Veselam
Psiholoģija

Tēvs izvaro meitu, vectēvs ievelk sātanistos? Sagrautas dzīves pēc terapijas, kur it kā atgūst atmiņas. Vai īstas? 0

Ilustratīvs foto, Fotolia

Terapeitiskā mode rada panikas vilni

Pagājuši divi gadi kopš Toms Mičels pēdējo reizi redzējis savu 20 gadu veco meitu Annu. “Viņa plānoja padzīvot pie mums pēc atgriešanās,” viņš saka, norādot uz viņas guļamistabu ģimenes omulīgajās mājās Ņujorkā. “Esam saglabājuši visu, kā bija, izņemot puišu grupu plakātus.”

Gandrīz pirms četriem gadiem Toms un viņa bijusī sieva nosūtīja meitu uz ēšanas traucējumu klīniku, Kāstlvudas Medicīnas centru, netālu no Sentlūisas. Piecos tajā pavadītajos mēnešus Anna sāka uzskatīt, ka ir atguvusi atmiņas par bērnībā regulāri pārciestu smagu vardarbību, kuras viņas apziņa vēlāk izstūmusi. Kopš tā laika Mičels dzīvojis smagas apsūdzības ēnā: viņš esot seksuāli izmantojis Annu vairāk nekā desmit gadus.

Bērnu seksuāla izmantošana Savienotajās Valstīs, protams, ir nopietna un pietiekami plaši izplatīta problēma. Pētnieki ir vienisprātis, ka tā notiek biežāk, nekā atklāj oficiālā statistika, jo bērni bieži atsakās ziņot par to kauna sajūtas dēļ, vēloties pasargāt ģimenes locekļus vai mēģinot par to pilnībā aizmirst. Bet doma, ka cilvēki var vienā mirklī izslēgt vardarbību no apziņas, ieslēgt šīs atmiņas aiz atslēgas uz ilgiem gadiem un tad terapijas laikā atgūt, ir viens no visnedrošākajiem empīriskajiem pierādījumiem ar ļoti problemātisku vēsturi.

Terapeitiskā mode uz “atmiņu atgūšanu” deviņdesmito gadu sākumā radīja panikas vilni valsts mērogā, jo uzvirmoja stāsti par rituālu seksuālu vardarbību, sātaniskiem kultiem un citām iespējami apspiestām traumām. Mūsdienās vairākums cilvēku šo tendenci uztver kā dīvainu, paštīksmināšanās pilnu un lielā mērā slēgtu nesenās kultūras vēstures nodaļu.

Bet Tomam Mičelam, kurš noliedz meitas apsūdzības, pretrunīgā prakse ir vairāk nekā aktuāla. Viņš uzskata, ka visai ģimenei nācies ciest no tā, ka minētā garīgās veselības aprūpes iestāde nekad nav patiesi atteikusies no šaubīgās idejas – un tai arī nav izstrādāts mehānisms, kā tas varētu notikt.

Personīgā misija: atmaskot viltus ārstus

Gluži kā meitas istaba, visa Toma dzīve ir iestrēgusi pagātnē. Lai gan viņš turpina vadīt savu uzņēmumu, domās vīrietis bieži ir citur. “Gadās, ka sieva runā ar mani vairākas minūtes, bet es nedzirdu ne vārda, jo mans prāts nodarbināts ar to šausmīgo lietu,” viņš atzīst. “Tas viņu dziļi ietekmējis,” piekrīt Toma otrā sieva, Dženija. Vīrietim grūti atslābināties brīvajā laikā, tāpēc viņš pavada ilgas stundas garāžā, restaurējot vecu “Ford Falcon”. Un viņu nodarbina personiskā misija: atklāt patiesību par iestādi, kas, kā viņš uzskata, sagrāvusi viņa meitas realitātes izjūtu.

Toms savu meitu atceras kā bērnu, kuram lieliski padevās praktiski viss. “Viņa bija līksma, laimīga, jūtīga meitene,” Toms atminas (Visu ģimenes locekļu vārdi un dažas detaļas mainītas). Lai gan viņš un Annas māte šķīrās, kad meitene bija septiņus gadus veca, Toms apgalvo, ka saikne ar meitu nekad nav pārtrūkusi. Katru otro nedēļas nogali viņš brauca daudzus kilometrus, lai meita varētu paciemoties pie viņa, pavadot laiku sarunās un rotaļās. Par savu bijušo sievu vīrietis izsakās atzinīgi: “Mēs nekad neesam pārstājuši būt komanda.”

Kad Toms apprecējās otru reizi, Anna satuvinājās ar vienu no abām Dženijas meitām, Sūziju; abas bieži nolīda kādā kaktiņā, gudrojot, kā izjokot pārējos ģimenes locekļus. “Viņas bija nešķiramas,” viņš saka. “Viņa bija Sūzijas aizstāve.”

Bet, tuvojoties 15 gadu vecumam, Annai sākās trauksmes uzplūdi, un viņa zaudēja daudz svara. Viņu pieķēra lietojot alkoholu un kavējot skolu, un tipiskie pusaudžu strīdi ar māti saasinājās. Lai gan Toms un Anna strīdējās reti, viņš tomēr redzēja, kā meita ir izmainījusies. Viņa bija bijusi laba skolniece, bet tagad viņa paziņoja, ka vēlas pamest skolu. 2010. gada nogalē, brīvdienās viesojoties pie meitas, Toms atklāja, ka viņa sagraizījusi rokas un kājas. Drīz vien terapeits diagnosticēja ēšanas traucējumus.

Dārga smadzeņu skalošana?

Pēc terapeita ieteikuma ģimene vērsās Kāstlvudā, augstas kategorijas medicīnas centrā netālu no Sentlūisas. Lai gan centrs reklamēja daudzas un dažādas ārstniecības metodes, tas īpaši izcēla praksi, ko dēvē par Iekšējo ģimenes sistēmu modeli. Tā praktizētāji uzskata, ka cilvēka iekšējo “es” veido apakšpersonības, ko dēvē par “daļām”, kas veseliem cilvēkiem kopā veido ideālo personību. Iekšējās ģimenes sistēmas terapeita uzdevums ir dziedināt atsevišķās daļas un atjaunot nefunkcionējošās saiknes starp tām.

2011. gada sākumā Annu uzņēma iestādē, kurā vienlaicīgi varēja uzturēties desmit pacienti; pamātes apdrošināšana sedza augsto stacionārā pacienta maksu – gandrīz 1000 ASV dolārus dienā. Lai gan viņam nepatika doma par Annas nosūtīšanu ārstēties tik tālu prom no mājām, Kāstlvudas reputācija viņu pārliecināja.

Viņš izpētīja arī visu internetā pieejamo informāciju. “Nekas neliecināja tai par sliktu,” viņš atzīst.

Lai gan atmiņas atgūšanas terapijas izmantojums un multiplu personības traucējumu diagnoze strauji samazinājās, garīgās veselības aprūpes nozare patiesībā nekad nepārvērtēja savulaik moderno metodi, kuru slavēja un praktizēja tik daudzi profesionāļi.

Tomēr Toms uzsver, ka jau pēc mēneša sācis saņemt satrauktus zvanus un e-pasta vēstules no Annas mātes. Viņa stāstīja, ka Anna kļūstot arvien grūtsirdīgāka un dusmīgāka. Bijusī sieva raksturoja medicīnas centru kā “emocionāli toksisku”. Personāls šķita uzskatām, ka pacientu problēmās vainojamas to ģimenes.

Annas zvani tēvam turpretī kļuva arvien retāki. Tad, divus mēnešus pavadījusi centrā, Anna nosūtīja īsziņu Sūzijai, vaicājot, vai Toms tai kādreiz pieskāries seksuāli.

“Mēs abas zinājām, ka viņš sados pa ausīm ikvienam, kas uz mums tikai ne tā paskatītos,” saka Sūzija. “Saņemt tādu īsziņu bija dīvaini.” Viņa atbildēja noliedzoši, un parādīja Annas rakstīto Tomam. Viņš jutās šokēts, bet Annas klusēšana viņu satrauca vēl vairāk. Viņš sāka plānot meitas atgriešanos mājās.

Aprīļa beigās viens no Kāstlvudas vadošajiem speciālistiem, Marks Švarcs, piezvanīja, lai pateiktu, ka nebūtu prātīgi izņemt Annu no iestādes; pēc viņa vārdiem, meita tagad izsaka tiešas apsūdzības vardarbībā, bet speciālistiem vajagot vairāk laika, lai atmiņas kļūtu skaidrākas.

Sertificētais seksa terapeits un hipnozes speciālists ar gadiem ilgu pieredzi Misūri reģionā, kur kopā ar dzīvesbiedri Loriju Galperinu vadījis arī citas traumu klīnikas. “Tolaik neko nezināju par psihiatriju,” Toms atminas. Kāstlvudas personāls ar Švarcu priekšgalā viņu pārliecinājis, ka kopīgiem spēkiem būs iespējams visu atrisināt, un viņš tam ticējis.

Likumsargiem jāņem vērā iestādes un pacienta liecības

Tomam nezinot, iestāde saskaņā ar likuma prasībām par Annas apsūdzībām informēja Bērnu aizsardzības dienestu. Tas bija garš saraksts ar vardarbības epizodēm, kuras viņš esot veicis pret savu meitu. Anna apgalvoja, ka jau no agra vecuma tēvs viņu izmantojis gan kopīgu izbraucienu laikā, gan arī mājās, kamēr pārējie ģimenes locekļi gulēja.

Uzzinājusi par apsūdzībām, viņas māte ieguva aizsardzības orderi, kas liedza Tomam tuvoties meitai un kontaktēties ar viņu. Anna apgalvoja, ka atmiņas par pārdzīvoto vardarbību bija ieslēgtas viņas zemapziņā, kamēr citu Kāstlvudas pacietnu atlāsmes un sesijas ar pašas terapeitu tās atkal atdzīvināja.

2011. gada jūnijā Anna atstāja Kāstlvudu kādas apdrošināšanas problēmas dēļ un apmetās pie radiniekiem. Tai pašā mēnesī Sūzija, Dženija un Toms ieradās uz sarunu Ņujorkas Bērnu aizsardzības dienesta birojā. Sūzija noliedza, ka nekad nav ne redzējusi seksuālu vardarbību, ne arī cietusi no tās. Kad Tomam jautāja, kad viņš pārtraucis izmantot savu meitu, viņš atbildēja, ka neko tādu nespētu viņai nodarīt.

Bērnu tiesību aizstāvjus tas nepārliecināja, un septembrī tika iesniegts ziņojums pret Tomu par seksuālu vardarbību. Lai gan krimināllieta netika ierosināta, ziņojums nozīmēja, ka Tomu iekļaus Ņujorkas štata reģistrā, kurā apkopoja pret bērniem vardarbīgas personas. Toms iesniedza apelāciju, kuras izskatīšana tika nolikta uz nākamo gadu.

Atlika tikai gaidīt, tāpēc Toms izmantoja šo laiku, lai mēģinātu atrast jebkādu pavedienu, kas palīdzētu saprast, kas noticis ar meitu mēnešos, kad viņai bija jāsaņem palīdzība.

Tiesvedības velkas gadiem

Kādu dienu viņš internetā atrada rakstus par divām sievietēm, kuras bija iesniegušas administratīvas sūdzības pret Kāstlvudu un Švarcu par nepareizu ārstēšanu, kuras dēļ viņu psihiskais stāvoklis pasliktinājies, nevis uzlabojies. Vēlāk līdzīgas prasības iesniedza vēl divas sievietes, kuras apgalvoja, ka Kāstlvudas terapeiti atkārtoti mēģināja panākt, lai viņas uzskatītu: pašreizējās garīgās veselības problēmas ir saistītas ar bērnībā pārciestu vardarbību ģimenē.

Lai “atgūtu šīs atmiņas”, pacientes pakļautas hipnozei un saņēmušas psihiatrijā lietotus medikamentus. Viņas pakāpeniski sākušas ticēt, ka ne tikai pakļautas seksuālai vardarbībai, bet arī bērnībā bijušas iesaistītas slepenos kultos un kļuvušas par rituālu slepkavību aculieciniecēm. Sievietēm arī piemītot multiplas personības, vienai no viņām pat veselas 20. Visas šīs iedvestās atmiņas, uzsvēra bijušās pacientes, bija nepatiesas.

Švarcs noliedza gan hipnozes pielietošanu, gan sātanisku kultu apspriešanu ar pacientēm. 2013. gada martā Kāstlvudas interneta vietnē tika publicēts ieraksts, ka abās tiesvedībās ir “daudz nepatiesu, absurdu un dīvainu apgalvojumu, kurus mēs kategoriski noraidām.”

Kad Toms sāka saskatīt līdzības starp Kāstlvudas bijušo pacienšu sūdzībām un viņa meitas ārstēšanu, viņu arvien vairāk uztrauca atziņa, ka Kāstlvudā pielietotās metodes ļoti atgādināja astoņdesmitajos un deviņdesmitajos gados pielietoto un mūsdienās vairs neatzīto “apspiesto atmiņu atgūšanas” praksi.

Terapeitu aizraušanās kļūst par popkultūras fenomentu

Lai gan pirmie terapeitu ziņojumi par apspiestām atmiņām sastādīti jau Freida laikā, īpaši populāra šī pieeja kļuva divdesmitā gadsimta vidū. 1957. gadā iznāca pseidobiogrāfisks romāns “The Three Faces of Eve” (“Īvas trīs sejas”), kurā divi psihiatri apraksta sievieti ar atmiņas traucējumiem, kas radušies kā bērnības trauma sekas.

Vēlāk sabiedrības uzmanības centrā nokļuva Floras Šreiberes grāmata un vēlāk arī televīzijas seriāls “Sibilla” par psihiatrijas pacientes Šērlijas Meisones pārciesto, dzīvojot kopā ar vardarbīgu māti.

Nebija ilgi jāgaida, līdz plaša sabiedrībā un arī daudzi garīgās veselības aprūpes profesionāļi pieņēma pārliecību, ka bērnības atmiņas par vardarbību var pagaist no apziņas tūlīt pēc notikušā un tikt atgūtas tikai terapijā. Jaunā teorija par to, kā prāts reaģē uz traumu, nostiprinājās vēl vairāk, sabiedrībai atzīstot, ka seksuāla vardarbība ilgi tikusi novērtēta par zemu un ignorēta.

Papildus daudzajiem un dažādajiem simptomiem, kurus piedēvēja apspiestai bērnības trauma, tostarp depresijai, anoreksijai, neizskaidrojamām sāpēm, daži psihologi uzskatīja, ka tā arī var radīt vienā cilvēkā atšķirīgas, neatkarīgas personības.

Šīs personības jeb “alter ego” varot acumirklī pārņemt pacienta apziņu un norobežot atmiņas vienu no otras. Šī stāvokļa izpausme esot tā sauktie multiplas personības traucējumi, kas kā psihiska slimība reģistrēta 1980. gadā.

Ievērojama daļa garīgās aprūpes profesionāļu, pēc aprēķiniem vairāk nekā 50 000, deviņdesmito gadu vidū, šķita nekritiski pieņemam apspiesto atmiņu teoriju. Vēl kāda daļa no tiem kaismīgi aizstāvēja pārliecību, ka slepkavnieciski sātanistu kulti ir visnotaļ izplatīta parādība, kas izskaidro viņu klientu aizmirstu pagātni.

Vēl vairāk, visā Amerikā zēla un plauka semināri, kuros klientiem (par samaksu, protams) mācīja cilvēkus, kā atgūt sātanistu un izvarotāju nozagtās atmiņas. (Tipisks piemērs ir biogrāfija ‘Michelle Remembers”, kas iznāca 1980. gadā, un kuras autors ir kanādiešu psihiatrs Lorenss Pazders un viņa paciente, vēlāk sieva, Mišela Smita. Smita aprakstīja sātanistu organizāciju, kura, kā viņa apgalvoja, spīdzinājusi viņu mēnešiem ilgi, barojot ar tārpu zupu un piespiežot vērot dzīvnieku upurēšanu.) Pat tad, ja dēmoniski rituāli netika piesaukti, toreizējie traumu eksperti gandrīz vienmēr koncentrējās uz atmiņām par incestu un seksuālu izmantošanu.

ASV tas kļuva par īstu popkultūras fenomentu: sarunu šovos piedalījās vardarbības upuri ar atgūtām atmiņām, grāmatas un filmas iznāca viena pēc otras. “Ja jūs domājat, ka esat cietis no vardarbības un dzīvē parādās te aprakstītie simptomi, tātad tā arī ir bijis,” uzsvēra viens no autoriem grāmatai “The Courage to Heal”.

Cerības uz taisnīguma uzvaru un atveseļošanos

Tikmēr, pēc daudziem gadiem, mode ir pierimusies, bet tādi terapeiti kā Švarcs turpina praktizēt. Savukārt sagrautais tēvs Toms Mičels sēž savā dzīvojamajā istabā, stāstot aizkustinošas atmiņas par Annas bērnību. Par kopīgiem izbraucieniem un nodarbēm, ballītēm un dzimšanas dienām. “Tās bija labākās manu brīvdienu atmiņas,” vīrietis skopi pasmaida. “Nekad nebeigšu viņu mīlēt, lai cik grūti nebūtu bijuši šie gadi.”

Toms cer, ka organizācija, kuru nodibinājuši bijušie Kāstlvudas pacienti, spēs panākt taisnīguma uzvaru un Anna saņems palīdzību, kas ļaus viņai atgūt savu personību. Vīrietis uzsver: lai kāds arī nebūtu iznākums, viņš novēl meitai būt veselai un laimīgai.

LA.lv