Veselam
Netradicionāli

Nav par vēlu atmosties! Šamane Inin Nini aicina atgriezties pie dabas, saknēm, sevis 0


Inese Indāne jeb Inin Nini
Inese Indāne jeb Inin Nini
Foto – Matīss Markovskis

Inese Indāne plašākai publikai pazīstama ar vārdu Inin Nini. Vārdam, tāpat kā viņas darbībai piemīt īpašs vēstījums. Viņa aicina cilvēkus atgriezties pie dabas, pie saknēm un pašiem pie sevis.

Ierodos Ineses jaunajā namiņā Artilērijas ielā, ko viņa dēvē par šamaņu aliņu. Pirms intervijas man piedāvā siltu cigoriņu dzērienu. Iekārtojamies uz paklāja, apkārt izretoti spilveni, dažādi dekori – ragi, vāzes. Skan patīkama mūzika, runājam sveču gaismā. Lai gan šajā miera ostā var nedaudz saklausīt arī ielas kņadu, ir sajūta, ka esmu atnākusi uz meditāciju.

 

Medijos tevi dēvē par sapņu skolotāju, nāves dūlu, stāstnieci, uzkūlēju, iedvesmas lektori, dvēseles kouču. Vai tiešām to visu ikdienā dari?

Tie ir apzīmējumi vienam un tam pašam darbam. Dvēseles pavadone – tas būs visprecīzāk teikts. Citā tradīcijā to sauc par dvēseles ganu. Vēl mani var dēvēt par augu sievu, jo strādāju ar augiem. Visi šie apzīmējumi apstiprina, ka mans ceļš visu laiku veidojas. Citās zemēs ir pieņemts nosaukums tam, ko es daru, – priesterība, bet daudziem tas izklausās pēc šausmām. Pasaki – “šamanis”. Šausmas! Pasaki – “dziednieks”. Arī stereotipi. Šie vārdi sev līdzi nes bailes un neizpratni, jo senās tradīcijas no mums ir atrautas.

Būtībā tas, ko es daru, – pavadu cilvēka dvēseli svarīgos dzīves posmos, pārejas mirkļos – no puikas par vīrieti, no meitenes par sievieti, sievu, radītāju. Veicu svētus rituālus, dziedināšanas ceremonijas, kristības, bērna iesvētīšanu, laulības, cilvēka pavadīšanu. Man nav piesaistes nevienai baznīcai vai reliģijai, jo visi patiesi izjustie ceļi ved uz vienu. Strādāju ar cilvēkiem aci pret aci – individuāli un grupās. Ļaudis nāk ar savām attiecību problēmām, traumām, fiziskām sāpēm un vēlmi atrast savu aicinājumu.

Mūsdienās mēdz runāt par sievietes lomu. Nu jau sabiedrība pamazām pieņem, ka sieviete var būt gan forša mamma, gan darbiniece, kura grib darīt sociālu darbu vai dalīties ar saviem talantiem. Ir daudzas sievietes pirms mums, kas šo revolūciju jau veikušas. Tas, ko tagad baudām, ir daudzu sieviešu darbs gadsimtu garumā. Ir pienācis brīdis, kad sievietei ar viedumu un izpratni jāuzņemas atbildība par sevi un savām izpausmēm. To es daru, iedrošinot arī citas.

Vai speciāli izvēlies sev tādus apzīmējumus, ko latvieši negrib pieņemt?

Nav jau tādu piemērotu apzīmējumu. Tie vārdi ir jārada, jāceļ augšā – kā to agrāk darīja jaunlatvieši. Pasaules antropologi ir vienojušies, ka ļaudis, kas veido tiltu starp iekšējo pasauli, zemapziņu, kosmisko apziņu un realitāti, dēvē par šamaņiem. Taču šo darbu nevar aprakstīt, tā ir mistiska pieredze. Ir jābūt klāt un jāizjūt, kas ir tas, ko es daru, un tad nevajadzēs zināt ne posteņus, ne apzīmējumus.

Gan jau tev ir ziņojums, ko vēlies nodot, saucot sevi, piemēram, par dvēseles pavadoni. Kāds vispār ir tavs vēstījums?

Man ir spēcīgs vēstījums – patiesībā tas ir visa šā laika lielais ziņojums. Esam nodzīvojušies ļoti tālu un kā cilvēce daudz ko sačakarējuši. Mātei zemei un mums pašiem ļoti sāp. Katru dienu izmirst daudzas zvēru sugas, izzūd augi. Mēs kolektīvi veicam pašnāvību. Vēl nav par vēlu atmosties! Jau kopš 60.–70. gadiem nāk tāds kā vilnis ar atmodinātiem cilvēkiem. Atmoda nozīmē, ka cilvēks apzinās, ka ir daļa no Visa un ka katra rīcība atstāj nospiedumus planētā, ietekmē nākamo paaudžu dzīves. Cilvēkam jāsaprot, ka viņš ir personīgi nozīmīgs, viņam ir savs pienesums un atbildība. Ir pienācis laiks atgriezties pie sevis, apzināties savu vērtību, kļūt autentiskiem un palīdzēt pasauli padarīt gaišāku – mazināt sāpes un pāridarījumus.

Cilvēki reti vēlas uzņemties atbildību dzīvot. Protams, dzīvot ir ietilpīgs uzdevums, īpaši ar tām sāpēm, ko sevī nesam. Tomēr esam izvēlējušies šeit atnākt, lai mācītos izzināt sevi un mīlēt citus.

Vēl ir svarīgi runāt par seksualitāti, intimitāti, ķermeni, dvēseli un tā visa savienību. Šobrīd cilvēki ikdienas darbībās bieži nav patiesi, bet darbojas pēc inerces tādā kā ritenī, neapzinās, ka dara pāri sev un citiem. Apkārt redzu cilvēkus, kuri bīstas, slinko, nespēj sekot savai sirdij. Redzu arī tos, kuri tiek tam pāri un kļūst par radītājiem.

Kur to visu esi apguvusi?

Mans ceļš var kalpot kā iedrošinājums citiem. Apkārtējais ir tikai pieņēmumi, patiesība ir dziļi mūsos. Lai tā izdīgtu, vajadzīgs laiks.

Man ļoti agri piedzima bērni, biju motivēta rūpēties par viņiem un vienlaikus realizēt savus talantus. Kas parasti notiek ar māksliniekiem, žurnālistiem, mūziķiem, kad viņiem sevi jānodrošina? Nākas salikt radošumu kopā ar darbību kādā jomā. Rakstīju tekstus, palīdzēju radīt lietas. Tas bija veids, kā varēju mācīties, radoši izpausties un reizē apgādāt bērnus. Esmu laimīga, ka, pateicoties šai pieredzei, man ir saķere ar realitāti, mani nevar apmānīt. Neesmu garīgs dūdaliņš, kas nesaprot, kas ir sistēmas, iekārtas, biznesi. Pazīstu gan ciešanas, gan priekus, gan to, kā darbojas materiālā pasaule.

Paralēli es mācījos. Tā kā mans instru-ments ir vārds, tad strādāju ar tekstu. Pie manis sāka nākt pasakas. Sāku izzināt pasaku struktūru – tos skeletiņus, kas slēpjas apakšā. Sastapos ar Klarisu Pinkolu Estesu, grāmatas Sievietes, kuras skrien ar vilkiem autori. Pirmās studijas bija pie viņas. Sapratu, ka varu strādāt un dziedināt ar pasakām. Vēlāk pievērsos sapņu analīzei, tulkošanai un ieviešanai dzīvē.

Esmu Dienvidamerikas augu tradīcijas ceļa skolniece. Ar lielu cieņu strādāju ar šeit, ziemeļos, pieejamiem augiem. Apzinos, ka mums ir viena no krāšņākajām augu dziedniecības tradīcijām. Tomēr tas man neliedz pētīt, kur ir valdziņi, ko vēl var atnest no citām pasaules malām.

Vai ikdienā bieži sastop cilvēkus ar līdzīgu vēstījumu?

Jā. Es ilgojos nebūt viena savā īpatnējībā. Izbraucot ārpus Latvijas, redzu, kā no visām pasaules malām brauc cilvēki ar līdzīgām vērtībām. Mēs iestājamies un ceļamies viena mērķa vārdā. Protams, ir arī tādi, kas atraduši citu ego izpausmes veidu un dolbās arī no garīguma. Bet tas nav tik svarīgi. Esmu satikusi daudz draugu un skolotāju. Arī Latvijā ir mana cilts, mani vistuvākie un līdzīgie.

Droši vien saskaries arī ar skepsi, noliegumu. Kā ar to tiec galā?

Protams, ir noliegums. Jau zinu tās domas, kas cilvēkiem ir galvā. Vienubrīd jutos nogurusi no skeptiķiem, bet atbildēt ir mans darbs. Ja cilvēks nekad nav piedzīvojis maģisku pieredzi, ir grūti mani saprast. Mēs visi esam vienā stāvoklī, bet katram ir atvēries sev nepieciešamais daudzums. Kādam durvis ir pavērtas plašāk, citam ne tik. Ļoti bieži sākumā nesaprotam, ko mums saka. Pēc laika atnāk mistiska pieredze, kaut kas saslēdzas. Nereti atveramies lielos pārdzīvojumos, krīzēs, zaudējumos, nelaimēs. Tad cilvēki sāk meklēt pēc dziļākā, garīgā. Transformēt var arī liela laime, piemēram, bērna piedzimšana vai jebkāda garīga pieredze.

Nemēģinu strīdēties, uzbrukt. Es aizstāvu to, kas man ir svēts, bet nekaujos. Iekšēji aicinu, ka pienāks brīdis, kad tas otrs mani sapratīs.

Sieviete kā garīgā līdere ir kas jauns. Garīgā disciplīna parasti pieprasa ārēju askēzi, bet tas ir pretrunā ar to, kas es esmu, kā vibrēju, kāda ir mana iekšējā dziesma. Turklāt strādāju ar tabu tēmām: seksualitāti, transformējošiem augiem. Es iedrošinos paust to, kas man iekšēji patīk, – māte Daba, puķes, koki… un radu ap sevi tādu vidi. Skeptiķi nesaprot, ka man tam visam nav pieķeršanās. Tas ir tikai mans radošais process. Tu vari būt mūks ar skūtu galvu un dzīvot askēzē, bet vari arī būt tu pats ar savu kodolu un autentiskumu.

Nereti šķiet, ka cilvēki runā par vienu un to pašu, tikai dažādās valodās. Varbūt nevar saprasties tikai ar vārdiem?

Jā, ir jāatver sirds, ķermenis, kas raida un uztver signālus. Ķermenis ir instruments. Nodarbībās dalībniekiem nemitīgi atkārtoju, lai viņi ieelpo un izelpo, atslābina vēderu, kājas, ir klātesoši, nepretojas būt savā ķermenī.

Daba mums palīdz savienoties ar ķermeni, un augi ir medicīna. Mēs tos dragājam citu pēc cita, visu laiku patērējam, bet mums ir jācenšas sevi pieklusināt un atjaunot attiecības ar dabu.

Tu esi arī sapņu skolotāja. Vai jau bērnībā juti, ka sapņiem ir īpaša nozīme?

Sapņi ikdienu savieno ar iekšējo pasauli. Bērnībā man bija nojauta, ka dzīvoju starp-telpā, jutu, ka redzu lietas citādi, tās citādi vibrē. Nevarēju tam atrast nosaukumus. Nesapratu, ka redzēju sapni, bet tas it kā nebeidzās, nebija pārejas. Kad pamodos, viss bija sapnis, – es to vienkārši izdzīvoju. Starp citu, daudziem ir šādas bērnības pāri plūstošas pieredzes. Sabiedrība neatbalsta mistiskās sapņu pieredzes, tādēļ tām nav nosaukumu. Nezinām, kā sauc to, ka pēkšņi veidojas sakritības. Tagad esmu ieguvusi tam apzīmējumus.

Cilvēki mēdz noniecināt ikdienišķos procesējošus, radošus sapņus, kuros apstrādā informāciju, rada jaunus risinājumus. Tajos ietilpst arī murgi – tie parāda, kas ar mums patiesībā notiek. Ir zinātniski izpētītas sapņu kategorijas, piemēram, senču apciemojumi, dievišķo būtņu atnākšana, iniciācijas sapņi, ceļošana ārpus ķermeņa, iepriekšējo dzīvju sapņi, pareģošanas sapņi. Tā ir ikvienam pieejama informācija, un tās apstrādei cilvēce cauri laikiem ir radījusi instrumentus.

Bērnībā esi gribējusi dzīvot mežā, dejot un rūpēties par dzīvniekiem. Kāpēc šāda vēlme un vai tā ir piepildījusies?

Tas ir piepildījies. Es dejoju mežā. Mana pēdējā deja bija džungļos zem pilnmēness kopā ar Yawanawa cilti. Drīz atkal braukšu dejot mežā un mūsu pļavās.

Esmu sapratusi, ka man kaut kādu laiku jābūt šeit, urbānajā vidē, jāstrādā ar reāliem cilvēkiem un īstām sāpēm. Es nedrīkstu kā agrāk svētceļnieki – aizbraukt tālu prom, meditēt kalnā vai mežā. Vairs nav tie laiki. Ir jābūt šeit un jāpiedalās ar savu klātbūtni.

Kāds laiks ir tagad?

Ir laiks, kad iznīcinām paši sevi. Vairs nevaram turpināt šādi dzīvot. Struktūras mainās, brūk… citur līdz katarsei. To nedrīkst jaukt ar mediju ražotām negatīvām ziņām. Es pati ziņas neskatos, tas nav mans lauks. Patiesās ziņas, kādas sāpes ir džungļos un visās pasaules malās, kas notiek Āfrikā, kā dara pāri cilvēkiem, to mēs nesaņemam caur ziņām.

Bads, karš, dabas, upju ūdeņu piesārņotība, džungļu izciršana – to jāsāk vērst par labu. Tas notiks tikai tad, ja cilvēks sirdī atmodīsies. Apziņu, ka esi saistīts ar Visumu, nevar ar varu iemācīt – tas jāsajūt pašam. Tas pamazām notiek ar vegānisma, veģetārisma kustībām, organizācijas Greenpeace aktivitātēm, sieviešu augšām celšanos. Tas šobrīd notiek ar lielu vilni, kaut gan šķiet – lēnām. Jāsāk kļūt apzinātam, jādarbojas godīgi – no sirds un dvēseles.

Kurā brīdī sākām sevi pazudināt? Katram laikam taču ir bijis savs sliktums.

No vienas puses, jā, bet, no otras, – esam auguši. Pirms 4000 gadu Dievs bija sieviete. Pirms 2000 gadu tas pārtapa par vīrieti. Ir pienācis laiks pārstāt dalīt, jo tas rada sāpes. Esam izauguši, un var notikt savienība. Patriarhātā Dievs ir intelekts, bet sirds, jūtas, intuīcija ir kaut kas zemāks. Intelektuālā doma ir atnesusi ļoti daudz vajadzīga un vērtīga. Varam būt pateicīgi par to, ko šajā laikā esam radījuši. Bet ir jāapzinās, ka līdzi tam esam veicinājuši vientulību, sāpes un nošķeltību.

Pašiznīcināmies, jo attālināmies no dabas?

Pavisam noteikti. Aizbraucot uz Dienvidameriku un citur, var redzēt, ka cilvēkam garīgā, mistiskā, dabas pieredze nav nošķelta. Viņam koki ir svēti, mežos ir gari. Rietumnieki ārprātīgā augstprātībā par mežoņiem sauc tos, kas domā ka Pērkons ir dzīvs. Bet viņš ir dzīvs! Viss ir dzīvs un svēts. Esam sākuši domāt kroplā veidā un pazaudējuši cieņu pret to, no kurienes nākam.

Lorem ipsum
FOTO: Leta

Tu piekop īpašus rituālus, piemēram, transa dejas. Kas tās ir un kāpēc vajadzīgas?

Man deja ir svēta, tā ir manu ceremoniju sastāvdaļa. Ir dažādi meditācijas veidi, kā sasniegt vēlamos stāvokļus un saikni. Viens no zināmākajiem – pilnībā nomierināt ķermeni. Ir vēl cits veids. Ciltis, senās kultūras un ļaudis agrīnajās baznīcās dejoja ekstāzes dejas: ķermeni kustina tiktāl, kamēr tas sāk ceļot un pieredz vīzijas. Dienvidaugu ceremonijās cilvēki attīra savu ķermeni, vemj, kakā. Viņi fiziskā līmenī iztīra savu slimību perēkļus. Līdz ar tīrīšanu atbrīvojas telpa gaismai. Cilvēks izvemj emocijas, atbrīvo bērnības traumas un kļūst gaišāks. Augs ir miesisks – tāpat arī deja.

Kādus augus tu izmanto?

Mums ir daudz greizu priekšstatu par augiem skolotājiem. Piemēram, tabaka daudzām ciltīm ir svēts augs, jo tā dziedina. Ko dara rietumeiropietis? Saspiež tabaku mazā rullītī un dolbās, pašapmierinās. Augi tiek izmantoti nepareizi, nav iemācīta cieņa pret tiem. Cieņa ir jāiemāca – to nodod no paaudzes paaudzē. Ne velti ir problēmas ar narkotikām. Arī vībotne, sēnes un kaņepe ir svēti augi. Kaņepe ir atveroša un dodoša, bet mūsdienās to izmanto, lai bēgtu no realitātes. Tas pats attiecas uz kokas lapām, kas patiesībā ir brīnišķīga medicīna. Cilvēks to mākslīgi sintezē, iegūst kokaīnu un iekrīt atkarībā.

Mums ir jādodas atpakaļ pie saknēm. Jāapzinās, ka ikviens augs var būt dziedinošs un reizē indīgs. Pret visu jābūt cieņai, mīlestībai, paļāvībai un pazemībai. Jāaizlūdz par dziedinājumu, uzticoties kam lielākam.

Pamanīju, ka valkā tumšas drēbes. Ko tev nozīmē tumsa?

Man ļoti patīk melna krāsa. Esam pieraduši domāt, ka labais ir balts un sliktais – melns. Man ir savs apzīmējums – mirdzošā tumsa. Man tumsa ir mātes zemes augsne, sapņu pasaule, kur var atrast savu iekšējo gaismu un spēku.

Pēdējā laikā es gan melno krāsu sevī tik ļoti nejūtu – drīzāk piesātinātos toņus. Man ārkārtīgi patīk krāsas. Šī zeme ir brīnumu, smaržu, krāsu, pieskārienu pilna. Tā ir garīga vērtība – just, ka dzīvo, baudi, mīli. Tas nepaliek plakanajā, bet ir saistīts ar dziļumu. Varbūt tāpēc melnais man ir svarīgs – arī transa dejās aizsienam acis un vēršam skatienu uz savu iekšējo pasauli, kur ieraugām brīnumus.

Melns apģērbs arī labi izskatās.

Jā! (Smejas.) Tas dod drošības izjūtu, bet reizē absorbē enerģijas. Ir jābūt uzmanīgam, jo tas ir kā melnais caurums.

Citi saka, ka tā ir manipulācijas krāsa. Melnu apģērbu vilkt nevajadzētu. Ja grib justies labi, sievišķīgi, jāģērbjas košās krāsās.

Melnu apģērbu var vilkt stipri cilvēki. Mums šķiet, ka, uzvelkot ko melnu, mēs sargājamies, bet patiesībā kļūstam atvērti un ievainojami. Melnas zeķbikses un veļa jau ir katrai sievietei. Visa atslēga ir proporcijā un ceļos, kuros dodamies, tērpušies melnā. Krāsa ir vibrācija, māksla, dziedniecība – tas ir brīnišķīgs instruments.

Esi teikusi: “Pirms tu atver acis gaismai, tev iekšā ir mirdzoša tumsa.” Kāpēc ir jāiziet cauri tumsai, lai tiktu gaismā?

Ir jāiepazīst savi dziļumi. Mēs piedzimstam, augam, kaut kādā brīdī pazaudējam savu autentiskumu un bēdas, sāpes paslēpjam zem paklāja. Pēc laika, kad lien ārā viss paslaucītais, ir drosmīgi jāiet pretī un jāierauga, kas ir tās daļas, ko esam nolieguši. Kad iedrošināmies pietuvoties savām bailēm un klibajām vietām, nāk liels spēks. No tumsas iznākam daudz spēcīgāki.

Mēs visu laiku cikliski ejam pa apli. Ir četri gadalaiki, bet ļoti reti attiecinām dabas procesus uz mums pašiem. Mūsos arī ir ziema. Tad nāk pavasaris un vasara. Pēc tam atkal ievācam augļus. Melnie stāvokļi ir dāvanas, ja vienkārši ļaujam tiem notikt un gūstam enerģiju no atrisinājuma.

Facebook manīju, ka publicē šo to ar kosmosu saistītu. Kādas ir tavas attiecības ar kosmosu?

Man kā daudziem tas atgādina par to, cik mēs esam lieli un vienlaikus mazi. Jūtu, ka katra mana šūna ir veidota no zvaigznēm, – es no turienes nāku, tās ir manas mājas. Jūtos saistīta lielā saiknē.

Cik fantastiski skaists ir Visums, kurā mēs dzīvojam! Aicinu atmosties tam skaistumam, kas ir apkārt, un iestāties par to. Uzņemies atbildību par to, lai tas viss turpina būt.

Man sāp sirds, ka tas viss varētu neturpināties. Esam tādi muļķi, ka neredzam savu potenciālu un skaistumu. Es nepalieku tikai sirdssāpēs. Es katru dienu taujāju, kas ir tas, ko es personīgi varu darīt, lai sāpes mazinātu un izdotos nosargāt esošo. Ir vēl ļoti daudz darba.

 

logo-36

LA.lv