Veselam
Dzīvesveids

Pierādīts: apģērbus apstrādā ar ķīmiskām vielām, kas ietekmē hormonālo sistēmu. Veselīgas alternatīvas 0

Foto – Shutterstock

Pat kodes neēd

Modes industrija cenšas uzspiest savus noteikumus – apģērbs, kas nopirkts pērn, vairs nav derīgs, jo šāgada sezonas jaunajā kolekcijā dominē cits krāsu salikums, svārku garums vai bikšu platums. Taču pircēji arvien biežāk ne tikai pievērš uzmanību apģērba zīmolam, kvalitātei un cenai, bet arī raugās, lai tas būtu veselīgs un dabai draudzīgs, proti, darināts no dabiskām šķiedrām. Prasīgajiem turklāt svarīgi, lai dabiskās izejvielas būtu audzētas ekoloģiski – bez ķimikālijām vai pārmērīgas ūdens resursu izmantošanas.

Biedrības Zaļā brīvība vadītājs Jānis Brizga iesaka pirms apģērba iegādes rūpīgi izpētīt visu informāciju un simbolus, kas atrodami uz ārpusē piekarinātajām etiķetēm un iekšējās vīlēs iešūtajām birkām. Pirmkārt, svarīgi zināt auduma sastāvu, lai saprastu, kādu ietekmi tas varētu atstāt uz veselību, it īpaši, ja apģērbu valkās bērni. Priekšroka, protams, dodama dabiska materiāla – vilnas, kokvilnas, zīda, lina – izstrādājumiem. Otrkārt, jānovērtē, vai kārotā apģērba ražošana nodarījusi ievērojamu kaitējumu videi un vietējiem iedzīvotājiem, piemēram, vai izejvielu audzēšanā bagātīgi izmantotas ķimikālijas un ūdens, vai ražotnē nepaverdzina darbiniekus, liekot tiem strādāt par grašiem un bez brīvdienām.

Apģērba marķējumā vienmēr tiek norādīts auduma sastāvs. Pirmā ir auduma pamatā izmantotā šķiedra, bet tās, kas pievienotas, lai audums neburzītos vai būtu elastīgs, uzrāda dilstošā secībā. Ja apģērbam ir odere, jābūt informācijai par tās sastāvu, jo, piemēram, kvalitatīvai tīras vilnas žaketei var būt sintētiska odere. Ja rakstīts, ka bikses vai blūze neburzās, tas nozīmē, ka auduma sastāvā ir vismaz 20% sintētiskās šķiedras – poliestera.

Sintētisko šķiedru pasaulei vēl pieskaitāms akrils, poliakrils, neilons, kaprons, likra. Turpretī viskoze, lai gan ir mākslīgā šķiedra, tiek ražota no celulozes, kuras izejviela ir dabiskā koksne.

Lina, zīda, kokvilnas, vilnas un kašmira dabiskās šķiedras apģērbs uzskatāms par veselībai vislabvēlīgāko izvēli, it īpaši, ja tas tieši saskaras ar ādu. Šie materiāli laiž cauri gaisu, ļaujot ādai elpot, labi uzsūc mitrumu, nav alerģiski, taču uzturēšana labā stāvoklī prasīs piepūli, jo burzās, var izbalot saulē vai iegaršoties kodēm.

Sintētiskā un mākslīgā auduma drānas ir izturīgākas un neburzās, var būt arī ūdensnecaurlaidīgas. Kodes parasti tām neiet ne tuvumā. Toties sintētika elektrizējas, sviedrē, var izraisīt alerģiskas reakcijas, piemēram, kairināt ādu.

“Apģērbu ražošanā ļoti bieži tiek izmantotas sintētiskās šķiedras, kas var būt bīstamas veselībai, piemēram, tūrismam un sportam paredzētajos apģērbos izmanto ūdensnecaurlaidīgus materiālus no šķiedrām, kas ir potenciāli kancerogēnas,” saka Jānis Brizga. It kā nepietiktu ar to, ka audums ir sintētisks, tas tiek arī krāsots un bieži vien vēl papildus apstrādāts ar dažādām ķīmiskām vielām. Piemēram, balināšanai izmanto toksiskas vielas – hlorīnu, nātrija hipohlorītu. Organizācija Greenpace aktīvisti kādreiz laboratorijā pārbaudīja piecpadsmit populāru zīmolu apģērbus un apavus. No 78 paraugiem 52 tika konstatētas bīstamas ķīmiskas vielas – nonilfenola etoksilāti, kas nelabvēlīgi ietekmē cilvēka hormonālos procesus, spēju radīt bērnus un tiek uzskatīti par kancerogēniem. Lai gan Eiropas Savienībā tās nedrīkst lietot jau vairāk nekā desmit gadu, bet pērn tika aizliegts arī apģērbu imports, kuru ražošanā izmantotas šīs vielas, iegādājoties apģērbu, piemēram, tirgū, der padomāt, kāpēc tas ir tik lēts.

Zaļā adatiņa – apģērbam

Lielākā daļa gatavo apģērbu, arī slavenu zīmolu preces, kas nonāk Latvijas veikalos, ražoti Ķīnā, Indijā, Bangladešā un Tunisijā – valstīs, kur strādniekiem bieži ir niecīgas algas un necilvēcīgi darba apstākļi, tiek pārkāptas darba drošības prasības, ir pārāk gara darba diena, tiek nodarbināti bērni. Pirms dažiem gadiem Bangladešā, sabrūkot apģērbu fabrikai, gāja bojā vairāk nekā 1000 strādnieku, bet saskaņā ar UNICEF datiem nelegālajās ražotnēs tiek nodarbināti aptuveni miljons bērnu vecumā no 10 līdz 14 gadiem. To iedomājoties, kokvilnas T krekls par eiro gabalā vairs nešķiet izdevīgs pirkums.

“Lielie apģērbu tirgotāji apgalvo, ka līgumos ar piegādātājiem jau ietvertas prasības nodrošināt strādniekiem cilvēka cienīgus darba apstākļus un visu pārējo, taču bieži vien tas paliek tikai uz papīra,” atzīst Jānis Brizga.

Ekomarķējums, kas efektīvi darbojas lielā daļā pasaules valstu, ir viena no metodēm, kas sniedz patērētājam informāciju par produktu ietekmi uz vidi. Piemēram, Fairtrade – godīgas tirdzniecības ekomarķējums tekstila izstrādājumiem, kas apliecina, ka strādnieki saņem pienācīgu samaksu par savu darbu, vai Eiropas Savienības oficiālais vides marķējums, ko var saņemt arī Latvijas ražotāji.

Lai gan daudziem šķiet, ka dabiska materiāla, piemēram, kokvilnas, apģērbs jau ir videi draudzīgs pirkums, tā nebūt nav. Kokvilnas audzēšana prasa milzīgu ūdens patēriņu, bet vietās, kur tā tiek audzēta, ūdens resursi jau tā ir ierobežoti, tāpēc cieš daba un vietējie iedzīvotāji. Piemēram, lai Kazahstānā, Turkmenistānā un Uzbekistānā varētu audzēt kokvilnu, tika novirzītas divas upes, kas ietek Arāla jūrā, tāpēc tā izžuva. Putekļi no jūras gultnes kļuvuši par draudu iedzīvotāju veselībai, bet sāls daļiņas bojā lauksaimniecībā izmantojamo zemi, nemaz nerunājot par klimata pārmaiņām. Turklāt kokvilnas audzēšanā plaši tiek izmantotas lauksaimniecības ķimikālijas, piemēram, uz katru kokvilnas lauka hektāru tiek izkaisīts gandrīz kilograms pesticīdu. Tāpēc pircēji, kam nav vienaldzīga mūsu planētas nākotne, aizvien biežāk izvēlas apģērbu no sertificētas bioloģiski audzētas kokvilnas. Tas nozīmē, ka tā nav ģenētiski modificēta, ir audzēta pēc tradicionālām metodēm bez mākslīgā mēslojuma un tiek novākta ar rokām. Tādus apģērbus darina arī Latvijā, piemēram, bērnu apģērbu zīmols Linden & Oak. Arvien lielāku popularitāti gūst apģērbi no alternatīvām dabiskām šķiedrām. No bambusa celulozes šķiedras auduma, kas ir ļoti mīksts un vairāk līdzinās zīdam nekā kokvilnai, tiek ražotas zeķes un apakšveļa, kuru var nopirkt arī Latvijas veikalos.

“Bambuss aug ļoti ātri, tam nav nepieciešams daudz ūdens, un to ignorē kaitēkļi, tātad var iztikt bez ķimikālijām. Tas nozīmē, ka augstvērtīgu šķiedru var iegūt, saudzējot dabas resursus un negandējot apkārtējo vidi,” šīs dabiskās izejvielas priekšrocības min Jānis Brizga. Perspektīva šķiet arī kaņepju un nātru šķiedru izmantošana. Piemēram, Lietuvā zemnieki jau uzsākuši nātru audzēšanu šķiedras ieguvei. No tās darinātais audums ir elastīgs, neburzās, labi uzsūc mitrumu un nav alerģisks.

Tomēr pēc vides aizstāvju domām, zaļākais apģērba pirkums ir tas, kas nemaz nav veikts, jo gadu no gada kopējais apģērbu daudzums palielinās. Ražotāji nav ieinteresēti, lai apģērbs būtu izturīgs un kalpotu ilgi, jo tas tāpat izies no modes, bet pircēji, sekodami modes tendencēm, tikai pērk un pērk, kamēr dabas resursi plok un plok. Lai šo attieksmi mainītu, dažās valstīs veikali piedāvā iespēju veco apģērbu nomainīt pret jaunu. Piemēram, Lielbritānijā džinsa bikses iespējams ne tikai nopirkt, bet arī izīrēt, lai pēc valkāšanas nodotu atpakaļ veikalā un piemaksājot paņemtu jaunas, savukārt valkātās tiek nodotas pārstrādei. Arī Latvijā cilvēki, kuriem rūp apkārtējā vide, liek lietā izdomu – pāršuj un pārveido no modes izgājušo, mainās ar apģērbu vai atdod to bez maksas labdarībai vai dzīvnieku patversmēm.

Mani kašmira medību lauki

“Modes industrija patērētāju ierauj milzīgā vāveres ritenī, katru sezonu mudinot iegādāties arvien jaunu, modernu apģērbu, bet iepriekš iegādāto izmest, jo tam nav īstais tonis vai garums. Es tam apzināti pretojos un iepērkos tikai lietoto apģērbu veikalos. Pirmkārt, lai nerosinātu dabas resursu ķērnāšanu, otrkārt, lai ietaupītu naudu. Piemēram, kašmira jaciņu, kam trūka tikai vienas podziņas, man izdevās iegūt par četriem eiro, lai gan interneta veikalā jauns šā zīmola izstrādājums maksā līdz pat 400 eiro. Tādā veidā apģērbju visu ģimeni – gan sevi, gan vīru, gan bērnus un mazbērnus,” atklāj vides žurnāliste Anitra Tooma.

Pirms pieciem gadiem cieši apņēmusies atbrīvot skapi no visa sintētiskā un valkāt tikai no dabiskas šķiedras darinātus tērpus, viņa regulāri ķemmē humpalas, kurās ar zināšanām apveltīts un acīgs pircējs varot atrast ļoti kvalitatīvas mantas.

“Vispirms izstaigāju veikalu un aptaustu apģērbu – neskatos ne uz krāsu, ne fasonu. Tomēr tauste mēdz pievilt, jo, piemēram, akrilu var viegli sajaukt ar dabisku materiālu, tāpēc pētu sānu vīlē vai pie apkakles iestrādāto zīmīti, kurā norādīts auduma sastāvs. Ja zīmītes nav, neņemu vai pati pārbaudu. Šim nolūkam somiņā arvien nēsāju šķiltavas, lai gan nesmēķēju. Izvelku no tērpa vienu diedziņu un aizdedzinu. Dabiska šķiedra sabirst pelnos, turklāt augu izcelsmes materiāls smaržo pēc papīra, bet dzīvnieku – pēc ragiem un nagiem. Akrila vai poliestera šķiedra saveļas bumbiņā. Ja apģērbs darināts no jaukta materiāla – daļa saveļas, bet daļa nobirst. Neesmu gan īsti pārliecināta, vai veikalā drīkst kaut ko dedzināt, tāpēc daru to slepus. Noteikti jāpievērš uzmanība arī piedurkņu galiem, padusēm, jāapskatās pret gaismu, vai apģērba gabalā nav caurumu. Ja blūzītei ir perlamutra pogas, tā noteikti šūta no dabiska materiāla – zīda vai lina. Nevaru neko sliktu teikt arī par viskozi – celulozes šķiedras materiālu, kas ir starpprodukts starp dabisko un ķīmisko. No tās šūtais apģērbs valkājas ļoti labi,” viņa atklāj savu veselībai un videi draudzīgo iepirkšanās metodi.

Par brīnišķīgāko no visiem dabiskajiem materiāliem Anitra Tooma uzskata kašmiru, jo tas nav alerģisks, tāpēc var valkāt uz kailas miesas. Mazbērniem no pieaugušo apģērba gabaliem viņa darina mazus kimono džemperīšus. “Izgriežu no džempera sikspārnīti, pēc tam sašuju sānu vīles, apstrādāju apakšmalu un piedurkņu galus. Ja džemperim ir apaļš kakla izgriezums, tas ir viegli izdarāms,” viņa saka. Anitras dzīvesbiedrs, būdams dabas pētnieks, kašmira džemperus valkā kā termoveļu, piemēram, guļot slēpnī. Kašmiru pārspēj tikai alpakas vilnas drānas, kas aukstumā silda, bet karstumā atvēsina. Tās lietoto apģērbu veikalos esot grūti atrast, tāpēc žurnālistes drēbju skapī ir tikai viena alpakas vilnas jaka.

Kad apģērbs jau kādu laiku valkāts, Anitra Tooma to pārveido. Piemēram, no vīriešu kokvilnas krekliem, kam nodilusi apkaklīte, šuj spilvendrānas, bet no piedurknēm – maisiņus. T kreklus viņa sagriež garenās sloksnēs un tamborē paklājus. Tos ērti lietot un var izmazgāt veļasmašīnā. Kad kašmira džemperiem izdilst elkoņi, piedurknes noārda un no atlikušā izveido siltu cauruļveida cepuri. Reiz no mēteļa pagatvojusi lielisku rotaļlietu – sunīti.

Ja apģērba gabals vairs nav izmantojams, pirms ārā mešanas tam nogriež pogas un izņem rāvējslēdzēju, kas vēl var noderēt.

“Nav pētījumu, kā no sintētiska materiāla darināts apģērbs ietekmē mūsu veselību, imunitāti. Taču, kopš valkāju apģērbu no dabiska materiāla, man vairs neelektrizējas mati. Sintētika rada manī sasprindzinājumu šūnu līmenī – kļūstu nervoza, depresīva, kašķīga. Nespēju valkāt arī sintētiskās zeķbikses, jo man niez āda,” novērojusi Anitra Tooma. Arī viņas dzīvesbiedrs, kuram, darba pienākumus veicot, jāvalkā sintētiska auduma virsjaka, tajā jūtas nelāgi un, mājās pārnācis, cenšas jaku pēc iespējas ātrāk novilkt, teikdams: “Pie laba jau ātri pierod.”

Pazīstamākie vides un patērētāju interešu marķējuma veidi apģērbam:

Ekomarķējuma zīme apģērbam garantē, kas tas ražots vidi saudzējošā veidā visā ražošanas ciklā – no izejvielu ieguves līdz gatavā izstrādājuma iepakošanai. Turklāt ražotājs ievērojis arī stingrākas prasības, proti, ierobežojis bīstamo vielu patēriņu ražošanā.

Galerijas nosaukums

* Eiropuķīte – Eiropas Savienības vides marķējums, ko izsniedz katras dalībvalsts kompetenta iestāde. Latvijā to dara Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas

aģentūra. Marķējums garantē ierobežotu videi bīstamo vielu patēriņu ražošanā un veselībai kaitīgo vielu saturu izstrādājumā;

* Ziemeļu gulbis – Ziemeļvalstu kopīgs marķējums, ko izsniedz Ziemeļu ekomarķējuma padome. Līdzīgas prasības kā Ekopuķītei;

* Eko–Teks (Öko–Tex) marķējuma galvenais mērķis ir informēt patērētāju par izstrādājuma drošumu. To izsniedz Starptautiskā Eko–Teks asociācija. Piemēram, Öko–Tex Standard 100 palīdz atšķirt produkciju, kurā veselībai bīstamo vielu saturs ir ļoti niecīgs. Lai ražotājs saņemtu apliecinājumu par atbilstību standarta prasībām, izstrādājumā nedrīkst būt ar likumu aizliegtās vielas, piemēram, kancerogēnās krāsas, ierobežotās vielas – formaldehīds, mīkstinātāji, smagie metāli, pentahlorfenols – un veselībai kaitīgās vielas – pesticīdi, alerģiskas krāsvielas, organiskie alvas savienojumi. Tiek pārbaudīta arī krāsas noturība, nekaitīgums ādai, pH līmenis, kas var ietekmēt veselību.

(Avots: biedrība “Zaļā brīvība”)

 

36,6 °C konsultanti Jānis Brizga, biedrības Zaļā brīvība vadītājs Anitra Tooma, vides žurnāliste

logo-36

LA.lv