Veselam
Dzīvesveids

Zane Eniņa: man tik ļoti negribējās uz skolu, neapēstās kotletes slēpu kabatās 0

Foto: Matīss Markovskis

Savas septembra sajūtas atklāj ceļotāja Zane Eniņa.

Man nepatīk svētdienas. Dienas, kad brīvība ir vēl tepat, bet ap stūri jau glūn pirmdiena ar sapulcēm, prezentācijām, lekcijām, nekad nerimstošo e-pastu un zvanu jūru. Jocīgākais ir tas, ka pirmdien viss atkal ir kārtībā. Prieks satikt kolēģus un prieks ķerties darba problēmām pie ragiem. Nedēļa lēnām iešūpojas, un dzīve turpinās ar saviem un vasaras raibumiem, kalniem un lejām.

Augusts ir kā svētdiena – vēl saulains, pēdējām mellenēm un pirmajām brūklenēm bagāts, bet dālijas un gladiolas nesaudzīgi atgādina, ka drīz būs klāt nākamais. Septembris. Kad beidzas meži, pļavas, upes, un sākas agrie rīti, garās stundas un lekcijas. Arī jūlijā un augustā atvaļinājumos atslābušās darba vietas uzņem jaunus apgriezienus.

Šīs sajūtas man jau aiz muguras, bet, daudzus gadus piedzīvotas, tās joprojām ir dzīvas – līdzīgi kā ķermenis refleksu līmenī atceras spilgtāko. Joprojām varu atsaukt atmiņā daudzos pieaugušo jautājumus bērnībā. Sākumā – vai gribas iet skolā? Pēc tam – vai gaidi pirmo septembri, kad varēs atgriezties skolā? Un savu spīvo klusēšanu atbildes vietā svešajiem un sparīgu galvas purināšanu tiem, kuriem uzticējos.

Man tik ļoti negribējās uz skolu. Izmisīgi. Pirmajā klasē biju pārbijusies no visa un visiem. Skolas ēdienu fiziski nevarēju ieēst, ķermenis neņēma pretī, bet bija kauns to atzīt, tāpēc neapēstās kotletes slēpu kabatas lakatiņā, lai pēc tam pa kluso izmestu. Ja bija piemetušās iesnas, varēju visu stundu nosēdēt, teju neelpojot, lai nebūtu skaļi jāizšņauc deguns. Rokraksts bija tik neglīts, ka pirmajās klasēs pie labām atzīmēm tiku reti, drīzāk pie jautājumiem, vai man uz pildspalvas gailis sēdējis.

Bet kaut kā lēnām viss mainījās. Kad skolotāji sāka vērtēt ne vien burtu leņķus, bet arī saturu, viss veicās daudz labāk. Vecākajās klasēs nez no kurienes uzradās arī pašapziņa, kas nekur nav zudusi vēl šobaltdien.

Lai gan kopumā skolas un augstskolas laiku atceros ar pluszīmi, ir kārdinoši domāt, ka varēja būt daudz citādāk. Daudz, daudz labāk. Jēdzīgāk. Saudzīgāk. Priecīgāk.

Pēdējos gados esmu iepazinusies ar izglītības nozarē strādājošiem ļaudīm, pamatā tiem, kuri grib panākt pārmaiņas, lai bērni mācītos ar izpratni, ar sajēgu par apgūtā izmantojumu dzīvē. Šādu cilvēku ir daudz, bet arī pretestības netrūkst. Nav viegli nokāpt no iestaigātās takas, kur viss daudzmaz strādā un ir zināms, kas sagaida ceļa galā. Bet, nokāpjot no takas, ir džungļi un biezoknis, kurā var apmaldīties, kurā uz priekšu var tik daudz lēnāk, un nevar zināt, vai vispār var kaut kur nonākt.

Pēdējos piecus gadus esmu pavadījusi, brienot pa ceļiem un takām, purviem un mežiem, sniegiem un tuksnešiem visās pasaules malās. Esmu pārliecinājusies, ka deviņās no desmit reizēm, kad sperts solis nezināmajā, tas ir bijis tā vērts. Ieraudzīto skatu, satikto cilvēku, piedzīvoto grūtību un gūto mācību vērts.

Pasaule šajos gados man ir iemācījusi paļaušanos. To, ka atmaksājas riskēt. To, ka ir vērts aizmiegt acis un stāvus mesties baltā ūdenskritumā. Es nesaku, ka citi sapratīs. Drīzāk pat apgalvošu, ka nesapratīs. Nosodīs. Nolamās. Pamācīs. Bet tādi cilvēki būs vienmēr. Taču viņi kā smiltis izbirs cauri jūsu dzīves sietam, un laiks viņus aizskalos. Toties tie dārgākie akmeņi paliks – paklusēs ar jums, pados roku un pasildīs sānus. Viņi būs lielāki un stabilāki, un viņu būs mazāk.

Otra lieta, ko pasaule man parādīja, ir dimensijas. Cik tās ir relatīvas. Cik pasaule vienlaikus ir gan atšķirīga, gan līdzīga. Atšķirīgi parasti ir sīkumi, bet lielās lietas – ļoti līdzīgas. Mīlestība, laipnība, sirsnība – tā dzīvo gan zem eglēm, gan palmām, gan baobabiem. Tieši tāpat arī skaudība, naids, dusmas. Un vai ir nozīme, ko apēdam vakariņās vai velkam mugurā, ja mūsu sirdis runā vienā valodā? Ņujorka vai Sahāra var būt tik maza, ka satilpst tavās plaukstās, bet tu apmaldies vienā acu skatā un nevari vairs atrast savu galaktiku.

Trešā (labā) lieta – novērtēšana. Nejust sāpes, spēt ieelpot un izelpot, saredzēt, sasmaržot, izgaršot. Zilas debesis pēc Šanhajas mūžīgā smoga vairs nav pašsaprotamas. Tīrs upes plūdums pēc Indijas skumjajiem ūdeņiem. Priežu meža smarža pēc gada prombūtnes ir dārgāka par jebkuru Chanel. It īpaši septembrī. Kad var spēlēt paslēpes ar gailenēm, bērzlapēm, apšu bekām un baravikām. Kad vaivariņi reibina purvos, kur dzērvju klaigām un sarkaniem dimantiem pilni ciņi. Kad virši nozilinājuši visus pakalnus, un bites vēl steidz pakaļ pēdējam saldumam. Kad no zemes izrakt kartupeli, ieskatīties acīs un saņemt solījumu par paēdušu ziemu. Kad bērzi sāk lēnām sirmot. Kad migla sāk mierināt zemi un cilvēkus.

Bildes paraksts:
Zane Eniņa, ceļotāja: “Ņujorka vai Sahāra var būt tik maza, ka satilpst tavās plaukstās, bet tu apmaldies vienā acu skatā un nevari vairs atrast savu galaktiku.”

 

logo-36

LA.lv