Veselam
Ārstēšana

VIDEO: Mūziķis Arnis Mednis par dzīvi pēc insulta. “Vajadzēja prasīt padomu Visuma radītājam” 0

Foto – Leta

Raidījumā “Rampas Ugunis” mūziķis Arnis Mednis stāsta, kā viņš jūtas pēc insulta un kāpēc līdz tam nonācis.

“Es jūtos procesā starp galīgi slimo un veselo, atveseļojos. Man tiešām paliek labāk, paralīze mazinās, bet tas notiek šausmīgi lēni. Kreisā roka faktiski nekustas, es to varu nedaudz pakustināt plecā. Medicīniski parasti kustība atsākas plecā, tad kaut kad varēšu pakustināt elkoni un tuvāko piecu gadu laikā vajadzētu sasniegt to, ka varu pakustināt pirkstus. Es nezinu, vai tikšu līdz tādam pirkstu kustību līmenim, ka varēšu spēlēt klavieres, bet vismaz – lai es varētu pieturēt tējas krūzi, kad tēju maisu ar labo roku. Šobrīd man jāiespiež krūze starp maizes kasti un sienu,” stāsta mūziķis un iesaucas: “Es zinu kas ir laime! – laime ir, kad tu pats ar saviem spēkiem vari aiziet uz tualeti.”

Raidīja vadītājs jautā: “Tagad tu esi laimīgs cilvēks?”

Mūziķis atbild: “Es esmu diezgan laimīgs. Kā zinām, laime ir bezgalīga, ka visu laiku kaut ko gribas. Bet tad, kad es to nevarēju, es domāju – cik es laimīgs būtu, ja es varētu.

Var jau likties, ka varētu šausmināties – man bija insults un esmu paralizēts. Bet mūsu dzīvi Dievs taisa kā gobelēnu – viņš ir pagriezis smuko pusi pret sevi un taisa ļoti smuku bildi. Bet mēs redzam to diegu mudžekli no otras puses. Tāpēc liekas – ārprāts, kas tā pa dzīvi, tāds diegu mudžeklis. Bet īstenībā tā ir skaista glezna, tikai mēs to redzam mudžekli, bet – Dievs to skaisto pusi.”

Arnis Mednis arī izstāsta savu versiju, kādēļ nonācis līdz insultam: “Kad pār mūsu zemi gāzās krīze, es biju tās pašā virpulī. Man bija džeza klubs, n-tie projekti u.t.t. Man visa diena pagāja šādi – maksātnespējas administratori, juristi… Drausmīgs stress. Atbraucu mājās un biju tā pārnervozējies, ka nevarēju parunāt. Iebraucu gastronomijā un jau nopētīju, kādu brendiju vai šņabīti un kādā daudzumā ņemt, garāžā ierāvu, jo sapratu, ka vairs nevaru iet mājās, jo nevaru ne normāli parunāt, ne komunicēt ar ģimeni. Tad es pagaidīju, kamēr nedaudz “iesita pa galvu” un pa vakaru pudelīti sūcu. Es zināju to daudzumu, lai varētu nomierināties, mierīgi paskatīties televizoru, džeziņu paklausīties, ar ģimeni parunāt, grāmatu palasīt. Es zināju, cik es varu izdzert, lai otrā dienā nebūtu slikti. Tā, pa mazam malciņam es “pļuckāju” iekšā. Medicīniski to skaidro tā – ir stress un asinsvadi saraujas, es “iepļockāju”. Un šādi tos asinsvadus raustot, es noraustīju tā, līdz vienā brīdī man – pank! – pārgāja pušu (asinsvads). Un te – rezultāts.”

Ko vajadzējis darīt? Mūziķis saka: “Vajadzēja prasīt padomu Visuma radītājam.”

LA.lv