Veselam
Bērni

Šos mazuļus nevar noglāstīt, bet viņiem var dot labāko. Sāk ziedot krāšņai piemiņas vietai zvaigžņu bērniem 0

Makets, kā izskatīsies piemiņas vietas tumsā. Lindas Rozenbahas foto

Dārzs, nevis kapi. Ne tikai sērošanai

2. jūnijs, diena, kad atcerējāmies zvaigžņu bērnus, iemirdzējās citādāk – ar skaistu ieceri veidot vides mākslas objektu pie Lutera baznīcas Rīgā, kas būtu kā atgādinājums, ka šie bērniņi IR un ir mainījuši mūsu dzīves.

Zvaigžņu bērni jeb eņģeļbērni ir tie mazuļi, kuriem bija lemts mammas puncītī uzkavēties īsu laiku, dzimt priekšlaikus vai mirušiem, vai aiziet neilgi pēc savas dzimšanas. Viņus zaudē ne tikai vecāki, zaudējums ir arī brāļiem, māsām, vecvecākiem, ģimenes draugiem…

Žanete Drone, Zvaigžņu bērnu iniciatīvas aizsācēja, ir četrgadīgā Miķeļa mamma. Puisēnam bija ātri, jau pēc pieciem mēnešiem, no saviem vecākiem jāatvadās. “Ikviens vecāks grib savu bērnu lutināt un dot viņam labāko, arī mēs. Projekts ir grandiozs, bet mūsu bērni ir īpaši un viņi to ir pelnījuši. Mūsu bērni ir īpaši – mēs nevaram viņus noglāstīt, mēs varam sarunāties tikai domās,” teica mamma Žanete.

Rīgas Lutera draudzes mācītājs un Bērnu slimnīcas Vecāku mājas kapelāns Linards Rozentāls uzsver, ka šī vieta nav kapi, bet dvēseļu dārzs: “Visa dzīve sastāv no ļoti labām lietām un tādām, kas par tādām vēl top – tumšajiem, sarežģītajiem brīžiem nav tādiem jāpaliek tālāk. Var piedzīvot transformāciju. Šī vieta palīdzēs ne tikai sērot un bēdāties, bet arī sēras pārdzīvot, ieraudzīt dzīvi citā gaismā. Tāpēc ir dārzs, nevis kapi. Būt cilvēkam nozīmē satikties un arī atvadīties. No vienas puses Dvēseļu dārzs palīdz sērot, bet tas palīdz arī atraisīties, atvadīties un ļaut iet ceļā dvēselei, kurā tā nav viena. Atvadīties var no tā, ko apzinās. Šis bērns nav izzudis, un par to liecina šī vieta. Mēs redzam, ka dārzā visu laiku kaut kas aug un zvaigžņu bērnu nozīme un jēga arī pieaug. Varbūt ar viņa nāvi tieši kāds process ir sācies. Viņi nevis bija, bet ir.”

Arī māmiņa Žanete no personiskās pieredzes grūto bērna zaudējumu piemin kā ļoti mainošu pieredzi. Reizēm viņai kāds darbā jautājot, kas ir tie cilvēki, kas viņu visvairāk dzīvē iedvesmojuši, un tad viņa atbild – viņas dēls. “Kaut arī viņš ar mums bija tikai piecus mēnešus, viņš iedvesmoja mūs lielām lietām. .Ja ejot cauri šai pieredzei, mēs nofokusēsimies tikai uz to, kāpēc tas ar mani notiek un kas ar mani nav neizdodas tas, kas visiem šķietami tik viegli padodas, – iznēsāt bērniņu un laist pasaulē viņu veselu, – tad šis jautājums iestrēgst, bet ja sāc domāt, kur šis notikums var aizvest un tu to pilnībā integrē savā dzīvē, nevis izstum kaut kur savā ēnā, tas var kļūt par vienu no mainošām, transformējošām pieredzēm. Šis mazais aizsauktais bērns var kļūt par brīnišķīgu dzīves skolotāju.”

Vēl viena zvaigžņu bērna māmiņa – Līga Meņģelsone – , šo dienu atzīmē kā priecīgu brīdi. “Šī ir diena, kad mēs atzīstam vērtības – tā ir cieņa pret ikvienu cilvēka dvēseli, kas atnākusi un ļoti ātri aizgājusi. Es priecājos, ka mēs varam paust smalkjūtību, ka varam būt redzīgāki, dzirdīgāki un smalkjūtīgāki. Mamma Līga: “Es domāju, ka šī būs ļoti būtiska vieta daudzām Latvijas sievietēm, pirmām kārtām, lai ir vieta, kur atnāk un lai ikviena Latvijas sieviete, māte, kurai bijis šāds zaudējums, nejutīsies atstumta, savā dvēselē salauzta, jo mums katra sieviete ir vajadzīga stipra, drosmīga un spēju tikt galā grūtajiem dzīves posmiem. Es tam tiku pāri, paldies Žanetei par ļoti lielu tā brīža atbalstu. Ir svarīgi, lai mēs pēc tam ar gaišumu un spēku varam iet tālāk.”

“Visļaunākais, kas var notikt zaudējuma brīdī ir justies vienam,” atzīmē Žanete Drone, “tāpēc šī vieta, kuru esam iecerējuši ne kā kapus, bet ļoti dzīvelīgu, vērienīgu un nozīmīgu sociālu objektu, kur var atvadīties, padomāt, jo nereti nav, ko apglabāt, var tikai domāt par to, kas ir bijis un kā tas varēja būt, šeit varēs piedomāt. Sāp visiem – gan tiem, kam bērniņš bija rīsa graudiņa lielumā, gan tiem, kuriem piedzimst nedzīvs bērniņš devītajā grūtniecības mēnesī…”

Nākamajā gadā paliks desmit gadi, kopš Paula Stradiņa klīniskajā slimnīcā ir garīgās aprūpes dienests un atklāts Dvēseļu dārzs nedzīvi dzimušajiem bērniņiem Rīgas Svētā Alberta Romas katoļu baznīcas teritorijā. Slimnīcas kapelāne Dana Kalniņa-Zaķe palīdz iet cauri sāpēm. “Dārzā ir bijušas daudzas bēres, ir ap 1700 apbedīto bērniņu, un nepieciešamība pēc vēl vienas šādas vietas ir ārkārtīgi liela. Dziļa un plaša ir šī asaru jūra. Gadā ir ap 3200 grūtniecību, kas pārtrūkst bez vecāku radīta iemesla un šis zaudējums, kā mēs aprēķinājām, cieši skar ģimeni un draugus – kopumā ap 20 000 cilvēku skar sēras un zaudējums. Ir svarīgi, ka mēs svinam īsās dzīves un pieminām tās kā vērtību, ka dvēsele šeit ir pakavējusies. Sekojot mūsu pieredzei, arī Tallinā ir tapis šāds dārzs.”

Galerijas nosaukums


Piemiņas vieta – izgaismota, izdziedāta. Var ziedot

Ja vecākiem nav iespējas atvadīties no sava Zvaigžņu bērna, nereti viņu sēras un dziedināšana norit ilgāk un grūtāk. Tāpēc Zvaigžņu bērnu vecāki, brāļi, māsas, radi un draugi radījuši Dvēseļu dārza projektu Torņakalnā. Tā būs vieta, kur atvadīties un atminēties gaidītos, bet nepiedzimušos un mirušos bērniņus. Dvēseļu dārza projekta autores ir tēlniece Inta Berga un arhitekte Dace Putniņa. Dvēseļu dārzs iecerēts kā apļveida vides mākslas objekts 6 m diametrā, kura viena mala nosēta ar dažāda augstuma tērauda caurulītēm, kuru galos iestrādāti un izgaismoti slīpēti kristāli, atgādinot pieneņu pūkas, kas, palaistas gaisā, pārvēršas par zvaigžņu jumu. No vides objekta centra – vietas, kurā vecāki, ja vēlēsies, varēs izkaisīt sava Zvaigžņu bērna pelnus, pretī debesīm allaž stiepsies gaismas stars. Dvēseļu dārza kompozīcijā ir paredzēti kāpņveida soli, kuri simbolizē ceļu pāri ciešanu kalnam, kura virsotnē pamazām ataust apziņa – mana Zvaigžņu bērna dzīvei ir nozīme un šī nozīme laikam ejot nevis mazinās, bet kļūst skaidrāka, lielāka, dziļāka. Pēdas kļūst arvien saskatāmākas.

Svētku brīžos, līdzās izgaismotajam mākslas projektam, skanēs arī Raimonda Tigula mūzika.

Lai projekts īstenotos, nepieciešami 120 000 eiro un jūs variet tos atbalstīt, ziedojot šeit.


Bez iespējas atvadīties sēras smagākas

Dana Kalniņa-Zaķe, jautāta, kā mainījusies cilvēku sērošanas kultūra Latvijā pa šiem desmit gadiem, atzīmē, ka cilvēki vispār sāk runāt par zaudētajiem bērniem. Turklāt, pretēji nereti iedomātajam, ka klusēšana un cenšanās visu smago ātrāk aizmirst, tāda taktika sēras iekapsulē, kamēr palīdzošāka ir iegrimšana sērās, atbalsts šajā brīdī un līdz ar to – lielāka iespēja iziet cauri šai pieredzei un iet dzīvē tālāk. Viņa ar kolēģiem iedzīvinājusi brīnišķīgu pieredzi, ka to bērniņu, kurus ir iespējams nofotografēt un atstāt pēdiņu nospiedumus, šīs atmiņas tiek saglabātas. Pēdiņu nospiedumus taisa tiem vecākiem, kas to vēlas, bet nofotografē visus bērniņus, kurus var nobildēt – dažkārt vecāki pēc bildītes atnāk, kad pagājis ilgs laiks, bet viņiem ir nozīmīgi atgūt šīs atmiņas un nav sajūta, ka bērns vienkārši “izgaisis”.

Tajā pašā laikā vienmēr vecākiem jādod iespēja, kur un kā tieši viņi vēlas no bērna atvadīties – respektēt gan to, ka viņi bērniņu grib redzēt, gan to, ka to nevēlas.

Likumdošana NEAIZLIEDZ saņemt jebkura bērniņa mirstīgās atliekas

Jāuzsver arī, ka, iedziļinājušies likumos, Zvaigžņu bērnu organizācijas speciālisti secinājuši, ka Latvijā NAV likuma, kas aizliegtu saņemt bērniņu glabāšanai pirms 22. nedēļas, viņam nav jānonāk medicīniskajos atkritumos, vecāki var izvēlēties! “Pret jebkura bērna mirstīgajām atmiņām jāattiecas ar cieņu. Tas nozīmē – tie nav medicīnas atkritumi, tas ir cilvēks tapšanas stadijā. Tas, ko mēs izdarījām – izpētījām Latvijas likumdošanu un neatradām nevienā vietā iestrādātu normu, kas liegtu mediķiem un personālam jau šobrīd ļaut vecākiem izlemt, ko darīt ar mirstīgajām atliekām. Izrādījās, ka tā ir iestrādāta prakse bez likumiska pamata. To vecākiem vajadzētu zināt. Reizēm mēs dzirdam – ziniet, mums bija brīnišķīga ārste un mēs vienojāmies, ka varam bērniņu apglabāt, bet tas nav tas, par ko būtu jāvienojas tajā laikā,! Būtu neuzkrītoši un maigi jāpiedāvā vecākiem saņemt bērna mirstīgās atlieka. Būs tikpat daudzi, kas to nevēlēsies un tas ir jārespektē. Bet tad arī ar šīm mirstīgajām atliekām slimnīcai ir jārīkojas cieņpilni – tas ir tas, ko vēlamies mainīt,” skaidro Žanete Drone. Viņa piebilst, ka šobrīd likumdošanas maiņas iestrēgušas Seksuālās un reproduktīvās veselības likumā, taču – vēlreiz jāuzsver, ka vecāki droši var pieprasīt bērna mirstīgās atliekas, juridiski nav pamata tās nedot.

Nākamais solis zaudējumu piedzīvojošo vecāku stiprināšanā būtu mainīt likumdošanu, lai pienāktos sociālās garantijas un atkopšanās laiks pēc bērna zaudējuma jebkurā grūtniecības laikā, kā tas piemēram, ir Vācijā. Ja sāpe smeldz, kur meklēt palīdzību Nereti cilvēki nezina, kā atbalstīt zaudējumu piedzīvojošos vecākus vai arī neviens par šo zaudējumu nezina. Pasprūk galīgi lieki vārdi kā – viss būs labi, tev būs citi bērni – tie galīgi nepalīdz. Vienkārši jābūt līdzās.

LA.lv