Veselam
Psiholoģija

Mīlestība kā atkarība. Izsmeļošs raksts + 6 vingrinājumi sevis dziedināšanai 0

Foto – Shutterstock.com

Kā mīlestība var padarīt mūsu dzīvi neizturamu?

Foto - Shutterstock.com

Foto – Shutterstock.com

Mīlestība pati par sevi nemēdz būt problēma. Mīlestība padara nebeidzami brīnišķīgu gan to, kurš mīl, gan to, kuru mīl. Var diskutēt, vai mīlestība palīdz vai traucē redzēt otra personību pilnībā, bet vienu var teikt ar pārliecību: spēja brīvi piedzīvot mīlestības jūtas arī ir – laime.

Kāda tad ir problēma ar mīlestības atkarību? Robeža starp mīlestību un mīlestības atkarību ir turpat, kur robeža starp prieku un mokām. T.i., mīlestība kļūst par problēmu, kad jūs līdzās mīlestībai vai tās vietā sāpiniet kādu vai ļaujiet sāpināt sevi. Man pašai vajadzēja pusi dzīves, lai iemācītos atšķirt vienu no otra.

Mīlestības atkarības formula skan: “Mana laime ir tavās rokās”. Vairāk šādai atkarībai no mīlestības ir pakļauti cilvēki, kuri tic, ka laime nav pašā cilvēkā, bet tai vajadzīgs kaut kas – kāds priekšmets, personība, notikums vai substance. Par laimi var kļūt jebkas: uzrakstīta disertācija, iegūta korporācijas direktora sieva, dzīvoklis Manhetenā… No sievas paslēpts puslitriņš degvīna arī var iekļūt šajā sarakstā. Jo (tāpat kā sveša sieva) tas, pirmkārt, simbolizē laimi, otrkārt, neatrodas cilvēkā pašā. Tādā veidā mīlestības atkarība var veidoties, ja laime, pirmkārt, ir priekšmetiska, otrkārt – tā ir ārpus manis.

Jebkura atkarība darbojas pēc šī scenārija. Tā rodas, ja es ticu, ka ir kaut kas vai kāds, kas manī izraisa laimes sajūtu. Tad es vēlos, lai viņš vai viņa mani mīlētu pa īstam, būtu “mans” (“mana”), solītu būt ar mani kopā vienmēr. Tāda “mīlestība” ļoti līdzinās aprīšanai. Taču degvīnu var izdzert, bet cilvēku neapēdīsi, un mokas sākas diezgan drīz.

Lai cik jauks vai jauka nebūtu jūsu iemīļotā otrā pusīte, jādzīvo jums ar sevi, ne viņu. Tādēļ pieliksim visas pūles, lai, pirmkārt, jums būtu labi ar sevi un tikai pēc tam – ar viņu. Lai vienkāršotu, sadalīsim cilvēka apziņu četrās daļās: uzmanības fokuss, jūtas, domas un vēlmes. Paskatīsimies, kas notiek katrā no tām, ja rodas atkarība no mīlestības.

Mainīts uzmanības fokuss

 

Foto - Shutterstock

Foto – Shutterstock

Jūs droši vien daudz domājat par savu iemīļoto. Īpaši, kad jūsu attiecībās noticis kas tāds, kas atkal jūs padarījis nelaimīgu. Viņš “aizmirsa” par jums, jau pāris dienas, ignorē īsziņu, jūsuprāt, pazemojoši izteicās par jūsu ārieni, negatīvi novērtēja jūsu rīcību un nolasīja jums stundu garu lekciju par tēmu “nav tādas sieviešu loģikas, tāpat kā nav bezalkoholiskā degvīna”. Kad pēc visa tā jums tā arī nebija baudas seksā, viņš pateica: “Tu esi ļoti lēna. Pārējās ir ātrākas!”

Pienācis tā kā laiks padomāt, kas notiek. Kā jūs to darīsiet?

Sievietes man stāsta, ka liela daļa tādu pārdomu būvējas pēc shēmas, kāda ir filmā “Elektronika piedzīvojumi”: “Uri, kur gan ir tā poga?”

Lūk, aptuvens jautājumu klāsts, kurus uzdodam šādās situācijās:

  • ko gan viņš domāja ar to, ko pateica?
  • ko viņš patiesībā juta, kad to izdarīja?
  • kas viņam ir svarīgāks?
  • vai viņš mani līdz šim ir mīlējis (pēc manis; manā vietā)?
  • ko viņš teiks, ja es teikšu to….?
  • ko viņš sajutīs, ja es izdarīšu tā….?

Un tā tālāk…

Redzat galveno? Raksturīgais visās šajās pārdomās – vajag “iziet no sevis”, lai tam nodotos. “Izejot no sevis”, nododat sevi. Runājot psihoterapijas valodā, jūs zaudējat kontaktu ar sevi. Šis process ir pilnīgs tās atspoguļojums ticībai, ka laime vienmēr nāk no ārpuses, un to vajag noķert un norīt, atceraties? Otra svarīga iezīme – lai kādu atbildi jūs atrastu uz uzdotajiem jautājumiem, tā jūs neapmierinās. Apziņā rodas jautājums pēc jautājuma, un atrastās atbildes vien rada jaunus un jaunus jautājumus. Un pats galvenais – lai cik atbilžu jūs neizdomātu, jūs nekļūstat laimīgāka. Jo reālās attiecības starp jums un jūsu vīrieti nemainās.

Vēlāk mēs parunāsim par to, kā “atgriezties sevī”.

Jūtu polaritāte

Foto - Shutterstock

Foto – Shutterstock

Otrs svarīgākais mehānisms, kas nodrošina atkarību no mīlestības – afektīvā sadalīšanās. Atdalīšana ir veids, kā bērni attiecas pret savām jūtām un pasauli kopumā. Sākotnēji zīdainis (un mazs bērns) nav spējīgs vienlaicīgi dvēselē noturēt visu pieaugušo jūtu spektru. Mazulis raud vai dusmojas ar visu savu būtību (ķermeni), un tas pats notiek priecājoties. Mamma ir ļoti slikta, kad neļauj skraidīt un bļaut, un ir pati labākā, kad skūpsta un smejas. Šāda uztvere ir saistīta ar veselīgu mazuļa psihes sadalījumu. Emocionāli un psiholoģiski nobriestot, bērns iemācās veidot apvienojošākus un reālistiskākus cilvēku tēlus. Tāda apziņa jau spēj savienot mīlestību kopā ar aizvainojumu vienlaikus. Balti melnā pasaule paiet malā.

Citos gadījumos emocionālā sadalīšana kā pamata pasaules uztveres veids novērojams, ja to atbalsta ģimene, un tad situācija ir grūtāka. Vecāki neapzināti māca bērniem sadalīt (apziņu), kad neatļauj dusmoties uz tiem, kurus jāmīl (“nedrīkst apvainoties uz vecmāmiņa, viņa taču tevi mīl!”). Mums māca sadalīt (apziņu), kad neatļauj mīlēt tos, kuri “nav likumīgi” ģimenē (“mēs vairs nedraudzējamies ar onkuli Jāni, un tu viņam arī nezvani!” vai “tētis ir slikts, viņš mūs pameta”, “es tev neļauju draudzēties ar Lienīti, jo viņas mamma vairs nav mana draudzene”).

Atšķirībā no jaundzimušā, pieaugušie (jā, un pieaugušie bērni) nav spējīgi sadalīt savu psihi bez sekām. Pieaugušo cilvēku jūtas ir noteiktākas un rigidākas (mazāk elastīgas). Apspiestās jūtas nepazūd bez pēdām, bet gan it kā “iestiepjas laikā”, tās it kā pārstāj just, taču tas rada tādu kā fona sajūtu jebkuram noskaņojumam, un tāpat – dod ziņu par sevi citos veidos. Tā, piemēram, it kā naidīgs zēns no blakus pagalma aizņem visas meitenes domas, taču ar mīļoto vecmāmiņu, uz kuru nedrīkst dusmoties, pēc negodīga soda vienkārši negribas dalīties ar noslēpumu.

Pārsteidzoši, bet fakts: psiholoģiskās (un mīlestības) atkarības notur dalītas ambivalentas jūtas, pusei no kurām “nav tiesību eksistēt”. Mūsu dārgajiem cilvēkiem pār mums ir milzu vara – jo mazāk reālistisks tēls viņiem ir mūsu apziņā.

Es nezinu nevienu ideāli saprotamu izskaidrojumu šim fenomenam, lai gan zinu simtiem variāciju, kā to zinātniski nosaukt. Viens no tiem ir “identifikācijas projekcija”, kas maz ko izskaidro. Reizēm man liekas, ka slimīga ieciklēšanās uz kādu “galveno” cilvēku skaidrojama ar tracinošu psihes vajadzību atjaunot savu veselumu un cilvēka veseluma tēlu, procesā pieaugot. Nepārtraukti domājot un pārdzīvojot, cilvēks it kā grib iekļūt norises epicentrā, būtībā, lai beidzot no tā atbrīvotos un atrastu emocionāli personīgo neatkarību. Nu vispār – šis ir vēl viens ne pārāk saprotams skaidrojums. Tā vai citādi, bez terapeita to izdarīt nav viegli, tomēr vēlāk mēs to pamēģināsim.

Domāšanas polaritāte

Trešais psihes mehānisms, kas veido atkarīgu uzvedību attiecībās.

“Viņš ir mana pēdējā lielā mīlestība. Es nekad neapprecēšos! Mani nekad neviens nav mīlējis tā, kā viņš! Es nekad nemīlēju nevienu tā, kā viņu. Es vienmēr sapņoju par viņu!”.

Atpazināt sevi? Atcerieties par afektīvo sadalīšanu. Domu polarizācija ir cits tā paša dalīšanas mehānisma izpausmes veids, tikai nevis emocionālajā sfērā, bet domās. Šīs domas sākas ar vārdiem “nekad” un “vienmēr”, un rodas, vienlaikus pieplūstot nolieguma un pozitīvām jūtām. Kamēr emocionālās šūpoles šūpojas ar maksimālu amplitūdu, galvā nāk kategoriskas domas, kurām tic kā patiesībai. Domu polarizācija kopā ar emocionālo reizēm ir spējīga cilvēku galīgi izvest no līdzsvara. Jo – ja visu laiku domāt, ka “nekad vairs es nebūšu laimīga” vai “es viņu vienmēr vienmēr mīlēšu”, tā var sajukt prātā. Ko darīt? Runāsim par to vēlāk.

Nepietiekama izpratne par savām vēlmēm/vajadzībām

Foto - Shutterstock.com

Foto – Shutterstock.com

Ja šajā atpazīstiet sevi, jūs piekritīsiet, ka atkarīgam cilvēkam ir grūti saprast, ko viņš īsti grib. Patstāvīga koncentrēšanās uz partneri, “putrošanās” jūtās un secinājumos, nedod iespēju cilvēkam sadzirdēt pašam sevi. Ja tādam cilvēkam pajautāut, ko viņš grib attiecībās ar savu partneri, visticamāk, viņš atbildēs “to, ko viņš (viņa)”.

Vēlēšanās tādā formātā kā “gribu, lai viņš…” nav vēlme, bet fantāzija. Mācīsimies vienu no otra atšķirt. Jebkuras paša vēlēšanās ir nostiprinātas ķermenī. Paši vienkāršākie savu vēlmju piemēri skan šādi: “gribu ēst”, “vēlos gulēt”, “gribu uz tualeti”, “gribu pamīlēties”. Skaidrs, kādas ķermeņa daļas ir atbildīgas par jebkuru no šo vēlmju apmierināšanu. Ar vēlmēm, kas ir augstāka līmeņa, ir nedaudz sarežģītāk. “Gribu uz Londonu”, “vēlos spēlēt peintbolu” vai “gribu sunīti” – tās ir vēlmes, kuras, varētu likties, nevarētu lokalizēties ķermenī. Taču ar analīzes palīdzību arī tās var skaidrāk saprast.

Tā “gribu uz Londonu” var nozīmēt: “gribu uz turieni tāpēc, ka tur ir mani iemīļotie draugi, viņi ir brīnišķīgi, viņi ciena manu humoru”. Ja jūs pareizi “izpakojāt” “Londonu”, jūs sajutīsiet ķermenī siltumu vai saltumu – krūtīs vai vēderā. Šos ķermeniskos simptomus cilvēki nosauc visbiežāk, kad izjūt uztraukumu, runājot par to, kas viņiem ir patiesi svarīgi. Tādā nozīmē Londona ne ar ko neatšķiras no sunīša vai peintbola: katrs ir sarežģīta vēlēšanās, kura, pareizi izprasta, gūst atsauksmi ķermenī.

Tagad piekritīsiet, ka vēlēšanās “gribu, lai man piezvanītu”, patiesībā neeksistē. Tā vietā, visticamāk, ir vēlme būt svarīgai, vajadzīgai, nepazust dzīvē pēc 30 gadiem, kļūt par māti, rast savu mājvietu, kur tevi gaida vai vienkārši – ir vēlme pēc siltuma vai seksa. Aizmirstot par to, jūs piesaistāt savus priekus un vajadzības citam cilvēkam. Nav zināms, cik saudzīgi viņš ar tām apiesies.

Ko darīt? Mācāmies kontrolēt uzmanības fokusu

sieviete-raksta

Vingrinājums 

Vienmēr pa rokai turiet blociņu un rakstāmo. Pierakstiet un numurējiet jautājumus no saraksta, kas sniegti iepriekš. Tāpat pierakstiet visus citus jautājumus, kuri jums ienāk prātā saistībā ar jūsu iemīļoto. Katru reizi, kad jūs aizdomājaties par viņa dvēseles “iekārtojumu”, cenšaties iedomāties viņa reakciju, dziļi analizēt viņa loģiku un rīcību, pierakstiet to. Labāk ja tās būs īsas frāzes, rakstiet stabiņā. Otrā lapas pusē pierakstiet atrastās atbildes uz šiem jautājumiem. Ja jums liekas, ka atbildes pilnībā atbild uz uzdoto jautājumu, izsvītrojiet to. Turpiniet pierakstīt jaunus jautājumus nedēļu, ja jums neapnīk jau ātrāk. Kad nolemsiet, ka laiks pārstāt rakstīt, salīdziniet izsvītrotos jautājumus ar jaunajiem. Es nezinu, kas iznāks tieši jums, bet visi, kas to darījuši agrāk, atzīst, ka jautājumi ir cikliski, un nepazūd pēc atbilžu atrašanas. Ja sievietes, izpildījušas šo vingrinājumu, veica jautājumu numerāciju, viņas teica, ka viņas pārsteidz to daudzums.

Turpiniet pierakstīt (vai skaitīt) līdz tam, kamēr nākamie jautājumi nešķiet pazīstami, tiklīdz nāk prātā, t. i., līdz brīdim, kad jūs pārstāsiet nopietni meklēt uz saviem jautājumiem atbildes.

Vingrinājums

Atcerieties vai aprakstiet mīļotā rīcību (repliku, jautājumu, rīcību), kas likusi jums ciest. Tā vietā, lai atkal ieciklētos uz ārējo fokusu (“kāpēc viņš tā rīkojās?”, “ko viņš ar to domāja?”, “ko man izdarīt nākamreiz, lai viņš…”, “nākamreiz es viņam atbildēšu tā…. un viņš….”, “vai viņš apvainoja Māru tāpat kā mani?”, “ko man izdarīt, lai būt līdzīgai Mārai, kuru viņš neapvainoja?”), pajautājiet sev:

  • ko es jūtu savā ķermenī, kad atceros epizodi, kurā jūtos emocionāli ievainota? (aprakstiet pēc iespējas niansētāk: spiediens krūtīs, degoši vaigi, saskrējušas asaras acīs…)
  • kādas emocijas es pārdzīvoju, kad atceros viņu? (skumjas, dusmas, aizvainojumu, bailes)
  • pamēģiniet to izteikt pēc šādas formulas: “kad es šobrīd atceros, kā viņš pateica man, ka esmu pārāk stulba priekš viņa, es izjūtu dvēseles sāpes”.
  • pajautājiet sev, kādi vārdi jums nāk atbildei (“Man ir sāpīgi no taviem vārdiem”, “Es esmu apvainota”, “Ar mani nedrīkst tā rīkoties”, “Es aizliedzu tev teikt man tādus vārdus” u.tml.).

Pildot šo vingrinājumu, sekojiet līdzi saviem vārdiem. Vienmēr atzīmējiet teikumus, kuri sākas par jums, bet beidzas – par viņu, piemēram, “es jūtu, ka viņš”, “es domāju, ka viņš”, “es gribu, lai viņš”. Ievērojot tādus, pārformulējiet tos šādā veidā: “es jūtu kaut ko, kad viņš”, “es domāju, ka es”, “es gribu kaut ko sev”. Centieties, lai šāds fokuss nepazustu.

Jūtu veseluma atjaunošana

Foto-Shutterstock

Foto-Shutterstock

Vingrinājums

Pajautājiet sev, cik bieži jūs aizkaitināti metaties virsū otram cilvēkam? Priekš kam? Ar kādiem vārdiem jūs apstādināt savu aizkaitinājumu? Ja atbilde ir no sērijas “nedrīkst dusmoties uz mīļoto cilvēku”, jūs trāpījāt desmitniekā. Tad paņemiet pauzīti un mēģiniet noformulēt skaidri, saprotami, nepārprotamu skaidrojumu šim likumam tādā formā, kādā tas būtu saprotams četrgadniekam. Skaidrojums no sērijas “tāpēc, ka nedrīkst”, nekam neder. Kad skaidrojums būs gatavs, atkārtojiet to skaļi un pajautājiet sev, vai tam ticat. Nē? Tad nemāniet ne bērnus, ne sevi. Citādi jums jebkurā gadījumā būs nekomfortabli un nebrīvi jebkurās tuvās attiecībās, tāpēc ka jūs nevarat atklāti runāt par to, kas jums nepatīk.

Vingrinājums

Atcerieties, kā jūs strīdaties ar tuviniekiem. Iespējams, jūs atceraties iepriekšēju šķiršanos. Kā jūs jutāties? Vai ir taisnība, ka strīda laikā vai uzreiz pēc šķiršanās jūs neļaujat sev piedzīvot maigumu, mīlestību, tiekšanos un citas pozitīvas jūtas pret tuvo cilvēku, bet kultivējat tikai aizvainojumu un dusmas? Ja jūsu atbilde ir “jā”, pajautājiet sev, “priekš kam man tas vajadzīgs”. Pieņemu, ka atbilde būs aptuveni šāda: “Ja es atļaušu sev izjust maigumu pret šo riebekli, es tūlīt pat uzrakstīšu viņam īsziņu, piezvanīšu vai vispār aizbraukšu un apgulšos pie viņa dzīvokļa durvīm uz paklājiņa.”

Mana atbilde ir tāda: jā, tas ir iespējams. Impulsīva uzvedība ir raksturīga tiem, kas iemīlējušies, tā kā viņi vienmēr ir nedaudz ne sevī. Tomēr no tā, ko zinu no mīlestības (un es zinu diezgan daudz), es varu apgalvot, ka šodien pie ārdurvju paklājiņa aiz mīļotā dzīvesvietas durvīm apguļas tie, kuri iepriekš pusi nakts dusmās plēsa viņa fotogrāfijas.

Atcerieties, ka emocionālā dalīšanās strādā kā šūpoles. Jo stiprāk jūs šūpo uz vienu pusi (dusmas, aizvainojums), jo vairāk ir iespējamība, ka drīz vien attapsieties otrā pusē. Mīlestības noliegšana stipri jo stipri pieķeras objektam.

Vingrinājums

Mēģiniet atzīt savas jūtas visā to pilnībā (ambivalencē). Atcerieties pašu spilgtāko epizodi, kad jūs bijāt pilni mīlestības, apbrīnas, maiguma, tiecāties pēc mīļotā. Noturiet sevi šo jūtu kokteili kaut vai uz 30 sekundēm. Tagad atcerieties pēdējo dzīves epizodi, kad bijāt aizskarti, aizvainoti, jutāties apvainoti. Noturiet šīs jūtas 30 sekundes, kaut tas, protams, nav viegli. Pasakiet sev: “Tās visas ir manas jūtas, visas iederas manā dvēselē. Es jūtu mīlestību un sāpi vienlaikus. Es esmu ļoti aizskarta un ļoti pieķērusies šim cilvēkam. Tas notiek vienlaikus.”

Pirmoreiz jums būs grūti šo vingrinājumu izpildīt, var likties, ka es piedāvāju neiespējamo. Tomēr padomājiet: jūs patiesi izjūtat šīs jūtas pret vienu un to pašu cilvēku un viss piecu minūšu garumā. Pats cilvēks nevar piecu minūšu laikā pārvērsties no Putna par Briesmoni, un atpakaļ, ja vien jūs neesat iemīlējusies vilkacī.

Mācāmies izskaust domu polarizāciju

Foto - LETA

Foto – LETA

Sekojiet tam, kā jūs paši sevi sāpiniet. Piemēram, sakot sev: “Viņš mani nemīl tā, kā es viņu”. Vai – “mums nekas neizdosies”. Īpaši uzmanīgiem vajag būt pēc tam, kad noticis kaut kas sāpīgs jūsu attiecībās. Vienmēr sekojiet atšķirībai starp “man ir skumji no tā, ka mūsu tikšanās šodien nenotika” vai “mani nekad neviens nav mīlējis un neiemīlēs tāpēc, ka es esmu briesmone”.

Padomājiet, ar ko jūs esat attiecībās – ar tēlu vai reālu cilvēku. Atrasties attiecībās ar to, ar ko jums ir slikti, var tikai, ja visu laiku veltīt sevi idejām, kas ir atrautas no dzīves. Jo nopietnāk jūs attieksieties pret vingrinājumiem, jo vieglāk tie padosies.

Mēdz būt, ka, pirmoreiz detalizēti izanalizējoet savu mīlestības saikni, sieviete nolemj to pārcirst. Esiet uzmanīgi pret to, lai nenodarītu sev pāri ar tādām idejām kā “es vairs nekad nemīlēšu nevienu!”. Neveiciet grandiozus soļus kā – visu fotogrāfiju sadedzināšana vai dāvanu izpārdošana. Vienkārši pajautājiet sev, vai jūs vēlaties tikties ar viņu tieši šodien? Ja atbilde ir “jā” – tiecieties. Nē? Tad arī nav par ko sērot. Iespējams, jums vajadzīga nevis šķiršanās, bet vairāk iejūtīga attieksme pret sevi un savām vajadzībām šajā pārī.

Tiekam skaidrībā ar vēlmēm

Foto Shutterstock

Foto Shutterstock

Vingrinājums

Pēdējo vingrinājumu var uzskatīt par visu vingrinājumu rezultātu. Nedēļas laikā 4-5 reizes dienā jautājiet sev: ko es vēlos? Īpaši, kad tiekaties ar mīļoto vai pēc tam. Centieties nosaukt jebkuru vēlēšanos līdz tam, kamēr nerodas fokuss uz sevi, nevis jūsu partneri. Darot to regulāri, jūs ļoti ātri pamanīsiet, ka jūsu mīļotais nav unikāls. Pat viņa pašas pašas valdzinošākās īpašibas piemīt arī citiem cilvēkiem. Tas nenozīmē, ka jums nekavējoties ir jāšķiras. Bet, iespējams, šī izpratne atvieglos jūsu dzīvi, palielinās iekšējās brīvības izjūtu un sniedz skaidrību jūsu izvēlē. Palikt vai iet prom, būt atkarīgam vai būt vairāk ar iekšējo brīvību – šīs izvēles mēs izdarām ik dienu. Pat ja mums vakar likās, ka mums nav nekādu izvēļu, šodien mēs varam domāt citādi.

 

Autors: Poļina Gaverdovskaja, gaverdovskaya.ru

 

LA.lv