Veselam
Netradicionāli

Agras Lieģes eksperiments. Publikācija slepus par Šivas meditācijas nodarbību 0


Agra Lieģe
Agra Lieģe
Foto – Matīss Markovskis

Par Šivas centru bija dzirdēts šis un tas, visbiežāk jau tas, ka cilvēki galīgi aptrakuši pielūgsmē un ticībā centra vadītāja spējām un ka viņam izdevies izveidot brīnišķīgu biznesa modeli, pārdodot ne tikai savu īpašo klātbūtni, bet arī tiešsaistē pieejamus lekciju ierakstus. Aizgāju uz Šivas vadītu meditācijas nodarbību, šoreiz centra darbiniekiem nezinot, ka par pieredzēto plānoju pavēstīt žurnāla 36,6°C lasītājiem – tā vienkāršā iemesla dēļ, ka centrs šādai plānotai publikācijai nepiekrita. Žurnālisti tātad nav laipni gaidīti (diez kāpēc?), bet mani kā civiliedzīvotāju vienkāršo, protams, iekšā nelaist vis nevarēja. Par Šivas centru bija dzirdēts šis un tas, visbiežāk jau tas, ka cilvēki galīgi aptrakuši pielūgsmē un ticībā centra vadītāja spējām un ka viņam izdevies izveidot brīnišķīgu biznesa modeli, pārdodot ne tikai savu īpašo klātbūtni, bet arī tiešsaistē pieejamus lekciju ierakstus. Aizgāju uz Šivas vadītu meditācijas nodarbību, šoreiz centra darbiniekiem nezinot, ka par pieredzēto plānoju pavēstīt žurnāla 36,6°C lasītājiem – tā vienkāršā iemesla dēļ, ka centrs šādai plānotai publikācijai nepiekrita. Žurnālisti tātad nav laipni gaidīti (diez kāpēc?), bet mani kā civiliedzīvotāju vienkāršo, protams, iekšā nelaist vis nevarēja.

Centra vadītājs Šiva pats tajā vada dažas nodarbības un vienu lekciju nedēļā (cik noprotu, viņa audiolekciju ieraksti ir tie populārākie). Izvēlējos apmeklēt pēc iespējas mazāk specializēto meditāciju, lai gūtu iespaidu par viņa darbības principiem un pieeju.

Uz nodarbībām var iet, iepriekš nepiesakoties, nav jāiziet nekādas specializētas meditāciju apmācības vai jāiepazīstina ar sevi – samaksā deviņus eiro un dodies tik pa trepēm lejā uz pagrabstāvā esošo meditāciju zāli.

Nedaudz kavējos, jo 10 minūtes kopā ar jaunāko māsu, kuru uzaicināju līdzi uz šo apmeklējumu (gluži kā Ēnu dienās!), skraidījām tumsā un lietū pa Brīvības ielu, meklējot centra ieeju (no sētas puses). Galu galā paspējam iekļūt telpā pirms meditācijas sākuma.

 

Vai pieminēšanas vērts?

Apmeklētāju nav pārāk daudz – vismaz salīdzinot ar manis gaidīto – apmēram 15 cilvēku. Lotosa pozā apsēžamies zemē uz tādiem kā improvizētiem pludmales krēsliem un gaidām. Šiva ir pavecs vīrs ar laipnu, mierīgu, nedaudz ironisku izteiksmi sejā. Viņš telpas priekšpusē sēž uz augstāka krēsla, viņam blakus vairāki tibetiešu gongi. Šiva palūdz kādu no apmeklētājiem izslēgt gaismu. Gaisā var just vīraka smaržu, mēs aizveram acis. Viņš runā maz – sākumā noskandē dažas mantras, paskandina gongus, bet turpmākās nodarbības laikā ierunājas tikai periodiski, atkārtojot dažādas teikumu tava galva iztukšojas, tavs ķermenis ir tukšs, laika nav variācijas krievu valodā.

Neliegšos, ka sākotnēji manā prātā lielākoties šaudījās domas par to, vai šeit vispār notiek kaut kas pieminēšanas vērts. Šķita, ka tradicionālāka pieeja meditācijai vairs nevar būt – gandrīz vai kā meditācijas tēlošana: nosēdies lotosa pozā, aizver acis, centies iztukšot prātu… Bet tad, neko vairāk īsti negaidot, es piedzīvoju vienu no interesantākajām meditācijām – ļoti intensīvu, sapurinošu sastapšanos ar sevi. Man ir vairāku gadu pieredze meditācijā, tāpēc nekādi nevaru garantēt, ka katrs Šivas centra apmeklētājs, kurš ar šo praksi nav iepriekš saskāries, varētu piedzīvot līdzvērtīgu efektu bez papildu paskaidrojumiem par to, kas meditācijas laikā būtu jādara – jo tādi netika sniegti. Bet pat mana skeptiskā attieksme pret šo īpašo izslavēto meditācijas preču zīmolu mazliet samazinājās, jo šajā mirklī, šajos konkrētajos apstākļos meditatīvā stāvoklī izdevās palikt visu nodarbības laiku. Mans iekšējais dialogs, brīžiem drudžains, brīžiem pavisam mierīgs, šķita pietiekami atklājošs, lai par to pastāstītu arī jums – par to, kādas savas esības šķautnes iespējams ieraudzīt dziļas meditācijas laikā.

Nekuriene, Vitgenšteins, Rušdi

Tu neko nezini, Agra. Sēžu tumsā ar sakrustotām kājām, galva pēkšņi kļuvusi par smagu, bet reizē vieglu čaulu, kas piepildīta ar mākoņiem un tādu savādu pulsēšanu. Kad mēģinu domāt par šo sajūtu, tajā pašā jocīgajā galvā ieslēdzas sarkanā lampiņa, kuras mirgošana vēsta – ir sasniegta domāšanas robeža un aiz tās esošais, uz mirkli apziņā satverts, tūlīt pat izgaisīs, jo manā rīcībā nav vārdu, kas šīs sajūtas aprakstītu. Tu neko nezini, Agra. Līdzko prātā ieskanas šis teikums, tas pats par jocīgu kļuvušais prāts atceras Troņu spēles un to, kā skaistā sarkanmatainā ziemeļu mežone Vaigrita mūžīgi ņirgājās par savu izredzēto Džonu Snovu: „Tu neko nezini, Džon Snov!” Katrreiz, kad viņa to teica, šķita, ka tādā veidā viņa tikai izrāda savu pārākumu pār salīdzinoši augstdzimušo dienvidnieku, kurš no īstās dzīves neko nesaprot. Nu man pēkšņi šķita – tu neko nezini ir visloģiskākais, ko mēs katrs sev un viens otram jelkad varam pateikt.

Manā jocīgajā, reizē smagajā un vieglajā prātā ienāca arī Vitgenšteins un viņa nepielūdzamais un savā ziņā dziļi patiesais izteikums: „To, ko vispār var pateikt, var pateikt skaidri, bet, par ko mēs nevaram runāt, par to mums jāklusē.”

Vitgenšteins ir viens no maniem iecienītākajiem filozofiem. Izcili profesionāļi (man gan nepatīk lietot šo apzīmējumu, bet lai nu būtu) sastopami visdažādākajās nozarēs, bet viņus visus, manuprāt, vieno tas, ka pēc patiesības viņi tiecas vairāk nekā pēc apstiprinājuma savu uzskatu patiesumam. Pret savām teorijām un spriedumiem šie cilvēki ir tikpat kritiski, ja ne vēl kritiskāki, kā pret citu izteikumiem un savu ego un tieksmi pašapliecināties spēj nolikt maliņā.

Un tātad – ir paškritiski un izcili profesionāļi, un ir Vitgenšteins. Lasot viņa darbus, man šķita, ka nav neviena, kura būtība, katra šūniņa, katrs elpas vilciens ir tik ļoti veltīts patiesības atklāšanai, un brīnišķīgākais ir tas, ka Vitgenšteina pasaulē patiesība un valoda ir neatdalāmi jēdzieni. Tā nav kaut kāda morāla un ētiska patiesība, tie nav kaut kādi neiedomājami un fantastiski atklājumi – stāsts gluži vienkārši ir par valodu.

Un stāsts par valodu patiesībā ir galvu reibinošāks, nekā sākumā varētu šķist.

Man arī šobrīd sāk reibt galva, jo tikko aptvēru, ka cenšos analizēt Vitgenšteinu un stāstīt citiem par to, ko viņš, manuprāt, ir domājis. Ja nu filozofijas pasaulē ir kāds nerakstīts likums, tad viens no tiem – ja tu domā, ka esi sapratis Vitgenšteinu, tad ej labāk kaktiņā un nokaunies. Bet tomēr – manā šīvakara pieredzē meditāciju nodarbībā Šivas centrā valoda ir pārāk būtisks elements, lai par to nerunātu. Šīs meditācijas laikā, kura šķita tikai nedaudz vadīta, apstākļi bija lieliski, lai iekšējā sākotnēji drudžainā dialoga kulminācijā nonāktu līdz vārdos pasakāmā robežai. Vitgenšteins savukārt ir pārāk būtisks sarunā par valodu, lai nepieminētu arī viņu. Jau minēju, ka viņš ir mans iecienītākais filozofs vairāku iemeslu dēļ. Otrais no tiem – viņš laipo pa pasaules malu. Pa bezdibeņa malu, pa tukšuma malu. To darījuši visi mani iemīļotākie rakstnieki. Mihaels Ende, kurš uzrakstīja Bezgalīgo stāstu un aptamborēja pasauli apkārt tukšumam. Vai Salmans Rušdi. Kad piecpadsmit gadu vecumā pirmoreiz lasīju Pusnakts bērnus, rakstīto ienīdu tik ļoti, ka nevarēju sagaidīt grāmatas beigas. To mudžekli un gaušanos! To ņirgāšanos par vārdiem! Līdz sapratu, ka tas ir skaistākais, ko esmu piedzīvojusi. To izmisumu par nespēju pateikt nepasakāmo – to izmisumu, kuru zina katrs, kurš raksta. Vai drīzāk – neraksta, tikmēr izmisumā plēšot sev matus. To skaisto mudžekli, to cenšanos apmuļķot tukšumu un sevi, pielaipojot tam bīstami tuvu ar vārdu līkločiem, to aklo vistiņu spēlēšanu bezdibeņa malā, aiz kuras sākas nepasakāmais… tas nevar nesāpēt. Tas rezonē tikpat spēcīgi kā visdziļākā tibetiešu gonga skaņa, to zina ikviens, kurš grib rakstīt un reizē ienīst katru uzrakstīto vārdu, jo nepasakāmais nomirst ikreiz, kad neveikli ar tinti pieskaramies papīram, uzspiežam uz tā vārda zīmogu un reizē aizmēžam prom miljonu iespējamību.

 

Neiespējamā valoda

Sēžu tumsā un sajūtu šo tukšumu. Cenšos aprakstīt, ko jūtu, un es zinu – man nav vārdu, lai aprakstītu, ko jūtu. Vate, čaula, smagums – tie ir vārdi, par kuriem jau tajā brīdī zināju, ka izmantošu, un tas mani dzina izmisumā, jo tie ir tikpat noderīgi šīs pieredzes apzīmētāji kā ar zīmuli uzzīmēta tortes kontūra – palīgs tortes garšas sajušanai.

Nevaru aprakstīt sevis piedzīvoto – es pat vairs nespēju to atcerēties. Ticu, ka domas, kuras nespējam ietvert vārdos, pazaudējam. Tās pat īsti nav domas – domas, manuprāt, tiešām var eksistēt tikai valodā. Tās ir pirmatnējas pieredzes formas, kaut kādi realitātes nospiedumi prātā, kurus nespējam izskaidrot sev saprotamās kategorijās. Kurām nav piešķirti vārdi, nosaukumi, apzīmējumi – kuri tāpēc īsti pat nespēj eksistēt. Nespējot nosaukt vārdā, mēs tās pazaudējam. Vai es drīkstu izlikties, ka pati vismaz zinu, par ko runāju, kad saku jums – smagums, mākoņi, čaula? Vai drīkstu ticēt, ka pati atceros, ko īsti ar šiem nosaukumiem apzīmēju? Es nezinu. Varu teikt – jā, bet es šādi jau esmu jutusies, tās ir tās pašas sajūtas, tāpēc es tās saukšu par sajūtām x. To Vitgenšteins sauc par privāto valodu. Un saka, ka tāda neeksistē. „To, ko vispār var pateikt, var pateikt skaidri, bet, par ko mēs nevaram runāt, par to mums jāklusē.”

Rakstīt vai padoties?

Vai tāpēc man jāklusē? Man šķiet, katrs, kurš vēlas rakstīt, sirds dziļumos vēlas pārkāpt šo klusēšanas noteikumu, vēlas pateikt nepasakāmo, jo vai tad ir cits veids, kā piekļūt sev un citiem? Kā tad lai pastāsta savu stāstu, ja pieejami tikai rīki kopējā stāsta stāstīšanai? Kā lai zina, kur beidzies pats un sākas citi, kā saprast to bezvalodīgo, bezformīgo, baiso un nesaprotamo vati savā galvā, to privāto mākoņu kaudzi, to neizstāstāmo? Kā runāt ar sevi par sevi, kas, pēc definīcijas, ir nepārrunājams, pat ne privāti? Un kā runāt ar citiem un cerēt, ka tā vienīgā, tā kopējā valoda, ko kopā varam, esam spējīgi izmantot, pasaka kaut ko vērtīgu? Tieši tā – vai tas, ka tā ir atzīta par vienīgo un loģisko, aiz kuras tālāk nav kur iet, piešķir tai vērtību, vai tas spēj aizslaucīt sajūtu, ka es par sevi nevaru runāt nedz ar sevi, nedz ar tevi? Tad man gribas iet sēdēt uz žoga, nolikt galvu uz Rušdi pleca, šūpot kājas pāri tukšumam un teikt – pat ja mēs runājam muļķības, pat ja es nesaprotu, ko tu saki, es saprotu, kāpēc tu gribi runāt, kāpēc tu saki to, ko tu saki. Lūdzu, turpini runāt, jo tas vien, ka tu runā, man pasaka visu, kas man jāzina. To, ka es neesmu viena.

 

Satikt sevi

Laika nav. Nav arī ķermeņa. Mani ik pa brīdim traucē manu pēdu kauliņi, jo ieskrēju nodarbībā pēdējā brīdī un nepaspēju paķert matraci, tāpēc sēžu uz tāda jauka atlokāma auduma krēsla, bet pēdas sāniski piespiestas pie cietās grīdas. Ķermeņa eksistence tajā brīdī šķiet tik ļoti jocīga un neaptverama, bet nākas dīdīties, lai nesāpētu. Un tad sagribas pilnīgu tumsu. Lai tas tumši zilais aiziet un atnāk pilnīgi melnais. Aizspiežu acis ciešāk, bet ar to nepietiek. Aizspiežu acis ar plaukstām. Tā jau ir labāk. Gribu veltīt šo laiku tai ES, kurai tik reti pievēršu uzmanību. Viņa ir satraukta. Viņa saka: “Tu neko nezini, Agra, tu taču neko nezini! Tu visu mēģini salikt plauktiņos, kalendārā, grafikā, visam ir laika līnija, jāpaspēj šis un tas, tev kaut kas ir, kaut kā nav, tev viss ir sistematizēts. Un tu neko nezini!”

Man sāk šķist, ka es saprotu, ko viņa domā. Viņai ir taisnība, un man kļūst nedaudz bail. Viņa ir kā cietumniece, ar kuru kāds atnāk parunāties vienreiz nedēļā, un tad viņa stundu runā bez apstājas, ber vārdus, runā nesakarīgi, svešā valodā, saka, ka es nekā nesaprotu. Nav jau brīnums, ka negribas pie viņas ciemoties.

Tajā pašā laikā es zinu, ka tā ir tā Agra, kura klausās. Pa īstam klausās tad, kad skan brīnumaina mūzika, kura pa īstam saredz to, kas notiek apkārt, kura nekustas tādā kā automātiskā režīmā, pieņemot, ka viss būs tāpat kā vienmēr. Tā ir tā Agra, kura daudz ko pamana. Tā ir tā Agra, kura aizraujas, kura iemīlas gleznošanā un ātri aizbrauc uz veikalu pēc audekla un krāsām, un tad sēž mājās un nodarbojas ar mākslas formu, par kuru viņai nav ne mazākās sajēgas. Tā ir tā Agra, kura raud filmās un teātros, kura pa īstam sadzird, kad draugi tai stāsta nesaprotamas lietas, vārdus, kuri nerezonē ārējas Agras ikdienā. Tā ir tā Agra, kura grib saprast to, ko saprast ir grūti, neērti un sāpīgi, kura turpina uzdot sev jautājumus, uz kuriem nav vienkāršu atbilžu.

Sēžu tumsā, un man ir kauns, ka tik reti viņu satieku, ka tik reti viņu uzklausu. Ka saņemu atzinību par viņas labajiem darbiem, bet ikdienā paskrienu viņai garām. Ka man jāaiziet uz Šivas centru un jāsamaksā nauda, lai pustumsā aizietu pie viņas ciemos.

 

logo-36

LA.lv