca slikta veselība, lai es sāktu domāt. Tolaik biju nonākusi tādā kā nulles punktā un meklēju jēgu savai eksistencei. Pēc māmiņas nāves vispār jutos viena pati šajā pasaulē.

Sevis meklējumi savijās ar Māras Brantes ceļu, tas mani uzrunāja. Izgāju arī apmācību un pati tiku iniciēta par dikšas devēju. Tolaik praktizēju diezgan bieži un vēroju, kā dzīvē ienāk līdzsvars un miers.

2015. gada februārī pirmo reizi biju Indijā, lai piedalītos četru nedēļu kursā Journey into Awakening. Tas bija svētīgs laiks. Jau pirmajā nodarbībā mums pateica: lai cilvēks varētu tapt atmodināts, viņam jābūt piepildījumam piecās jomās – veselībā, pārticībā, attiecībās, prasmēs un garīgumā. Piepildījums rodas, ja esi definējis savas pamatvērtības un sāc uz tām fokusēties. Partnerattiecības bija mana nepiepildītā joma. “Esmu kopā un laimīgās attiecībās ar mīļu, morāli, fiziski un finansiāli stipru, dzīvesgudru un viedu vīrieti, šā gada laikā to atrodot, ejot garīgās attīstības ceļu,” – lūk, mans 2. februāra formulējums.

Atbraucot no Indijas, iegūtās zināšanas sastapās ar realitāti. Četras Indijas mācību nedēļas precīzi atspoguļojās pieredzē četros mēnešos Latvijā. Kad četru mēnešu eksāmens bija nolikts, man tika dotas attiecības. Tas bija diezgan ekstrēmi.

Draugi jau kādu laiku gribēja mani iepazīstināt ar savu draugu, bet nebija sanācis. Todien – 30. jūnijā – man pēkšņi ļoti gribējās viņu redzēt. Norunājām tikties automazgātavā. Iebraucām katrs ar savu automašīnu… abiem viena marka, tā pati krāsa! Satikāmies, un radās sajūta, ka esam 100 gadus pazīstami: viens tikai nodomā, bet otrs jau to saka… Sajūta sirdī, ka tas ir kaut kas īpašs.

Nākamajā vakarā tie paši draugi aicināja uz Vecāķiem skatīties saulrietu. Mārcis netika, braucām trijatā. Pavadījām saulīti un, kad pa tumsu atgriezāmies pie draugu mašīnas, konstatējām, ka ir izsists logs un paņemts viss, ko varēja. Vienā mirklī atkal biju nolikta nulles punktā – ne automašīnas, ne dzīvokļa atslēgu, ne pases, ne naudas, ne darba dokumentu, pat ne telefona lādētāja! Bet iekšā kaut kāds miers, ka viss notiek tā, kā tam jānotiek. Zvanījām Mārcim, bet viņš, izrādās, jau traucās šurp.

Kopš tās nakts mēs esam kopā – sāku dzīvi no nulles, bet jau Mārča azotē. Pat domas nebija, ka vajadzētu kaut kā citādi. Pēc gada nosvinējām kāzas, šogad – pirmo kāzu jubileju. Domāju, ka ar svētības saņemšanu tam ir vistiešākā saistība. Tev iedod tieši to, kas tev ir vajadzīgs, un lietas kārtojas tev vislabākajā veidā. Brīnumi notiek ik uz soļa!

Sākumā Mārcis iecietīgi skatījās uz to, ka man jāiet uz dikšu vakariem un jāpabaro savi putni. Pēc tam sāka nākt līdzi uz mācībām, jo kaut kas tur esot. Tagad arī viņam ir savi putni, kas jāpabaro.

 

logo-36

LA.lv